Kultūra par brīvu – aisberga redzamā daļa

 
DIGITĀLĀ LEIPUTRIJA. Izrāžu un koncertu konservu patērēšana nesamērīgos daudzumos ir tikpat neveselīga kā pārtikšana no karaliskajām šprotēm vai zaļajiem zirnīšiem burciņā. Turklāt brīvpieeja ilgtermiņā degradē izpratni pa to, kāpēc vispār būtu jāapmeklē kultūras pasākumi, iegādājoties biļetes ©Ekrānšāviņš

Līdzās ārkārtas stāvokļa izmaiņām sabiedrības ikdienas paradumos un gaitās kultūras joma, galvenokārt skatuves mākslu kontekstā, procesa izpratnē atrodas savdabīgā starpstāvoklī – aktīvā ražošana nolikta uz pauzes, toties skatītājam pārcelšanās uz digitālo vidi radījusi teju vai Leiputrijas sajūtu.

Tik daudz kas pieejams bez maksas tiešsaistē, un daudziem pat mājas apstākļos radies papildu laiks sastādīt savu ekskluzīvo kultūras programmu ar ekrāna starpniecību, iekļaujot Metropoles operu Ņujorkā, virtuālu pastaigu pa Ermitāžu vai Luvru, izrādes Berlīnes spožākajos teātros, izglītošanos Oksfordas bibliotēkas e-lasītavās un ko tik vēl ne. Pilnai laimei vēl katru vakaru kāds no Jaunā Rīgas teātra aktieriem nolasa pasaciņu. Atliek vien sev ērtā laikā atzvelties dīvānā un nospiest pāris podziņas, lai pasaules līmeņa māksla maģiski atveras tavā ekrānā.

Taču kaut kas šajā pārpilnības ilūzijā šķiet greizs un mazliet atgādina raganas saldumu mājiņu pasakā par Ansīti un Grietiņu, no kuras tomēr gribas tikt prom un pēc iespējas ātrāk. Varbūt Marijas Antuanetes naivums par kūku ēšanu, ja nav maizes, ir asprātīgs kādā citā kontekstā, taču šobrīd, apzinoties ne tikai to, ka ar dīkstāves pabalstiem problēmas, ko radīs Covid-19 laiks, atrisināt nevarēs, bet arī to, ka viss vēl priekšā ne tajā cerīgākajā nozīmē un ilgtermiņa plānošana pašlaik ir žonglēšana ar vairākiem nezināmajiem, pamazām kļūst baisi. Pozitīvās domāšanas koučingā apmācīti ļaudis mudina saskatīt un izmantot iespējas, pārskatīt prioritātes un izmantot laiku nodarbēm, kurām līdz šim vienmēr pietrūcis laika, taču attālināto mācību procesā iesaistītām attālināti strādājošām mammām varētu būt visai atšķirīgs viedoklis par iespējām, kādas sniedz šis laiks. Digitālie risinājumi ir noderīgs palīginstruments īstermiņa grūtību pārvarēšanai un ģenerālpauzes, kura, visticamāk, liks ieviest diezgan radikālas izmaiņas kultūras un izklaides industrijā, izturēšanai, tomēr izrāžu un koncertu konservu patērēšana nesamērīgos daudzumos ir tikpat neveselīga kā pārtikšana no karaliskajām šprotēm vai zaļajiem zirnīšiem burciņā. Turklāt brīvpieeja ilgtermiņā degradē izpratni pa to, kāpēc vispār būtu jāapmeklē kultūras pasākumi, iegādājoties biļetes.

Vienu no attīstības scenārijiem pašizolācijas apstākļos jau iezīmējuši vairāki mēģinājumi izmantot internetu kā mediju šī vārda tiešākajā nozīmē, proti, rīkot maza formāta izrādes vai koncertus tiešā pārraidījumā no notikuma vietas, izmantojot maksas piekļuves pakalpojumu kā biļeti. Cik tas būs ekonomiski efektīvi, šobrīd pateikt vēl nevar, taču katrā ziņā tā vismaz ir kaut kāda aktīva resursu aprite, lai gan arī nevar izslēgt iespējamu koķetēriju ar komerciju pēc principa - kas maksā, tas pasūta mūziku. Mēģinot iztēloties, kā pēc tiešsaistes dīdžejsesijas principa klausītāji kādam, piemēram, pianistam, čatā pēc pieprasījuma par nelielām naudiņām lūdz reāllaikā uzspēlēt Bēthovena Mēnesnīcas sonāti vai kādu Šopena etīdi, bet mākslinieks izvieto sarakstu ar repertuāru un cenām, teiksim, Rahmaņinova klavierkoncertiem, sākumā nāk smiekli, ko pēc tam nomaina atskārsme, ka nemaz tik sirreāla šāda iespēja nav.

Domāt, ka, nosēdējušies mājās, saņemot dīkstāves pabalstus, atbildīgu darba devēju saglabāto darba algu vai samaksu par darbu attālināti, pēc pāris mēnešiem cilvēki ar joni gāzīs apkārt koncertzāles un teātrus, īsti nav pamata, ja vien pieņemam, ka vismaz daļa sabiedrības apjēdz to, ka garantiju pilnīgai uzvarai pār vīrusu tuvākajā laikā nav tieši nekādu, vismaz kamēr saslimstības līkne ir augšupejoša. Sociālā distancēšanās un bailes no vīrusa izplatības atkārtotiem viļņiem visdrīzāk konceptuāli mainīs jebkādas masu pulcēšanās motivāciju. Ar sabiedrības izslāpumu pēc mākslas klātienē var izrādīties par maz, lai atjaunotu skatuves mākslu normālo ekosistēmu, un šobrīd pieejamais piedāvājums par brīvu mūsu viedierīču ekrānos ir tikai aisberga redzamā daļa, iespēja baudīt karu, jo tam, cerams, sekojošais miers, ja iestāsies, kādu laiku varētu neattaisnot uz to liktās cerības.