Aktieris Egons Dombrovskis. Iekonservēt Dēmonu

 
EGONS DOMBROVSKIS: «Mājās Pļaviņās es atslēdzos no visa, ko sagrābstelēju sevī pa visu sezonu. Tu jau vienalga patērē sevi, ikviens aktieris, viens aiztaisa eksemplāru un viņam ar to loma beidzas, cits staigā ar lomu...» ©Vladislavs Proškins/F64 Photo Agency

«Mūsu versijā viņš ir čalis, kas izraidīts no paradīzes,» saka aktieris Egons Dombrovskis, kurš Liepājas teātrī topošajā jauniestudējumā Dēmons atveido titullomu. Izrāde tiek veidota pēc krievu literatūras klasiķa Mihaila Ļermontova viena no slavenākajiem darbiem, dramatiskās poēmas Dēmons, motīviem.

- Sakarā ar ārkārtas situāciju valstī Liepājas teātrī nenotiek izrāžu publiska izrādīšana - tā teikts teātra paziņojumā.

- Teātrī izrādes ir atceltas, tomēr nospriedām, ka ejam pēc plāna - sagatavojam iestudējumu, nospēlējam pirmizrādi bez skatītājiem un paveikto iekonservējam. Lai nav jāsāk no nulles tad, kad teātrī atsāksies pilnvērtīgs darbs. Nolemts, ka teātrī neielaiž svešus cilvēkus, tikai darbiniekus, un tas nozīmē, ka pirmizrādē varētu būt tikai savējie, kādi 30 cilvēki, ne vairāk.

Atcerējos puča laiku 1991. gadā, tolaik biju students, bija paredzēta izbraukuma izrāde Nākamgad tajā pašā laikā, un mēs sēdējām Liepājas teātra kafejnīcā, klausījāmies ziņas par aktuālo situāciju valstī un minējām, vai būs vai nebūs karš. Toreiz izrādi atcēla. Tā laika sajūtas man asociējas ar šo laiku.

- Saka, ka ir profesijas, kuru pārstāvjiem jābūt gataviem strādāt gan miera, gan mēra laikā. Aktieru profesija tāda ir?

- Protams, ka ir. Vīruss ir kā neredzamais ienaidnieks, rada kaut ko līdzīgu kara stāvoklim, un šajā situācijā galvenais ir paša un citu cilvēku veselība.

- Tomēr ikdienā ir kā staigāšana pa mīnu lauku, jo nezini, vai uz ielas vai sabiedriskajā transportā kāds nav, teiksim, nesen zvilnējis Spānijas kūrortā.

- Nu, jā, bet tāda jau vispār ir dzīve. Pirms dažām dienām es noskatījos Stīvena Soderberga filmu Infekcija, un jāsaka - labāk nebūtu skatījies, jo filmā redzētais man atgādināja šobrīd visapkārt notiekošo. Laikam spēcīgi ietekmējos no tās, jo, skatoties filmu, visu laiku klepoju, lai gan līdz tam neklepoju.

- Kāpēc kaut ko tādu šobrīd gribas skatīties? Mazohisms?

- Jau sen gribēju to redzēt, bet kaut kā sanāca, ka tieši šajā laikā to beidzot noskatījos. Pašam sev mazliet atgādināju kamikadzi. Tomēr galvenais jau ir saglabāt mierīgu prātu un sirdi.

- Aktieri bieži saka, ka slodze ir liela, ka ir pārstrādājušies. Tagad var mazliet atvilkt elpu un atpūsties.

- Man personīgi nav milzīgas pārslodzes. Kādreiz man bija daudz intensīvāks laiks teātrī, spēlēju ļoti daudz izrādēs, bet tagad nevaru teikt, ka esmu pārstrādājies.

