Pirmdiena, 6.februāris

redeem Dace, Dārta, Dora

Lasi ērtāk format_size
arrow_right_alt Kultūra

Janīna Kursīte. Bez prāta ticība pārvēršas par fanātismu, bez ticības arī prāts saka – izejas nav

JANĪNA KURSĪTE: «Es ļoti gribētu, lai mēs kā tauta no šīs krīzes izietu daudz pozitīvāki. Daudzas mūsu tautas un mūsu valsts problēmas ir nevis tajā, ka mēs fiziski nespējam izdarīt lēcienu augšup vai uz priekšu, bet tas, ka mēs pirms un pēc darīšanas vai tās laikā ar neticības vārdiem visu ietinam kā tīmeklī un aizmiglojam paši sev acis. It kā sev priekšā noliekam neredzamu šķērsli, sakot – nu, ko tad latvieši var... Latvieši var visu! Svarīgi, lai šī kritiskā situācija palīdz mums noticēt tam, ka mēs varam pārvarēt visa veida krīzes. Jo mūsos katrā ir savs unikālais spēks, tikai tam ir jātic.» © Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

«Latvisko tradīciju izjūtā ticība nav akla paļaušanās uz pārdabiskiem spēkiem, bet tā ir sevis atvēršana garīgai piepūlei un lūgšanām, darbībām, rituāliem, lai attīrītu to kanālu, kas mūs ved uz pārdabisko pasauli,» saka literatūrzinātniece, valodniece, folkloras pētniece Janīna Kursīte.

- Bieži saka, ka latvieši ir stipra tauta, kurai ir ļoti spēcīgs ētiskais mantojums. Tagad, kad iestājušies grūti laiki, mēs varētu to celt augšā, bet - ko tieši?

- Ja gribam, tad varam atrast savus spēku avotus, kas atšķirībā no daudzām citām tautām Rietumeiropā nav tik dziļi norakti. Un tā ir dabas izjūta, var pat teikt - dabas reliģija, kas kopā ar kristietību veido tādu kā tautas kristietību. Kritiskos laikos loģika nestrādā. Mierīgos laikos droši vien būtu velti aicināt izjust dabas spēku, jo tad katrs skrien uz darbu un domā par ģimeni, karjeru, ceļojumiem, un tādos apstākļos galvenais ir laiks - ātrāk paspēt.

Man atmiņā nāk gan ekspedīcijās, gan citviet savākti piemēri, un atceros dažādus cilvēku stāstītus atgadījumus. Viens ir Amerikas latvieša ekonomista Jura Vīksniņa stāstītais, ko tālāk stāstīja viņa meita Brigita Vīksniņa. Tas ir stāsts par kaimiņiem un cūku. Kāds vīrs laukos iet uz veikalu un redz, ka kaimiņš dārzā pieslējis trepes pie ābeles, pakāpies un, turot cūku padusē, baro to ar āboliem, kas tikko rauti no koka. Pēc kāda laika vīrs dodas atpakaļ uz mājām un redz tādu pašu skatu, un tad vaicā, kāpēc viņš tā dara, un kaimiņš atbild, ka baro cūku. Vīrs vaicā, vai tad tas neprasa pārāk daudz laika, un kaimiņš atbild: «Ko laiks nozīmē cūkai?» Mums arī šķiet, ka mums taču nav laika, ka ir jāsteidzas, jāskrien un jāpaspēj, bet šis pandēmijas laiks ir pavēris durvis situācijai, kurā cilvēks vispār nevar plānot savu laiku. No vienas puses - ir ļoti daudz laika, kas ir jāpavada mājās, no otras puses - turpinām būt drudžaini, turklāt vecākiem gan pašiem jāstrādā attālināti, gan jāpalīdz bērniem apgūt mācību vielu tālmācībā. Šobrīd notiekošais un pandēmijas radītie apstākļi piespiež pārdomāt laika vērtību, bet galvenais - meklēt spēkus izturēt. Un kas ir spēka avoti? Pirmais spēka avots ir daba. Būtisks spēka avots ir arī lieli pozitīvi notikumi pagātnē, piemēram, valsts simtgades svinības. Tomēr galvenais - cilvēkam ir jāspēj pārslēgt ātrumu, teiksim, pasēdēt un pavērot mākoņus debesīs. Var jau uzreiz teikt - es gribu ārā, es gribu kopā ar sev tuviem cilvēkiem, bet - fokuss ir jāpamaina. Ja spējam atcerēties skaisto un priecīgo, tad arī šajā situācijā spējam atrast sevī spēku izturēt.

