Muzejs bez reālas ekspozīcijas ir grūti akceptējams sabiedrībā

«Pēdējā nacionālajai rakstniecības vēsturei veltītā muzeja ekspozīcija, kas tolaik atradās Rīgas pilī, sabiedrībai bija pieejama līdz 2000. gadam, tādējādi bez šāda vēstījuma ir izaugusi jau vesela paaudze,» atgādina Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule. Šobrīd muzeja krājums, nepilns miljons vienību, tiek glabāts jaunajā muzeju krātuvju kompleksā Pulka ielā 8, un tas tur paliks arī pēc muzeja jaunās pastāvīgās ekspozīcijas atklāšanas 2022. gadā Mārstaļu ielā 6, jo tikai daļa tiks eksponēta jaunajā pastāvīgajā ekspozīcijā.

- Vai ir pamats satraukumam, ka muzejs kārtējo reizi paliks bez savas pastāvīgās ekspozīcijas?

- Jau ilgāku laiku muzeja darbības formāts ir viesizstādes un izbraukuma izglītojošās programmas, bet tas ir alternatīvs pagaidu komunikācijas plāns - tas nav nedz ilgtspējīgs, nedz varošs nodrošināt muzejā glabātā nacionālas nozīmes mantojuma pietiekami intensīvu komunikāciju un atdevi sabiedrībai muzeja darbības formās.

Mēs esam norūdīti pret krīzēm, jo déjà vu sajūtu esam jau piedzīvojuši. Pirms vairākiem gadiem dažādu iemeslu dēļ mums nācās atteikties no ēkas Pils laukumā 2 un savu mērķu realizēšanas tajā, un tad jau bija sajūta, ka ir izsists pamats zem kājām. Esam atraduši jaunu radošo dzirksti, jau pusotru gadu intensīvi strādājam pie muzeja jaunās ekspozīcijas satura un koncepcijas. Ciešā sadarbībā ar Valsts nekustamajiem īpašumiem un Kultūras ministriju mēs šobrīd iekļaujamies laika grafikos un norisēs, un viss notiek tā, lai 2022. gadā mēs varētu vērt vaļā jauno ekspozīciju Mārstaļu ielā 6.

Turpat 100 gadu pastāvēšanas vēsturē muzejs ir atradies vairākās telpās, bet visas šīs vietas muzeja darbinieki saukuši par pagaidu mājām, kuru statusā muzejs godprātīgi pildījis savas funkcijas īsāku vai garāku laiku. Arī tie desmit gadi no 1994. gada līdz 2014. gadam, kad muzejs līdztekus telpām Rīgas pilī sāka apdzīvot telpas pilij pretējā laukuma pusē, pagāja nebeidzamā pagaidu sajūtā un apsolījumos par ēkas rekonstrukciju un muzeja pilnasinīgas dzīves uzsākšanu. Turklāt pēc ugunsgrēka Rīgas pilī 2012. gadā mums bija jāaiziet arī no turienes, bijām pagaidu telpās Tērbatas ielā. Ilgāku laiku bija ideja, ka Pils laukumā 2 varētu izveidot muzejam pastāvīgas telpas, taču muzeja vēstījuma centrālā ass - pastāvīgā ekspozīcija - dažādu apstākļu dēļ tā arī neieguva savu piepildījumu, lai gan pie tieši šajās telpās plānotās jaunās ekspozīcijas Dziesma tika jau ilgstoši strādāts. Tādēļ tika izvērtēts Valsts nekustamo īpašumu un Kultūras ministrijas izteiktais piedāvājums nezināmo nākotni aizstāt ar laika grafikā prognozējamu attīstību Mārstaļu ielas 6 namā. Tas nebija viegls lēmums, jo salīdzinoši - ēkas Pils laukumā

2 kopējā kvadratūra ir 2658 m2, bet Mārstaļu ielā 6 pēc pārbūves muzejam būs tikai 1400 m2, un, protams, mums kā nacionālas nozīmes muzejam ekspozīcijas telpas gribējās plašākas, bet tajā brīdī bija jāizšķiras - būt vai nebūt ekspozīcijai saprātīgi pārskatāmā laikā, un mēs izvēlējāmies pieņemt šo izaicinājumu gan emocionāli, gan profesionāli, un no 2022. gada tur būs Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīciju telpas.