Arī aktieriem nav vienaldzīgs skats uz dzīvi, uz to, kas notiek pasaulē. Turklāt aktieris šo darbu dara ne tikai sevis pēc, viņam ir svarīgi sev būtisko stāstu, vēstījumu nodot tālāk skatītājiem, dodot iespēju skatītājam padomāt un pasmieties. Salīdzinājumam - kad iestudē situāciju komēdiju, lugas pirmajā lasījumā ir smieklīgi, bet, jo vairāk mēģinājumu, jo nesmieklīgāk viss šķiet, bet tad pirmizrādē atnāk skatītājs un visu saliek pa vietām - smejas, aplaudē, dzīvo līdzi, un tad arī aktierim pēkšņi viss šķiet citādi.

- Kad paziņoja par ārkārtas stāvokli valstī un bija skaidrs, ka uz mēnesi jāatceļ arī visi kultūras pasākumi, kāds jūsu iestudējuma radošajā komandā bija vietējais jociņš? Dēmons uzdarbojas?

- Interesantākais ir tas, ka šim iestudējumam jau no paša sākuma bija pretestība. Režisors Viesturs Meikšāns uz skatuves iecerējis dzīvu uguni, un bija milzīgas pārbaudes, lai to vispār atļautu darīt. Bija dažādas diskusijas par to, kā lai parāda dēmonu, un, jā, var teikt, ka dēmons pretojās.

- Kad pirmo reizi lasījāt Dēmonu?

- Nebiju lasījis līdz šim iestudējumam, bet biju daudz par to dzirdējis. Ļoti skaista poēma, bet jautājums ir - kā mūsdienās pasniegt dzeju? Šī izrāde būs ļoti estētiska, vizuāli ļoti spēcīga, tajā daudz skanēs dzīvā mūzika, un skatītājiem būs vairāki pārsteigumi. Režisors Viesturs Meikšāns teica, ka nekad vēl neesot iestudējis tik juteklisku un mīlestības pilnu materiālu.

- Krievu literatūras vēsture ir pārpilna ar šā darba skaidrojumiem. Kas jums ir Dēmons?

- Vienkāršs čalis, kurš iemīlas sievietē. Lai gan - cik vienkāršs viņš var būt, ja ir izraidīts no paradīzes. Viņš nav ne Lucifers, ne Nelabais, ne Ļaunais gars, bet kaisles un mīlas pilnais vīrietis, kurš grib šo sievieti.

Ļoti gribēju strādāt kopā ar Viesturu Meikšānu, viņa iestudējumi man liecināja par intelektuālu un estētisku režisoru, savukārt es esmu emocionālais aktieris, un man bija interesanti ar viņu strādāt. Viesturam ir sava vīzija, kādu viņš šo izrādi grib uztaisīt. Un viņam ir ļoti laba radošā komanda. Es īsti neesmu dzejas cilvēks, un arī džezs man nav īpaši pazīstams, manas attiecības ar to bijušas «no attāluma». Kā cilvēks es iegūstu no šā iestudējuma.

Izrādē mēs nepinam iekšā ne kristietību, ne mitoloģiju, vairāk mēģinām parādīt un pastāstīt par mīlestību. Saskaņā ar poēmu, pēc tam, kad Dēmons noskūpsta Tamāru, viņa nomirst, nu un mēs mēģināsim sasniegt ilgāko skūpstu Latvijas teātra vēsturē.

Man vienmēr bijis būtiski, lai uz skatuves ir, ko teikt, lai ir, ko nodot skatītājam. Šajā iestudējumā man ir vairāki izaicinājumi, viens no tiem - man abas rokas deg apmēram 30 sekunžu. Labi, vairāk nestāstīšu, vien pateikšu, ka dēmons var parādīties da jebkāds. Arī kā melnais caurums, kurā pazūd viss kosmoss. Nu, jā, šajā iestudējumā ir milzīgas tēmas, tāpēc - daudz simbolisma. Protams, esam raduši pie darbības un dialoga, bet šajā iestudējumā ir citādi.

- Kurš to skatīsies - tādu jautājumu uzdod arī aktieris, ne tikai režisors vai teātra vadība?

- Protams, uzdod jautājumus - kam šis iestudējums ir vajadzīgs, kurš to skatīsies?

- Kāda ir jūsu atbilde?

- Ikviens cilvēks sevī var atrast dēmonu. Turklāt tas ir vienkāršs stāsts par mīlestību, un kuru gan tas neinteresē?