Esmu dzirdējusi sakām, ka šī ir kā kara situācija, bet - mums virs galvas nesprāgst bumbas, nav tieša fiziska apdraudējuma, tomēr apdraudējums ir, tāpēc pašiem ir jādomā, kur pieskaramies, ar ko satiekamies... Lieka bravūra nekad nav vēlama, arī šajos apstākļos.

Kad studēju Tartu universitātē, tai blakus bija katoļu baznīca, un tajā kalpoja latviešu mācītājs, un kādā atklātības brīdī viņš stāstīja, kā viņam klājies izsūtījumā Sibīrijā. Reiz ļoti aukstā ziemā bariņu ieslodzīto ragavās veduši uz pārsūtījuma vietu, un viņš visu ceļu esot lūdzies, un, pēc ilga laika un daudziem kilometriem nonākot galamērķī, izrādījies, ka visi pārējie ir nosaluši. Viņam ir palīdzējis tas, ka viņš ir koncentrējis garīgo spēku. Var jau teikt - pašiedvesma. Tomēr - vai tad nav vienalga, kur mēs katrs atrodam spēku izturēt krīzē, galvenais - meklēt un atrast spēku avotu. Kristiešiem un tiem, kas sevi par tādiem neuzskata, manuprāt, ļoti svarīga ir lūgšana, tāda garīga apskaidrošanās.

- Lūgšana nozīmē to, ka ir augstāks spēks, bet mūsdienu cilvēkam, kurš pieradis visu kontrolēt, plānot un paredzēt, ir gandrīz vai neiespējami to atzīt, lai gan Covid-19 pierāda tieši pretējo.

- Neieliksim visu vienā režģī, jo katolim, luterānim un pareizticīgajam tas būs kristīgais Dievs, bet tiem, kas uzskata sevi par neticīgu vai dabas ticīgu, tā var būt lūgšana lielajam dzīvības kokam, kā to formulējis Fricis Bārda, vai arī dabas spēkam, cilvēka dzīves spēkam... Šis ir brīdis, kad nākas saprast - pat ekonomiski tik spēcīgās valstīs kā ASV, Francija, Vācija vai Lielbritānija cilvēka spēks ir izrādījies par niecīgu. Gribot vai negribot, mums jāatzīst, ka esam skudriņas lielajā kosmosā. Vienalga, uz ko cilvēks raida lūgšanu, galvenais lai tā apvienojumā ar paša saprātīgu rīcību var palīdzēt izkārpīties no šīs situācijas. Jo vairāk kā tauta vērsīsim savas domas uz pozitīvo, jo vairāk pozitīvais sabiezēs un veidosies, ja tā var teikt, pozitīvas sniega pikas efekts.

