Šā gada 18.jūnijā 90 gadu dzimšanas dienu būtu svinējis ievērojamais Latvijas arhitekts Jānis Vilciņš, kurš ir ne tikai Preses nama un bijušās Centrālkomitejas ēkas viens no arhitektiem, bet Atmodas laikā no 1987.gada kopā ar Daini Īvānu, Artūru Snipu un citiem līdzgaitniekiem iesaistījies kustībā par Daugavas saglabāšanu un Daugavpils HES būvniecības apturēšanu, aizsākot visas tautas atmodas kustību. Tāpat Jānis Vilciņš bija kaislīgs akvarelists, īpašie iemīļojot Vecrīgas mazo ieliņu skatus un Latvijas dabas ainavas.
Grāmatā “Vecrīgas stāsti”, kurā apkopotas Jāņa Vilciņa gleznas, Dainis Īvāns pierakstījis vairākas arhitekta atziņas, tostarp “Arhitektūra ir laikmeta iespēju māksla”, ko viņš sacījis, apzinādamies, ka dzīvo arhitekta brīvībai pazemojošā laikmetā.
Latvijas universitātes Arhitektūras fakultāti Jānis Vilciņš pabeidza 1956.gadā, iedvesmojoties no tādām autoritātēm kā Kendzo Tange, Alvars Alto, Oskars Nīmeijers, Le Korbizjē un latviešu Eižena Laubes. Tieši būvniecības standarti un zemā būvmateriālu kvalitāte diktēja noteikumus, kas traucēja attīstīt augstvērtīgu ēku būvniecību toreizējā Padomju Latvijā, ar ko nereti nācās saskarties arī Jānim Vilciņam, realizējot ievērojamu ēku projektēšanu.
Pēc darba pie Preses nama Pārdaugavā, Hidromeliorācijas un ūdenssaimniecības ministrijas administratīvās ēkas Daugavas krastmalā (pašreiz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija Peldu ielā 25), rakstnieku jaunrades nama Dubultos, komunisti, kuru partijas biedrs viņš nebija, piedāvāja celt Centrālkomitejas ēku Eižena Laubes apbūves vidū, Raiņa bulvārī, taču Jānis Vilciņš atteicās no šādas iespējas, panākot, ka ēku novirza uz Kronvalda parka pašu galu jeb Elizabetes ielu 2, kur atradās sporta laukums.
Cēlies no laukiem, Jānis Vilciņš visu mūžu tiecās ne tikai attīstīt galvaspilsētu, projektējot ievērojamas modernisma celtnes, meistarīgi iekļaujot tās kopējā ainavā, bet arī dodot savu artavu Latvijai kopumā. Viņš pielicis roku pie Blaumaņa “Braku”, Turaidas muzejrezervāta ainavas, pēc tam arī Kārļa Ulmaņa dzimto māju “Pikšas” atjaunošanas projektiem.
Kā raksta Dainis Īvāns, Jāņa Vilciņa akvareļi nav tikai gleznojumi: “Viņa simtiem mākslas darbi šķiet rāmi, nosvērti, kārtīgi, bet pietiek vien uz tiem paraudzīties ilgāk, ka pieklājīgā akadēmisma dzelmēs sāk kaut kas garot, vārīties, burzguļot, atskan smiekli, soļi, anekdotes, joki.” Jānim Vilciņam kopumā bijušas 12 akvareļu izstādes, bet visā dzīvē radīti vairāki simti gleznu.
Arhitekts, mākslinieks Jānis Vilciņš miris 1996.gadā.
