«Viens kaimiņš savā garāžā spēlē bungas, kāds cits vingrinās, spēlējot čellu, pretim manas istabas logam ik pa laikam skan sintezators un ģitāra, viena kaimiņiene glezno, bet vēl kāds kaimiņš katru rītu skaļi klausās populārākās operas ārijas. Kaimiņiem vienam pie otra ciemoties ir aizliegts, bet vakaros grilēta ēdiena smarža no kaimiņu pagalmiem iet pāri robežām,» tā no tālās Dienvidāfrikas stāsta pazīstamā dziedātāja, silti samtainās balss īpašniece Endija Rezgale.
Pārsteidz un apbur
Ar Dienvidāfriku dziedātājai ir īpašas attiecības. Šī valsts viņai vienmēr būs sirdij tuva un mīļa, iespējams, tāpēc, ka 22 gadu vecumā pēc studijām Amerikā viņa pārcēlās tur uz dzīvi un tieši tur arī sāka īstenot savu dzīves sapni - dziedāt. Tolaik ar koncertiem Endija apbraukāja teju visu valsti, kur vietējie viņu tik silti uzņēma, ka vēlāk, jau atgriezusies Latvijā, dziedātāja secināja, ka tādu cilvēkmīlestību, kādu viņa sajuta no dienvidafrikāņiem, viņa līdz tam nekad nebija piedzīvojusi.
«Dienvidāfrikas saule, cilvēku vienkāršība, atvērtība, kristīgās vērtības, smaidi un pozitīvā attieksme pret dzīvi mani pārsteidza un apbūra. Bet - dzimtene ir dzimtene, un pēc Latvijas es ļoti skumu. Pēc desmit gadu prombūtnes pieņemtais lēmums atgriezties un palikt Latvijā bija spontāns, balstīts uz emocijām, un tagad es teiktu, ka varbūt arī pārsteidzīgs... Bet tā nu mana dzīve ir iegrozījusies, un, esot Latvijā, vienmēr skumstu arī pēc Dienvidāfrikas. Tāpēc regulāri braucu ciemos pie saviem draugiem, kuri mani tur vienmēr gaida un pie kuriem jūtos kā savā ģimenē. Katru ciemošanos apvienoju arī ar koncertēšanu un uzstāšanos dažādos pasākumos,» stāsta Endija Rezgale.
Tieši ar šādu mērķi - apciemot draugus un sniegt koncertus - arī šā gada pašā sākumā dziedātāja atkal mēroja ceļu uz savu mīļo Pretoriju Dienvidāfrikā. Latvijā viņa bija plānojusi atgriezties 2. aprīlī.
Atceras Paula dziesmu
«Kad ierados Dienvidāfrikā, vietējie par Covid-19, kas jau plosījās Ķīnā, protams, bija dzirdējuši, bet sākotnējā attieksme bija: līdz mums šis vīruss nenonāks, jo - mums nebija ne Ebolas, ne SARS, gan jau arī šis ies secen. Manas pirmās divas nedēļas Dienvidāfrikā pagāja ciemojoties - biju aizbraukusi pie savas pirmās skolotājas uz Thabazimbi, tā ir rūdas un platīna raktuvju pilsētiņa, ap 250 kilometru no Pretorijas. Apciemoju skolu, kurā sāku dziedāt, apmeklēju arī stundas un kora nodarbību, bet vakarā dziedāju Thabazimbi reformātu baznīcā - vietā, kur dienvidafrikāņi savulaik vispār pirmo reizi dzirdēja mani dziedam. Pēc šīs uzstāšanās sekoja uzaicinājumi dziedāt vēl arī citās vietās un pasākumos, un es biju ļoti pārsteigta, ka cilvēki daudzviet atcerējās manis savulaik dziedāto Maestro Raimonda Paula dziesmu Par pēdējo lapu un lūdza to izpildīt atkal,» stāsta Endija Rezgale. Viņa tikusi uzaicināta arī uz sarunu radio un televīzijā, kur viņu gribēja pieteikt kā dziedātāju no Krievijas. «Ne tikai radio un televīzijā, arī cilvēkiem laukos un mazpilsētās ir maz kas zināms par Latviju, tad nu es vienmēr sniedzu viņiem īso kursu vēsturē un ģeogrāfijā, rādot Latvijas karti savā plānotājā. Pastāstu mazliet arī par valodu, bet savos koncertos vienmēr iekļauju arī latviešu dziesmas,» stāsta Endija Rezgale, atklājot, ka Dienvidāfrikā viņas izpildījumā ir skanējušas Ērika Ešenvalda, Jāzepa Vītola, Arvīda Žilinska, Jāzepa Mediņa un, protams, Raimonda Paula dziesmas.
