Pirmdiena, 6.februāris

redeem Dace, Dārta, Dora

Lasi ērtāk format_size
arrow_right_alt Kultūra

Scenāriju raksta laiks. Pandēmijas dienasgrāmata

IVARS ZVIEDRIS: «Dokumentālists visu mūžu trenē sevī spēju prognozēt notikumus, es pat teiktu – uzminēt» © Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

«Dokumentālista misija ir būt klāt,» saka režisors un operators Ivars Zviedris, aicinot iesūtīt stāstus viņa topošajai filmai par Covid-19 radīto ārkārtas situāciju. Jau kopš marta vidus, kad Latvijā tika izsludināti pirmie ierobežojumi, dokumentālists Ivars Zviedris uzņem kadrus un epizodes, kas saistās ar vīrusa Covid-19 radīto ārkārtas situāciju valstī, veidojot savdabīgu «pandēmijas dienasgrāmatu», iemūžinot notikumus un cilvēkstāstus.

«Es filmēju, iespējams, klusumu pirms vētras,» saka Ivars Zviedris. «Galvenais izaicinājums ir atrast drošāko veidu filmēšanai - lai saglabātu distanci un nevienu neapdraudētu, tomēr piekļūtu pietiekami tuvu cilvēkiem un notikumiem. Tukša starptautiskā lidosta Rīga. Autobusu parka darbinieki, tērpušies kā citplanētieši, apsmidzina sabiedriskā transporta krēslus ar etilspirtu. Cilvēki veikalos maizi iepirkumu groziņā liek ar cimdotām rokām. Valstu robežas, kuras vēl nesen varēja šķērsot, nemaz nepamanīdams, ka ar vienu soli esi nonācis kaimiņzemē, nu sargā barjeras un robežsargi. No stabiem tiek noplēstas afišas, ziņojumu dēļi paliek tukši. Viss ir atcelts. Cilvēki, kuri pirms desmit un vairāk gadiem pameta Latviju, ar speciāliem reisiem steidzas atgriezties dzimtenē. Šādus kadrus mana kamera nekad nav filmējusi,» saka režisors. «Es fiksēju Covid-19 radīto sastinguma laiku kino vērojumā un gaidu, kas notiks. Vēroju cilvēkus un notikumus. Scenāriju topošajai filmai raksta laiks, kas novērojošā dokumentālā kino radītājam ir labākais sabiedrotais.»

Lai papildinātu filmas tēmu un notikumu loku, Ivars Zviedris aicina gan valsts institūcijas, gan uzņēmumus, gan ikvienu Latvijas iedzīvotāju neslēpt savu stāstu, bet izstāstīt viņam, solot to pārtulkot kino valodā. Režisors aicina sūtīt stāstus jebkādā formā - attēlos, tekstos, video vai audio failos, tos var sūtīt gan Ivara Zviedra Facebook kontā, gan e-pastā dokumentalists@gmail.com vai WhatsApp tīklā uz numuru 29411202.

- Lielākā daļa sabiedrības spiesta sēdēt mājās, tu dodies filmēt. Kāpēc?

- Ja paskatās uz Latvijai nozīmīgiem vēsturiskiem brīžiem, tad tieši dokumentālisti ir fiksējuši vissvarīgāko, jo «dīvānu» un «inscenējumu» dokumentālistiem ir vienkārši bail to darīt. Manuprāt, tā ir arī dokumentālista misija un pienākums - būt klāt. Protams, arī mediji fiksē šo laiku, atspoguļo notiekošo, tomēr, ja ar laika distanci apskatās dokumentālistu un mediju atstāto mantojumu, tie mēdz atšķirties, turklāt - principiāli. Piemēram, režisora Jura Podnieka leģendārā filma Vai viegli būt jaunam? arī fiksēja noteiktā laika periodā notiekošo, bet, ja izpēta attiecīgā perioda laikrakstus, radio un televīzijas ierakstus, tajos neko nevar atrast par Jura Podnieka filmā fiksēto, šķiet - divas pilnīgi atšķirīgas pasaules.

- Tad tomēr bija cits laiks, cita politiskā iekārta, tolaik mediji bija pilnībā varas kontrolēti.

- Varbūt šoreiz tā nebūs. Juris Podnieks bija pašpietiekams un ar saviem tehniskajiem resursiem. Man ir līdzīgi - man ir rokas un kājas, un arī kamera ir, un gan jau, neraugoties uz to, ka man nav naudas filmēšanai, es filmu uztaisīšu.