- Šis laiks jau aktualizējis un piespiež uzdot eksistenciālus jautājumus.

- Teātrī vispār sanāk daudz domāt par eksistenciāliem jautājumiem. Mani mācīja, ka uz skatuves nekas nav remdens, bet ir vai nu karsts, vai nu auksts, vai nu mīl, vai nemīl, un man visvairāk lomu bijis tieši šādās izrādēs. Kad nospēlē sarežģītāku lomu, esmu priecīgs atgriezties pie situāciju komēdijas vai izrādes bērniem, vienkārši sagādāt prieku skatītājiem.

- Esat domājis, kāpēc aktiera liktenis jūs ievedis sarežģīto un sakāpināto personāžu gultnē?

- Tā sanācis, ka režisori man devuši spēlēt sarežģītus raksturus. Esmu emocionāls, es mācos tikt galā ar emocijām arī dzīvē, bet uz skatuves es varu nolaist šo rokas bremzi un laist vaļā. Tagad mani vairāk interesē saskare ar Viesturu Meikšānu, kurš ir intelektuālais režisors, vairāk kā matemātiķis domā... Un man nav jāplosa sevi, un vispār - cik var plosīties, jo var jau arī vairāk ar galvu pastrādāt, ne tikai ar sirdi. Nezinu, es vienkārši daru to, ko katrs režisors grib, un viņi atrod arvien kaut ko sarežģītāku, un atkal urbies un meklē... Tāpēc visu laiku jābūt labā formā - emocionāli, fiziski un intelektuāli, bet, kā zināms, uz vecumu lien ārā visādas kaites. Mani pedagogi mācīja - aktieris ir instruments. Mūziķis savu dvēseli ieliek mūzikas instrumentā, bet aktieris pats ir instruments - sirds, rokas, kājas, galva..., tāpēc jābūt formā. Jo vairāk aktieris prot, jo universālāks ir, jo labāk viņam. Vispār man nepatīk runāt par savu darbu, man patīk, ja zāle ir pilna.

Neuzskatu, ka teātris man ir darbs, jo es neeju uz darbu, es eju uz mēģinājumu un nestrādāju pēc pulksteņa un reglamenta. Protams, daudzi saka, ka teātris ir kā rūpnīca, kur izrādes tiek iestudētas kā konveijerā, bet es pie tiem nepiederu. Darbs man ir Pļaviņās, kur man ir lauku mājas - pļauju zāli, roku zemi... Simtgadīgā mājā vienmēr ir, ko darīt, turklāt, pirms mēs tur iegājām, tur 12 gadu viss bija aizlaists, no mājas pat nevarēja aiziet līdz pirtiņai. Mājās Pļaviņās es atslēdzos no visa, ko sagrābstelēju sevī pa visu sezonu. Smejos, ka man no mājām līdz teātrim ir 360 kilometru.

- Mācāties lomas pa ceļam?

- Arī. Vienubrīd aktīvi klausījos radio, tad soundtrack mūziku, tad braucu absolūtā klusumā... Reizēm mācos tekstu lomai, esmu arī dziedājis... Mašīna ir mana teritorija, tur varu darīt, ko gribu, un mašīna arī mani pacieš.

- Pēc pāris gadiem jums būs 50. Esat sācis gatavot īpašu lomu?

- Vairs nesvinu dzimšanas dienas, savā laikā esmu nosvinējies, tagad man tas vairs nešķiet interesanti.

- Ko vēl gribētos?

- Vakar no rīta teicu - Dieviņ, nu pabiedēji mūs, sapratām, pietiek. Droši vien, ka nesapratām, bet vienalga - pietiek.

- Un profesionāli?

- Līdz galam neesmu izdarījis vienu lietu, to gribētu pabeigt. Tas ir kā bērns, kas jau septiņus gadus aug un nekādi netiek izlaists pasaulē, jo, protams, visa pamatā jau ir nauda... To man gribētos izdarīt. Bail tikai, ka es jau būšu pāraudzis to lomu...