Izlēma palikt Pretorijā
Pirmie Covid-19 saslimšanas gadījumi Dienvidāfrikā tika konstatēti marta sākumā - cilvēkiem, kuri bija atgriezušies no ceļojuma uz Itāliju.
«15. martā vēl dziedāju divās baznīcās, kad mani sasniedza tūrisma kompānijas aģentes ziņa, ka šodien (!) man ir pēdējā iespēja atgriezties Latvijā. Protams, tajā vakarā tas vairs praktiski nebija iespējams. Šeit pasākumi vēl nebija atcelti, un es arī negribēju steigā atgriezties. Turklāt ziņās biju dzirdējusi, kāds haoss ir lidostās, tāpēc izlēmu palikt te un nogaidīt, jo - kaut kad jau pandēmijai ir jābeidzas...» stāsta Endija Rezgale.
Nākamajā dienā, 16. martā, pirmos ierobežojumus izziņoja arī Dienvidāfrikā. Inficēto skaits vēl bija neliels, bet momentā tika atcelti visi masu pasākumi, dievkalpojumi baznīcās, tika slēgtas pamatskolas un augstskolas. «Protams, atcēlās arī visi mani ieplānotie koncerti un pasākumi, kopskaitā deviņi. 28. martā, savā dzimšanas dienā, biju iecerējusi sniegt labdarības koncertu, lai palīdzētu šeit man tuvam neredzīgam cilvēkam - iegūtos līdzekļus novirzot Orcam kameras iegādei, kas ir labs palīgs, lai nolasītu uzrakstīto, kas nav Braila rakstā. Bet tas bija jāatceļ, jo no 26. marta stājās spēkā ļoti stingri ierobežojumi, kas sākotnēji bija plānoti līdz 16. aprīlim, bet nu ir pagarināti līdz mēneša beigām,» stāsta Endija Rezgale.
Ierobežojumi ir stingri
Dziedātāja atklāj, ko Dienvidāfrikā nozīmē stingrie ierobežojumi. «Robežas ir slēgtas, avioreisi atcelti, veikali, restorāni un visi pakalpojumi ir slēgti. Strādā tikai pārtikas veikali, aptiekas un benzīna uzpildes stacijas. Pat zāli neviens nepļauj. No pagājušās nedēļas visiem obligāti jānēsā sejas maskas, bet nopirkt tās nav iespējams. Cilvēki šuj paši. Pat audumu veikali drīkst strādāt tikai ar īpašu policijas atļauju. Dezinfekcijas līdzekļus nekur nevar dabūt. Lielajos pārtikas veikalos vienlaikus var atrasties 50 cilvēku - katru, kurš ieiet, atzīmē un, kad viens iziet, ielaiž nākamo. Stāvot rindā, jāievēro divu metru distance. Pie ieejas katram nodezinficē rokas un iepirkumu groziņa rokturi. Izejot no veikala, atkal dezinficē rokas. Savukārt ar automašīnu drīkst pārvietoties tikai pa vienam. Un, tā kā es nevadu auto, kopš 26. marta ārpus mājas esmu bijusi tikai divas reizes - līdz tuvējam pārtikas veikalam. Jo nekur citur mēs nedrīkstam iziet, tikai pēc pārtikas. Pat pastaigas ar suņiem un skriešana ir aizliegta. Aizliegts tirgot arī alkoholu un cigaretes, jo tās neesot pirmās nepieciešamības preces. Tikmēr melnajā tirgū cigarešu bloks maksā tūkstoš randu. Vajadzēja redzēt rindas pie alkohola veikaliem - tie šeit ir atsevišķi no pārtikas veikaliem -, dienu pirms ierobežojumi stājās spēkā... Bet pirms pāris dienām ziņās rādīja, ka, lai tiktu pie alkohola, veikaliem lauž ārā ķieģeļu sienas... Ir izpostītas arī 307 skolas. Nesaprotu, kāpēc jādemolē skolas?...» tā par šā brīža situāciju Pretorijā stāsta Endija Rezgale. Viņa turpina: «Runā, ka pārtikas veikalu apgrozījums esot desmitkāršojies, jo cilvēki spiesti gatavot paši. Pārtikas netrūkst, sākumā bija izpirkta maize un konservi, bet nu viss ir normalizējies. Un mani priecē, ka lielākā daļa pārtikas, ko šeit var iegādāties, ir ražota Dienvidāfrikā. Jo viss ir ļoti garšīgs.»
