"Spēlmaņu naktī" balvu par mūža ieguldījumu šogad saņem komponists Imants Kalniņš

 
©Mārtiņš Zilgalvis/F64

“Spēlmaņu nakts” norise šogad atšķirsies – ierasto nomināciju vietā teātri paši varēja izvirzīt četrus iestudējumus, kas piedalījās izrāžu konkursā.

Latvijas Teātra darbinieku savienības valde nolēmusi, ka 2021. gadā “Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā piešķirs komponistam Imantam Kalniņam.

Imants Kalniņš (dz. 1941). Vai tur ir kāda dzīva dvēsele? Tā bija Imanta Kalniņa saucēja balss, kas pagājušā gadsimta 60.-70. (un pēc tam visos citos nākamajos) gados jundīja mūsu sabiedrību, it īpaši jauniešus. Citāts nāk no Imanta Kalniņa un Vika teātra kopdarba pēc Viljama Sarojana lugas “Ei, jūs tur!”. Bet šis pats sauciens caurstrāvo daudzās jo daudzās teātra mūzikas partitūras un dziesmas, kas tapa ar iemīļotu dzejnieku dzeju. Vajadzēja diezgan ilgu laiku, lai šis sauciens izlauztos cauri tā laika kultūras aprites neizpratnes, vienaldzības un piesardzības sienai, bet kad tas notika, Imanta Kalniņa mūzika palika mīlama uz visiem laikiem.

1971. gadā tapusī “Ei, jūs tur “ bija pirmā rokopera PSRS. Varētu to īpaši neakcentēt, bet jāatceras, ka šī impērija aptvēra sesto daļu zemeslodes! Dzelzs priekškars mūzikas informāciju apturēt nespēja. 1970. gadā sarakstītā un 1971. gadā ieskaņotā (bet vēl ne uzvestā!) Loida Vēbera un Tima Raisa rokopera “Jesus Christ Superstar” jauniešu vidū klejoja simtkārtīgi pārkopētos ierakstos. Varētu teikt, ka pats rokoperas žanrs un tā idejas pēc 60. gadu dumpīgās jaunatnes kustības jau virmoja gaisā vienlaicīgi abpus dzelzs priekškaram. Jaunatne iestājās pret patērētājsabiedrību un Vjetnamas karu Rietumos un pret valdošo režīmu un Čehoskovākijas revolūcijas apspiešanu Austrumos. Tā iestājās pret leģitimizētu vardarbību un redzēja izeju vien pārrobežu mīlestībā.

No sadarbības ar Liepājas teātri (1967-1974) izaug ļoti ražīgs posms I. Kalniņa teātra un kino mūzikas jomā. Tas ir avots nepieredzētai popularitātei, ko piedzīvo dziesmas no izrādēm “Motocikls” (1967, Imanta Ziedoņa dzeja, rež. Pēteris Pētersons) Dailes teātrī, “Mīla, džezs un velns” (1967), “Princis un ubaga zēns (1968) un “Trīs musketieri” (1969, abām Vika dzeja, rež. A. Migla) Liepājas teātrī, kinofilmas “Elpojiet dziļi” (1967, rež. R.Kalniņš), tāpat kā mūzika filmai “Pūt, vējiņi!” (1973, rež. G.Cilinskis).

I. Kalniņa sadarbība ar laikabiedriem dzejniekiem ir būtiska viņa daiļrades iedvesmai. Daudzas dziesmas no teātru izrādēm ar M.Čaklā, I. Ziedoņa, Vika dzeju kļuva par sava laika jauniešu ikdienas sastāvdaļu. Lilioma dziesma no Nacionālā (tobrīd Drāmas) teātra izrādes (1971, M.Čaklā vārdi) tika pasludināta par radošās jaunatnes himnu. Kopdarbā ar Imantu Ziedoni dzima lirikas šedevrs - oratorija “Dzejnieks un nāra” (1973) un librets operai pēc Raiņa lugas “Spēlēju, dancoju”. Tā iestudēta gan LPSR Operas un baleta teātrī (1977), dir. A.Viļumanis, rež. M.Kublinskis), gan pēc tam Latvijas Nacionālajā operā kā koncertuzvedums (2011, dir. A.Viļumanis) un jauniestudējums (2019, dir. M.Ozoliņš, rež. L.Groza). Šajā operā ir viengabalaini saplūdis gan I. Kalniņa rokmūzikā iezīmētais, gan viņa akadēmiskajās lielajās formās attīstītais mūzikas stils un galvenā ideja: ceļš no tumsas uz harmoniju.

Komponista vēstījums vienmēr atsaucas uz dzīves situāciju gan savā tautā, gan pasaulē. Imanta Kalniņa iespaids uz mūzikas dzīvi ir bijis neparasti spēcīgs. Orests Silbriedis viņa daiļradi raksturojis kā mērauklu, kas gan speciālistu, gan mūzikas cienītāju vidū kļuvusi par arhetipu.