- Muzeja radošais kolektīvs veido principiāli jaunu muzeja ekspozīcijas koncepciju, jo līdz tam bija paredzēts, ka telpās Pils laukumā 2 muzejs veido ekspozīciju Dziesma.

- Jā, ir pilnīgi jauns koncepts, jo iepriekšējais nebija lietojams jaunajās telpās.

- Ekspozīcijā Dziesma jau bija ieguldīts pietiekami daudz muzeja kolektīva intelektuālās enerģijas, kā arī finanšu līdzekļu. Paskaidrojiet, lūdzu, ko nozīmē - ekspozīcija konceptuāli nepiemērota jaunajām telpām?

- Ekspozīcija Dziesma runāja par latvieša pieredzi saistībā ar dziedāšanu un dziesmu dažādās dzīves situācijās, un tā bija paredzēta kā reprezentatīva ekspozīcija, turklāt jaunajās telpās šo ekspozīciju nebūtu iespējams fiziski ievietot, savukārt, to samazinot, tiktu noplicināts koncepts. Turklāt ekspozīcijas pielāgošanai būtu nepieciešami salīdzinoši lieli finansiālie resursi, un tika nolemts veidot absolūti jaunu konceptu jaunajām telpām.

- Cik gadu darbs un cik liels finansējums tika norakstīts zaudējumos?

- Intelektuālais darbs nekur nepazūd - ir izpētīta mūsu krājuma daļa, restaurēti krājuma priekšmeti, kurus bija paredzēts eksponēt Dziesmā. Ekspozīcijā Dziesma plānotās satura sadaļas netiek norakstītas zaudējumos, jo mēs ik pa brīdim tās izmantojam citos projektos, piemēram, sadaļu Valsts dziesma, kuras centrā bija Latvijas valsts himna, manuprāt, veiksmīgi adaptējām un 2018. gadā izveidojām izstādi koncertzālē Gors. Kad muzeju krātuves Pulka ielā būs pieejamas apmeklētājiem, būs apskatāma izstāde Pirmā flīģeļa stāsts - arī daļa no ekspozīcijas Dziesma. Valsts himnai šogad aprit simt gadu, un arī šo faktu paredzēts atzīmēt ar īpašu izstādi. Pamazām, visticamāk, tiks izmantotas plānotās ekspozīcijas Dziesma visas iestrādes, tikai tā nekad netiks realizēta kā vienota ekspozīcija, tikai pa daļām. Negribētu intelektuālo darbu norakstīt zaudējumos, jo ieguldītais darbs ir saglabāts, un tā jau nereti notiek - atgriežamies pie senām realizētām vai nerealizētām koncepcijām un tās izmantojam.

- Kas tomēr ir ieguvums telpām Mārstaļu ielā?

- Pamatieguvums ir tas, ka mēs vispār varēsim būt atvērti publikai, jo muzejs bez reālas ekspozīcijas tomēr ir grūti akceptējams sabiedrībā. Ēka arī ir ar savu interesantu vēsturi, to arī paredzēts izmantot ekspozīcijas saturā. Ekspozīcijas ideja ir saistīta ar radošu personību pulcēšanos, un, kā zināms, ēkā Mārstaļu ielā 6 savulaik bija mākslas galerija un leģendāra kafejnīca, kurā pulcējās ļoti daudz radošu personību un, visticamāk tur radušās ne mazums radošu ideju. Faktiski no šī fakta dzima un tālāk izdīga ekspozīcijas pamatstāsts par latvieša radošumu. Jo ekspozīcijā mums ir jāapvieno kopā divas būtiskas radošas nozares - mūzika un rakstniecība, un mēs izvēlējāmies to darīt tieši caur radošuma fenomenu.

Jaunā ekspozīcija būs veidota no simt epizodēm, katrā no tām būs izcelta viena rakstniecības vai mūzikas personība un viņu radošuma cilvēciskie aspekti, par kuriem nemaz vai maz tiek rakstīts klasiskos pētniecības avotos. To vidū ir radīšanas rituāli, aizraušanās un dažādi prokrastinācijas veidi, ar kuriem autori nodarbojās laikā, kad nespēja savu radošo ideju piezemēt uz papīra.