Dod ēst, dezinficē, testē
Endija Rezgale dzīvo Pretorijas austrumos (Pretoria East), kur pamatā dzīvo vidusslānis. Dzīvošana (nekustamā īpašuma nodoklis, komunālie maksājumi) tur ir dārga, bet vide ir sakārtotāka un drošāka. «Šobrīd esmu pie ģimenes, ar kuru draudzējos jau teju 20 gadu. Dzīvojam privātmāju rajonā, kas man mazliet atgādina viduslaiku pilsētu - ir vārti iebraukšanai un izbraukšanai, ir 24 stundu apsardze. Tas nav mazsvarīgi, ņemot vērā, ka Dienvidāfrikas ēnas puse ir augstā noziedzība. Tiesa, līdz ar Covid-19 tā ir mazinājusies pat par 70 procentiem. Jo ārā iet nedrīkst, uz ielām patrulē policija, un pilsētas nabadzīgākajos rajonos arī ievesta armija, kas palīdz policijai uzturēt kārtību,» stāsta dziedātāja, piebilstot, ka nabadzīgāko rajonu stadionos saceltas lielas teltis bezpajumtniekiem, tur viņiem izsniedz siltu ēdienu, dezinficē, testē uz Covid-19. Valsts ir izveidojusi arī solidaritātes fondu cietušā biznesa atbalstam. Situācija ir sarežģīta, un vietējie mediji prognozē, ka bez darba varētu palikt ap 20 miljoniem iedzīvotāju.
Raksta maģistra darbu
Dziedātāja atzīst, ka viņa pati stingros ierobežojumus īsti neizjūt, jo, arī esot mājās, ir daudz darāmā. «Manas dienas aizlido ātri, pagaidām garlaikoties nav sanācis. Es piedalos Latvijas Universitātes zinātniskajā projektā, ko, par laimi, var veikt attālināti. Grūti tikai, ka nav piekļuves Latvijas Nacionālās bibliotēkas grāmatām, jo ne visu var dabūt internetā. Strādāju arī pie sava otrā maģistra darba - Sociālais darbinieks kā starppaaudžu solidaritātes veicinātājs kultūras programmu organizēšanā - un tam nepieciešamās intervijas plānoju veikt internetā. Pagaidām disertācijas pabeigšana ir aizkavējusies, jo ielēcu studēt vēl vienu maģistru,» stāsta Endija Rezgale. Viņa ir pabeigusi doktorantūru Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātē, ir kandidāte uz grādu.