Nesen klajā nāca mana jaunākā grāmata Latviešu dievības un gari. To rakstot, izlasīju teiku, no kuras guvu iedvesmu. Viens vecītis ieracis zemē neaugstu stuburu, tik augstu, ka viegli var uzlēkt un nolēkt, un, kad gribējis dieviņu palūgt, tad lēcis vienmēr no stubura uz augšu un tad - zemē. Nolēcis vienreiz un teicis - tas, dieviņ, tev, nolēcis otrreiz un teicis - tas, dieviņ, man, un lēcis tikmēr, kamēr nokusis. Reiz gadījies vienam mācītājam garām braukt. Tas redzējis šo lēkājam un vaicājis, ko darot. Vecītis atbildējis, ka dieviņu lūdzot. Mācītājs brīnījies, kas tā esot par dieva lūgšanu, šis iemācīšot vieglāk lūgt. Labi, vecītis mierā. Mācītājs iemācījis tēvreizi un aizbraucis, bet, līdz ko mācītājs aizbraucis, vecītim aizmirsusies mācītāja lūgšana. Neko darīt, skrējis mācītājam pakaļ, bet, lai varētu panākt, skrējis taisni ezeram pāri. Un brīnumi, tavi brīnumi, pārskrējis sausām kājām ezeram pāri, aizticis mācītājam priekšā un lūdzis, lai mācot otru reizi dieviņu pielūgt, esot aizmirsis. Mācītājs iemācījis otru reizi tēvreizi, un vecītis gājis mājās, bet vairs nevarējis pa ūdens virsu staigāt, grimis dibenā. Morāle - ir jātic brīnumam, un brīnums var notikt. Un vēl - šķietami bezjēdzīga sava pagāniskā dieviņa pielūgšana, lecot uz stubura vai celma augšā lejā. No malas mācītājam, citas ticības pārstāvim, tas šķiet bezjēdzīgi, un patiešām racionālu uzskatu cilvēkam varētu šķist - ko var palīdzēt lūgšana, jo ir taču jāmazgā rokas, jāievēro divu metru distance no citiem, ir jāiepērk pārtika... Jā, tas viss ir jādara, bet šādā situācijā ar racionālo vien cilvēkam var pietrūkt garīga spēka. Pat šķietami bezjēdzīga darbošanās, ja tā ir mērķtiecīga un prasa garīgu un fizisku piepūli, dod pašiedvesmas spēku, un man arvien vairāk jādomā par šo iepriekšminēto teiku, ka mēs kā tauta, kā valsts, kā pilsoņi, kā iedzīvotāji bijām nonākuši pie gandrīz vai visa noliegšanas - viss bija slikti vai ne pietiekami labi. Nezinu, vai tas ir dabas spēks vai kas cits, bet mūs, cilvēkus, nolika uz lāpstiņām. Un tad redzam, ka tas, par ko sūkstījāmies, īstenībā nemaz tik slikti nebija, un daudz kas tieši otrādi - bija labi. Ja tagad nevar dzīvot tā, kā varēji agrāk, tad jāatceras tas labais un jāmēģina negatīvo pārvērst pozitīvā.

- Daudzi saka - esam sīksta nācija, jo esam pārdzīvojuši karus un okupācijas, daži iet vēl tālāk un saka - esam pārdzīvojuši mēra laikus. Kāda ir jūsu atbilde - kā?

- Tikai ar ticību. Esmu samērā daudz intervējusi trimdiniekus, un viņi līdz pēdējam ticēja, ka atgriezīsies brīvā Latvijā, un ticēja pat tad, kad ar prātu saprata, ka nav jau vairs loģiska pamata tam ticēt, tomēr ticēja, ka Latvija kļūs brīva. Nesen strādāju pie raksta par katoļu bīskapu Boļeslavu Sloskānu, kurš 20. gadu beigās tika nosūtīts spaidu darbos Solovku lēģerī (salās Baltajā jūrā), pēc tam bez kāda tiesas sprieduma aizsūtīts uz Sibīriju, nedēļām ilgi gulējis sasiets nāvinieku kameras tumsā, pakļauts sargu brutālai nežēlībai, izsalkumam un slāpēm. Tomēr viņš izdzīvoja, atgriezās Latvijā, nodzīvoja turpat līdz 90 gadu vecumam.

Negribu iekrāsot luterāņa, katoļa vai dabas ticībā, bet vienmēr, arī smagu sērgu laikos, ir izdzīvojuši tie, kas bijuši pozitīvi noskaņoti un kas vienmēr mēģinājuši atrast ceļu, kā izrāpties no bedres, līdzīgi kā izeju no labirinta.

- Tam jau vajadzīgs arī prāts, ne tikai ticība.

- Bez prāta ticība pārvēršas par fanātismu, bez ticības arī prāts neko nedos, jo bieži vien prāts saka - izejas nav. Ja tici brīnumam, tad ticība palīdz prātam atrast izeju. Kritiskos brīžos, manuprāt, daudz lielāks īpatsvars ir tieši ticībai.

- Un katram pašam jāizvēlas, kam ticēt.

- Jā. Krīzes brīdī nevar gaidīt, ka kāds visu laiku uzpasēs, ka pateiks vienīgos pareizos risinājumus, ka visu gluži vai ieliks mutē - valdība, parlaments, mediji, sociālie dienesti visu izdarīs tavā vietā, jo katram nolikts savs ceļš. Protams, krīzes situācijās valstī ir atbildīgas personas un institūcijas, tomēr katrs pats arī ir atbildīgs ne tikai par sevi, bet arī par līdzcilvēkiem.