Šobrīd ir divas frontes - vieni ir sazvērestības teorijas piekritēji, uzskatot, ka vīruss ir speciāli uzražots, lai mainītu pasaules kārtību; savukārt otri saka, ka tās ir muļķības, ka vīruss ir nejauši radies. Domāju, ka patiesība ir kaut kur pa vidu. Skaidrs gan ir tas, ka tik daudzas valstis rīkojās gandrīz vienlaicīgi un pēc viena šablona, un tas, protams, ir interesants fakts. Lai gan sociāldemokrātiskā Zviedrija rīkojās citādāk, un tas arī ir interesanti, un, ja saliek kopā abus šos faktus, ir vērts par tiem padomāt. Patiesība laikam kaut kur pa vidu mētājas, un dokumentālists urķējas, lai to noskaidrotu.

- Vai tev ir sajūta, ka filmē kaut ko pavisam unikālu? Lai gan - ja tevis pieminētās sazvērestības teorijas ir patiesas, tad - tāda varētu būt mūsu ikdiena nākotnē.

- Nesen apmēram stundu runāju ar kādu kundzi no Valmieras, kura apgalvo, ka šāds stāvoklis būs vismaz trīs gadus. Teikšu godīgi - es tam īsti neticu, tomēr es viņu filmēšu. Tas ir veids, kā es šo filmu būvēju. Jo nav jau svarīgi - kam es ticu, man svarīgi ir nofilmēt.

Tagad kino ir projektu māksla - piesaki ideju, jau ir noteikts pirmizrādes datums, tad ātri kaut ko saķer, lai visi dokumenti būtu kārtībā. Šī noteikti nebūs šāda filma.

- Ja būtu gaidījis kārtējo projektu, tad noteikti nebūtu sācis filmēt un šādas filmas nemaz nebūtu.

- Ja būtu gaidījis iespēju iesniegt projektu, tad, kamēr eksperti to izvērtētu un pēc tam varētu saņemt naudu filmēšanai, vai arī eksperti nolemtu, ka šāda tēma vispār nav aktuāla, neko nebūtu sācis darīt.

Protams, man ir sajūta, ka es filmēju kaut ko unikālu, jo nekas līdzīgs pasaulē nekad nav noticis. Epidemiologi apgalvo, ka ik pa pieciem gadiem ir līdzīgs vīruss, tikai nekad tas nav izvērties tik lielos mērogos. Un tur, kur sākas milzīgs mērogs un tik daudzi gandrīz vai vienlaicīgi rīkojas pēc vienotas shēmas, kas iepriekš nav bijusi pārbaudīta... To var saukt, kā grib. Arī par totalitārismu. Ja tagad izseko, kur cilvēks iet... Ir jau dažādas sazvērestības teorijas, viena no tām - cilvēks dabūs vakcīnu, bet reizē ar to - čipu... Tad jau redzēsim.

Cilvēki ir apmulsuši... Liela daļa. Mazākā daļa ir brīvdomīgāko, tie nav apmulsuši, tie, iespējams, izies sveikā no šā visa, bet pārāk paklausīgie...

- Vai cilvēki ir atsaucīgi?

- Dažādi. Filmēšanas nepieciešamības dēļ piezvanīju kādas ministrijas komunikācijas daļas vadītājam, un viņš man noskaitīja visu, ko nevar, un vispār - sveiki. Turpretī milzīga atsaucība ir no manas profesijas pārstāvjiem, daudzi piesakās palīdzēt, lai gan man nav iespēju atalgot viņu darbu. Šādi laiki pārbauda cilvēkus, atklāj to, kas kurš ir.

- Šobrīd mēs neviens neko nevaram plānot, bet tomēr ir taču skaidrs, ka vienā brīdī filmu būs jāsāk montēt. Un ikvienai filmai ir svarīga ne tikai ideja un sākums, bet arī fināls.

- Novērojošajā dokumentālajā kino visi iepriekš uzrakstītie un ekspertiem iesniegtie projekti bieži vien ir «pupu mizas». Skaidrs - ir jābūt vadošajai līnijai un mērķim, bet pārsvarā laiks raksta scenāriju. Tad jau redzēsim, kas te būs. Pieļauju pat domu, ka filma vispār nebūs par Covid-19, bet par to, kas būs pēc Covid-19.