«Šajās dienās cenšos arī regulāri dziedāt un vingrināties. Dziedu gan baroka ārijas, gan dziesmas no mūzikliem, gan latviešu kamermūziku un afrikāņu dziesmas. Apgūstu arī Dienvidāfrikas tradicionālās dziesmas. Kaimiņi klausās un iedrošina, lai dziedu vēl,» dziedātāja priecīgi stāsta, piebilstot, ka vienīgi ārpus mājas gribētos iziet. Bet - pat pa kompleksa teritoriju nedrīkst staigāt, ciemos teritorijā nevienu nelaiž, arī suni nedrīkst vest ārā. Par ierobežojumu pārkāpšanu sods ir 1500 randu (1 eiro - 20,50 randu). «Visi ievēro noteiktos ierobežojumus un sēž savās mājās. Apkārt klusums. Bet - kā vien varam, cenšamies padarīt savas dienas krāsainākas un esam pozitīvi!» apgalvo Endija.
Pasaule nekļūs labāka
Ņemot vērā esošo situāciju, aviobiļete mājupceļam uz Latviju Endijai ir derīga līdz 30. septembrim. «Es nezinu, kad atgriezīšos Latvijā. Gribētos atgriezties, kad viss ir beidzies, nevis kā repatriātam,» viņa nosaka.
Dziedātāja nedomā, ka cilvēce no šīs pandēmijas kaut ko būtisku iemācīsies. «Es nedomāju, ka pasaule kļūs labāka, jo arī tagad daudzi šo pandēmijas laiku izmanto kā biznesa iespēju - piemēram, melnajā tirgū sejas maskas pārdod ar milzīgu uzcenojumu, arī cigaretes, daudzi brūvē alkoholu. Bet satricinājums, protams, tas ir liels. Kādu laiku lielākajai daļai cilvēku būs grūti, un paies laiks, līdz viss ieies vecajās sliedēs,» domā dziedātāja. Viņasprāt, pēc šīs pandēmijas mēs, iespējams, kļūsim apdomīgāki un piesardzīgāki, piemēram, izvēloties pirkt vai nepirkt kādu preci, braukt vai nebraukt kādā ceļojumā, iet vai neiet uz restorānu.
«Covid-19 mūs visus ir piebremzējis, liekot apjēgt, cik ļoti mēs visi šai pasaulē esam savstarpēji saistīti. Iespējams, tas mums iemācīs nekrist panikā, bet būt vairāk vienotiem un gataviem negaidītām situācijām. Iespējams, iemācīsimies vairāk interesēties viens par otru, nevis dzīvot katrs savā gadžetā. Un, iespējams, lielai daļai šī būs laba mācība, ka ir nepieciešams veidot iekrājumus neparedzētiem gadījumiem - katru mēnesi atlikt kādu eiro. Mani Dienvidāfrikas draugi man vienmēr to ir mācījuši, un šobrīd esmu viņiem par to pateicīga, jo tā arī centos darīt - lieku reizi neaiziet uz kafejnīcu, bet iemest tos eiro savā krājkasītē.»
***
ENDIJA REZGALE
• Dziedātāja, savu karjeru uzsākusi Dienvidāfrikas Republikā (DĀR)
• Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta zinātniskā asistente
• Dzimusi 1979. gada 28. martā Salacgrīvā
• No 12 gadu vecuma aktīvi nodarbojusies ar sportu, bijusi vidējo distanču skrējēja; aktīvi trenējusies tikai līdz 22 gadu vecumam, jo sākās problēmas ar ceļgala saitēm
• Izglītība: Salacgrīvas pamatskola, Murjāņu sporta ģimnāzija, divus gadus studējusi personāla vadību un socioloģiju (Vičitas universitātē Kanzasā ASV), ieguvusi bakalaura un maģistra grādu Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātē, pabeigusi arī doktorantūru
• Studē LU Sociālo zinātņu fakultātes maģistrantūrā
• Divus gadus studējusi Amerikā, septiņus gadus dzīvojusi DĀR. «Kad 2008. gadā kā Sprīdītis atgriezos savā laimes zemē Latvijā, viss bija jāsāk no nulles...»
• Pirmā lielākā uzstāšanās Latvijā plašākam klausītāju lokam - koncertā Mana dziesma Latvijai (2008)
• Pie sava repertuāra strādā kopā ar koncertmeistari Ludmilu Trifonovu, vokālu izkopj pie operdziedātājas Ineses Galantes