- Sakāt - radošuma cilvēciskie aspekti. Protams, ka arī māksliniekiem ir personiskā dzīve, bet vai, lietojot mūsdienu terminoloģiju - tas jau «neiebrauks» dzelteno ziņu segmentā?

- Nē. Mums ir daudz stāstu, kuros rakstniekus un mūziķus paceļam uz ļoti augsta pjedestāla un apbrīnojam, un tāpēc viņiem pat nespējam pietuvoties. Mēs gribam stāstīt par to, ka patiesībā radīšana ir smags darbs un tam ir arī grūtā puse - kamēr nonāc līdz ģeniālajam mūzikas vai literatūras darbam, izej daudzas cilvēciski saprotamas emocijas. Mēs runājam par cilvēciskām izpausmēm, teiksim, uzspēlēt futbolu ar bērniem, pagatavot maltīti draugiem, spēlēt šahu, makšķerēt, un, starp citu, ar to ir bijuši slaveni gan Jānis Jaunsudrabiņš, gan Jāzeps Vītols, lai gan tajā pašā laikā abi bija ģeniāli savu radošo nozaru pārstāvji un ietekmējuši nācijas radošo kodu, un caur viņiem arī latviešu vārds tiek nests tālāk pasaulē. Ar šo ekspozīciju gribam pateikt - jebkuram no mums ir iespēja un potenciāls radīt.

- Ekspozīcijā paredzēts vēstīt par 100 rakstniekiem un komponistiem, bet kā muzejs stāstīs arī par tiem, kas palikuši aiz simtnieka borta?

- Nenoliedzami, bija grūti izvēlēties simt personību, jo vairāk nekā 3000 personību ir pārstāvētas muzeja kolekcijā. Protams, pētīšana un vētīšana bija rūpīga, un ņēmām vērā šo personību devumu savā radošajā nozarē un konkrētajā laikā, arī muzejam pieejamiem eksponātiem. Izlase tapa grūtās cīņās, bet nekad jau visi nebūs pārstāvēti, un esam arī paredzējuši ik pa laikam mainīt, pievienojot kādu jaunu personību. Muzeja jaunās ēkas mansarda stāvā esam ieplānojuši koprades, atpūtas un pasākumu telpu, un tur būs objekts, ko darba procesā saucam par dainu skapi, un tajā būs apkopota informācija arī par tām personībām, kas nebūs pārstāvētas pamatekspozīcijā.

- Mūsu laikmetā cilvēki skrien, bet jūs esat izvēlējušies lēnā muzeja (slow museum) teoriju. Kā jūs to «pārdosiet» mūsdienu apmeklētājiem?

- Gribam apmeklētāju personisko pieredzi sastatīt ar radošo personību personisko pieredzi, un tieši tā ir viena no «lēnā muzeja» pamatiem. Protams, ka mēs gribam vedināt apmeklētāju nevis uz pasīvu vērošanu, bet uz apceri un dialogu ar šo personību, iespējams, arī iesaisti un līdzdarbošanos, kas arī liek apstāties un sajusties vairāk piederīgam šai videi un personībai.

Kā sabiedrība mēs esam nonākuši pie «lēnā muzeja» koncepcijas, esam tai gatavi un, ja runā pavisam konkrēti pandēmijas apstākļos - dzīves salēninājumam.

- Ja runā tik konkrēti, tad šobrīd gandrīz vai visa sabiedrība dzīvo digitālajā pasaulē, kurā nav nepieciešamas reālas muzeju ēkas, reālas ekspozīcijas...

- Lēnuma koncepts nav jauns, tas ir parādījies vairākās dzīves nozarēs, par to liecina dzīves modeļa izmaiņas sabiedrībā, piemēram, arī tā saucamais «slow food». Sabiedrība vairāk domā par to, ka negrib tik ļoti skriet un arī dzīvot virtuālajā pasaulē. Arī muzeoloģija ir gājusi līdzi šim konceptam, šo ideju mūsu nozarē ieviesuši Leontīne Meijere-van Menša un Peters van Menšs.

- Šogad aprit pieci gadi, kopš esat šī muzeja direktore. Ko uzskatāt par galveno paveikto?