- Šis ir arī tāds laiks, kas īpaši aktualizē kopuma ideju, un daļai sabiedrības tas atkal ir kaut kas jauns, ne jau teorētiski, bet gluži praktiski - rēķināties ne tikai ar sevi.

- Neteikšu, ka tas ir kaut kas jauns, domāju, ka liela daļa sabiedrības sāk atcerēties notikumus pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito gadu sākumā, kad mēs bijām vienoti pret padomju režīmu, mēs kopā varējām pārlēkt tam grāvim pāri un bijām priecīgi un iekšēji gandarīti, sajūtot blakus citu plecu. Tad mēs apjautām ne tikai zemes perspektīvu, bet arī debess perspektīvu. Un tad pakāpeniski aizgājām materiālo ceļu, un tagad esam katrs viens, un šajā situācijā apzināmies, ka katrs viens nevarēs izdzīvot. Katram sevī ir jāatmodina iekšējas solidaritātes izjūta, jo nav jēgas izdzīvot vienam, jo - ko tu darīsi viens pats šajā pasaulē? Ir jārūpējas gan par sevi, gan par tuvāku apkārtni, par valsti, par pasauli. Jā, ko es varu izdarīt pasaules labā? Varu domāt pozitīvas domas. Zinu, ka ticīgi cilvēki gan Latvijā, gan citviet pasaulē lūdzas ne tikai par savu valsti, bet par pasauli kopumā, un tas mani aizkustina, es pat teikšu - tas mani dara stiprāku.

- Var jau smīnēt par latviešu tradīcijām un ticējumiem, bet daudzi ar to dzīvo ikdienā, teiksim, pie durvīm pieliek pīlādža zaru, slieksnī iegrebj latviešu zīmi...

- Šogad būs jāpārdomā, ko Lielajā dienā darīt, ko ne. Laimīgi šobrīd ir tie, kas dzīvo laukos, jo ir iespējas baudīt dabu, nepārkāpjot divu metru distances ierobežojumu. Var ripināt olas, atrodoties svaigā gaisā. Pārējiem jābūt atjautīgiem un asprātīgiem.

Skeptiķi nekad neko nedarīs vai arī darīs par spīti, un katrs lai dara, kā grib, bet tas nu ir fakts - latvieši (un ne tikai latvieši) ilgstoši, gadu simtiem par svētu un aizsargājošu koku ir uzskatījuši pīlādzi, un Lieldienas ir tas laiks, kad var mēģināt nogriezt pīlādža zariņu, iegriezt tajā trejdeviņus slīpos vai taisnos krustus vai lietuvēna krustu un nolikt mājās aizsargam... Tā ir pozitīvi vērsta darbība - savas mikrotelpas aizsardzība.

Šis ir laiks pārdomām un pārvērtēšanai, arī savu tradīciju, arī spēka vārdu nozīmības izvērtēšanai, lai paņemtu tieši to, kas noder šajā situācijā. Bet tas jau prasa garīgu piepūli, un arī laiku.

- Var jau būt, ka esam tik tālu aizgājuši nihilismā, ka nav vairs ceļa atpakaļ.

- Kāds teica - kad tev šķiet, ka nav ceļa atpakaļ, tad tikai sākas īstais ceļš. Tikai ir jānotic tam, ka ir ceļš atpakaļ. Atkal atslēgas vārds ir ticība. Rakstot grāmatu par latviešu dievībām un gariem, es pētīju vārdu izcelsmi, un izrādās, vārds «ticība» ir radniecīgs vārdam «pārticis» un «tikt». Kādreiz Vidzemē teica «ticīgs zirgs», un tas nozīmē - čakls zirgs. Protams, var būt muļķīgi vai bezjēdzīgi čakls, bet īstais čaklums ir tad, ja prāts ir kopā ar izjūtām. Latvisko tradīciju izjūtā ticība nav akla paļaušanās uz pārdabiskiem spēkiem, bet tā ir sevis atvēršana garīgai piepūlei un lūgšanām, darbībām, rituāliem, lai attīrītu to kanālu, kas mūs ved uz pārdabisko pasauli. Vai tas ir Dievs Tēvs un Jēzus Kristus, un Dievmāte Marija, vai tas ir Dievs, Māra, Auseklis, Saule, Mēness... Tas atkarīgs no tā, kas mēs esam un cik varam pavērst savu sirdi un dvēseli ne tikai uz racionālām, bet arī iracionālām lietām.