Iespējams, filma būs par kādu cilvēku, un uzfilmētajā materiālā jau iezīmējas daži varoņi. Iespējams, filma būs portrets, caur kuru varēs parādīt notikušo, bet pagaidām es vācu materiālu, jo to, ko tagad var safilmēt, nekad vairs nebūs iespējams fiksēt, tas nu gan ir skaidrs. Teiksim, tukšu lidostu, kur arī nebija viegli ar iekšā tikšanu, bija jāzvēr pie visiem dieviem, bet - ir jāmācās no priekšgājējiem, piemēram, izcilā latviešu filmu reportiera Jāņa Doreda*, kurš savulaik bija filmējis arī Ļeņinu. Mums jārīkojas līdzīgi - jāmēģina visur tikt iekšā. Ļeņina bēru gadījumā bija politiski iemesli, bet mūsdienās esošos iemeslus man pat grūti formulēt. Piemēram, braucu ar riteni izpētīt filmēšanas vietas pie teltīm, kurās var nodot analīzes - kā tur izskatās, kā tās varētu filmēt, neapdraudot ne citus, ne sevi, un es pat nebiju tuvu klāt, tomēr pēkšņi manā priekšā izlēca policists, saka, ka te ar riteņiem nedrīkst braukt, ka esot sterilā zona. Es jau nemaz negāju klāt, gribēju apskatīt no droša attāluma, bet man draudēja un ieteica vākties prom. Man nāk prātā stāsts par to, kā latviešu sarkanie strēlnieki apsargāja Ļeņinu, kuram vienmēr prasīja uzrādīt dokumentus, lai gan citi apsargi to neprasīja, šobrīd ir līdzīgi... Un tas jau gan ir bīstami. Daudzi jau izsakās par totalitārismu un sabiedrības kā tāda planktona vadīšanu, un tas gan mani sāk uztraukt.

Vienvakar filmējām puķu tirdziņu netālu no Saktas, parunājāmies ar pārdevējām un izgājām ielas vidū nofilmēt absolūti tukšo Tērbatas ielu, jo «normālos laikos» tas nav iespējams. Uzreiz atskrēja apsargs no tieši puķu tirdziņam pretī esošās Augstākās tiesas un dzina mūs prom ar argumentu, ka šis ir paaugstinātas slepenības objekts, ka nedrīkst filmēt, lai gan mēs filmējām ielu. Šajos laikos ļoti labi atklājas, kas kurš ir - vieni ir izpildīgi un iztapīgi līdz absurdam, citi tomēr saglabā veselo saprātu un cilvēcību.

Paldies visiem, kas man jau ir atsūtījuši fiksēto, un paldies tiem, kas vēl sūtīs. Pagaidām es visu lieku vienkopus, neko ārā nemetu. Arī pēc šiem materiāliem var redzēt pandēmijas attīstības gaitu - ja sākumā dīvaini šķita, piemēram, slēgti spēļu laukumi, tad vēlāk, piemēram, jau parādās policistu reakcija uz kādu, kas no rītiem iet vingrot publiskajā sporta laukumā - pievilkties pie stieņa, jo tas netiek dezinficēts, tāpēc - nedrīkst.

Skaidrs, ka pašam vajag sevi sargāt, tad arī Dievs sargās, bet ja ir saprāts, ja uzturi sevi fiziskā formā... Piemēram, es no rītiem skrienu. Kino viens no lielākajiem izaicinājumiem ir palikt veselam, jo, ja saslimsti, tad arī kino beidzas. Ir jābūt ļoti uzmanīgam, bet - ja uzmanies, tad ir diezgan lielas izredzes palikt veselam.

- Arī tev ir ģimene, trīs bērni... Bail nav?

- Baiļu sajūta, protams, man arī ir, bet visu laiku ir jāatrod līdzsvars. Iespējams, ka profesijas ziņā esmu egoistisks, ne tik daudz domāju par saviem mīļajiem, bet es viņiem saku paldies par to, ka viņi mani saprot, iespējams, kaut ko arī nesaprot, bet klusē. Apmēram tā.

- Ko lai tev novēl profesionāli? Spēju ne tikai redzēt, bet arī saskatīt?

- Neapmulst. Jo materiāls jau ir liels, un ar to varēs spēlēties ļoti dažādi. Piemēram, ir viens džeks, kas katru dienu tukšā Doma laukumā spēlē čellu, izpildot tikai Baha skaņdarbus. Un viņš arī baro baložus. Viņš man teica, ka viņam visvairāk žēl ir baložu Itālijā, jo tur nav tūristu un nav, kas viņus baro, bet tie baloži ir tik ļoti pieradināti, gluži kā mājdzīvnieki, ka paši vairs nespēj sameklēt sev barību. Un šo filmu var veidot arī kā cilvēkstāstu, un caur to - par Covid-19.

Jā, svarīgi ir neapmulst. Tagad visiem ir svarīgi noturēties un neapmulst.

* Leģendārais latviešu filmu reportieris Jānis Doreds bija vienīgais ārvalstu reportieris, kurš nelegāli nofilmējis Ļeņina bēres. Savulaik aizbraucis uz Maskavu ar nodomu nofilmēt slavenā Ļeņina bēres, taču, jautājot atļauju boļševiku varas vīriem, saņēmis atteikumu. Reportieris tomēr nofilmēja vēsturisko notikumu, nelegāli.