Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā pēc Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) ierosinājuma iekļauta Salaspils Sv.Jura baznīcas vieta un Ilūkstes jezuītu klostera komplekss un baznīcas fragmenti.
Kultūras ministrija (KM) skaidro, ka objekts ir nozīmīgs vēstures avots un liecība par vēsturiskās attīstības procesiem Latvijas teritorijā, Salaspils apkārtnē no 14.gadsimta, kā arī par senāko mūra baznīcu arhitektūru un vēsturi Latvijā. Senākās rakstītās ziņas par objektu zināmas no 16.gadsimta, kad pēc Livonijas kara teritorijas Daugavas labajā krastā nonāca Polijas pakļautībā, Rīga maģistrāts ieguva patronāta tiesības pār apvienotajām Salaspils un Ikšķiles muižu un draudzi.
Salaspils kaujas laikā 1605.gadā Sv.Jura baznīca tika izpostīta, tās atjaunošanu 1613.gadā uzņēmās poļu karavadonis Jans Karols Hodkevičs kā piemiņu par uzvaru kaujā. 17.gadstima otrajā pusē objektā tika veikta pārbūve, pagarinot draudzes telpu, izbūvējot sakristeju un altāra daļu. Šāda veidolā baznīca saglabājās divus gadsimtus, līdz 1984.gadam, kad baznīca ieguva jaunu veidolu - neogotikas stilā veidotu baznīcas ēku, jaunā dievnama plānā iekļaujot vecās baznīcas altārtelpu, baznīcas kori, rietumu puses ieejas priekšā uzbūvējot torni ar augstu smaili.
Pirmā pasaules kara laikā baznīcu izpostīja, taču vēlāk, laikposmā no 1923. līdz 1930.gadam, tā tika atjaunota. Pēc Otrā pasaules kara, padomju okupācijas laikā, baznīcas ēka pamazām tika izpostīta. Rīgas HES celtniecības laikā tajā ierīkotas mehāniskās darbnīcas, 20.gadsimta septiņdesmitajos gados mūru lielākā daļa uzspridzināta, vēlāk apkārtnes reljefs nolīdzināts. Līdz mūsdienām saglabājušās baznīcas altārdaļas dienvidu sienas drupas un reljefā nolasāma objekta vieta.
Tāpat NKMP iesniedza KM rīkojuma projektu par Ilūkstes jezuītu klostera kompleksa un Sv.Ursulas baznīcas fragmentu Augšdaugavas novadā, Ilūkstē, iekļaušanu pieminekļu sarakstā.
KM norādīja, ka Ilūkstes jezuītu klostera komplekss ir ļoti vērtīgs arhitektūras piemineklis, kas saistīts ar vienu no nozīmīgākajiem jezuītu centriem Kurzemes - Zemgales hercogistē 18.gadsimtā. Tas tapis vienlaikus ar Viļņas baroka un rokoko stilistikā celto Sv.Ursulas baznīcu un ir viens no retajiem saglabātajiem agro jauno laiku klosteru kompleksiem Latvijā.
Jezuītu kolēģijas ēka jeb klosteris celta pēc jezuītu arhitekta Jakoba Ruofa projekta, sākotnējā plānojuma struktūra lielākajā daļā ēkas ir saglabājusies, klostera gaiteņus un sedz augsti krusta velvju pārsegumi, ar krusta velvēm pārsegtas arī visas dzīvojamās celles.
Sv.Ursulai veltītās jezuītu baznīcas celtniecību finansēja ar Josafata Zīberga atbalstu, dievnama sākotnējais projekts un pirmais būvperiods no 1754. līdz 1758.gadam saistīts ar Viļņas jezuīta Toma Žebrauska vārdu, bet pēc viņa nāves vēlākajā būvperiodā no 1760. līdz 1769.gadam baznīcas plānā tika ieviestas izmaiņas. Ilūkstes jezuītu baznīcas arhitektoniskais risinājums, telpiskā kompozīcija un interjera apdare veidoja vienu no izcilākajiem ansambļiem, kam nebija analogu Kurzemes hercogistes robežās, akcentēja KM.
Pēc ministrijā paustā, baznīcas pamatu, kā arī klostera ēkas aizsardzība un izpēte ir īpaši būtiska, jo tās ir vienīgās liecības par kompleksu, kas saglabājušās līdz mūsdienām, to tālākā izpēte var sniegt nozīmīgus jaunus secinājumus kā arhitektūras, tā arheoloģiskā materiāla kontekstā.