- Viens no galvenajiem direktora uzdevumiem ir motivēt kolektīvu un formulēt kopīgus mērķus.

Ilgus gadus muzejā viens no lielajiem strīdus āboliem bija krājuma komplektēšanas politika, un beidzot esam vienojušies par vadlīnijām, kā skatāmies uz savas kolekcijas esošo komplektējumu un kā to veicam turpmāk, lai neveidotos situācija, ka, piemēram, ar kādu jaunieguvumu krājumā vieta tiek aizņemta, bet netiek nodrošināts šī ieguvuma lietderīgs izmantojums. Krājuma veidošanas politika nav neierobežota demokrātija, ir jābūt nosacījumiem, vai manuskripti, vēstules, mākslas darbi, skaņu ieraksti, fotogrāfijas vai jebkādas piemiņas lietas tiek pieņemtas muzejā vai nē. Tomēr krājuma komplektēšanas politika jāskata kopā ar muzeja akreditāciju uz pieciem gadiem, kuru paveicām 2017. gadā.

Vēl liels komandas darbs ir tas, ka visu krājumu esam pārcēluši uz muzeju krātuvju kompleksu Pulka ielā, brīnumainā kārtā - laikus un sekmīgi, līdz ārkārtas situācijas izsludināšanai, lai gan pēc grafika šim procesam vajadzēja turpināties vēl šobrīd.

- Kā esat iecerējuši atzīmēt muzeja simtgadi 2025. gadā?

- Ir vairākas idejas, tās saistās ar muzeja vēstures pētīšanu, plānojam konferenci un izstādi. Tomēr līdz muzeja simtgadei mūsu vislielākais sapnis un mērķis ir iegūt nacionāla muzeja statusu. Lai to izdarītu, jānostiprina savas pētnieciskās pozīcijas, jāatver ekspozīcija, kā arī savu darbinieku lielā profesionālā pieredze un kompetences jāapliecina, ne tikai teicamā kvalitātē nodrošinot muzeja darbību pašu par sevi, bet arī esot profesionālā viedokļa līderiem muzeju nozares kolēģu vidū. Līdz tam viens no mūsu lielākajiem izaicinājumiem ir tieši mūsu plašā un sazarotā krājuma pārvaldība.

Līdz muzeja simtgades svinībām ir jāpaveic vēl viens liels darbs - 2023. gadā ir 150. jubileja dziesmu svētkiem, un mūsu muzeja uzdevums ir veidot dziesmu svētku ekspozīciju Mežaparka Lielajā estrādē.

***

RAKSTNIECĪBAS UN MŪZIKAS MUZEJS

• Dibināts 1925. gadā

• Sākumā tas atradies Skolotāju savienības telpās Dzirnavu ielā 12/14, kur Jānis Greste 1925. gadā iekārtoja pirmos tā dēvētos rakstnieku stūrīšus, pēc tam tika iegūta iespēja paplašināties turpat līdzās esošajā ēkā Mednieku ielā 7. (Muzejam bija piecas istabas un virtuve - viss stāvs, raksta Greste.) Savukārt mūzikas kolekciju pirmsākumi saistāmi ar 1930. gadu, kad komponista Emīla Dārziņa māte nodeva muzejam daļu sava dēla mantojuma.

• 1937. gadā muzejs tiek izvietots Krišjāņa Barona ielā 4. Kara laikā muzeja darbinieki, dodoties trimdā, sasaiņo muzeja krājumu un nodod glabāšanai bankas seifos (K. Barona iela 3).

• 1951. gadā, atgūstoties jaunajos politiskajos apstākļos, seko īslaicīga uzturēšanās L. Paegles ielā 2 (tagadējā Antonijas iela).

• 1972. gadā muzejs pārvietots uz Rīgas pili.

• No 1994. gada līdz 2014. gadam muzejs atradās gan Rīgas pilī, gan tai pretējā pusē - Pils laukumā 2.

• No 2014. līdz 2019. gadam muzejs atradās bijušajā zivju konservu fabrikā Kaija Tērbatas ielā 75.

• Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekcija ir apjomīgākā Latvijas vēstures liecību, mākslas, rakstniecības, mūzikas un kino priekšmetu kolekcija.