Par Vasilija Sinaiska un LNSO orķestra koncertu. Milžu satikšanās

 
©Publicitātes foto

13. februārī pārpildītā Lielās ģildes zālē skanēja Mocarta un Bruknera mūzika. Reizēm būtiskāks par tik būtisko novatorismu jaunradē ir apliecinājums klasikas nemainīgajai pašvērtībai kvalitatīvā interpretācijā.

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra auditorija to novērtē ar vairāk nekā 240 sezonas abonementiem, tātad gandrīz pusi zāles piepilda regulārie koncertu apmeklētāji. Un maestro Vasilijs Sinaiskis ir īpašs diriģents, kura viesošanās pie LNSO ikreiz ir gaidīta atkalsatikšanās. Viņa stāšanās orķestra priekšā reizē rada nepielūdzamu nostalģijas sajūtu - apziņu, ka šādu viedu vecās skolas maestro, kuri labi pārzina repertuāru, ko diriģē, ir gatavi ieklausīties arī mūziķos un ikreiz radīt jaunu pasauli partitūrās, kas interpretētas simtiem reižu, kļūst arvien mazāk, bet jaunāko paaudžu diriģentu vidū tāda muzikālā inteliģence diemžēl ir retums.

No 1975. līdz 1987. gadam Sinaiskis bija LNSO galvenais diriģents, amatā stājoties vien 26 gadu vecumā, bet kopš 2016./2017. gada sezonas ir tā goda viesdiriģents. Prasīgs, dziļas muzikālās inteliģences cilvēks, kura žestam mūziķi atsaucas aktīvi un jūtīgi reizē, ar kuru kopā gribas spēlēt labi un vēl labāk. Šoreiz Vasilijs Sinaiskis bija trešais koncertprogrammas milzis aiz abiem komponistiem - Mocarta un Bruknera, un šī satikšanās nesa mazliet pārpasaulīgu sajūtu.

Mocarta Trešais vijoļkoncerts LNSO koncertmeistara Georga Sarkisjana lasījumā ar virtuozām kadencēm kalpoja par priecīgu, pat mazliet bezrūpīgu priekšspēli dinamisku kontrastu pilnajai un dramatiskajai Antona Bruknera 8. simfonijai, kas katra orķestra biogrāfijā ir meistarības tests un emocionāls pārbaudījums. Simfoniskajā domāšanā Brukners drosmīgi apvieno Bēthovena trauksmainību ar Vāgnera monumentalitāti orķestrācijā, sevišķi pūšaminstrumentos, tādēļ nereti viņa simfonijas tikušas salīdzinātas ar Riharda Vāgnera un Gustava Mālera episkajiem sacerējumiem. Tomēr Brukners ir savdabis, kura Likteņa simfonijā ir daudz autobiogrāfisku motīvu, kas izriet no komponista savrupības attiecībā pret laikabiedriem, ārēja spožuma un intrigu apvīto Austrijas galma mūzikas kultūru un pārliecības par sava vēstījuma nozīmību arī tad, ja to saklausīt būs lemts tikai pēc gadsimtiem. Kā šobrīd, 21. gadsimta fragmentētajā realitātē, kad Bruknera Astotā spēj atsegt vienu no vislabāk slēptajām asīm - jēgas asi - mūsdienu sabiedrības emocionāli dzirdīgākajai daļai.

Georgs Sarkisjans līdzās darbam orķestrī ir vijolnieks, kuram ir ko teikt, arī aci pret aci ar publiku, nesēžot pie pirmās pults. Pagājušajās sezonās bijuši vairāki spilgti solokoncerti un profesionāli grodas kamermūzikas programmas, no kurām īpaši gribas izcelt Bēthovena sonāšu atskaņojumus Rīgā un Cēsīs, arī Baha un viņa pēcteču mūzikā īpaši sakārtoto soloprogrammu. Georgs Sarkisjans ir nenogurdināms darbarūķis, taču visvairāk var apbrīnot viņa prasmes sabalansēt darbu orķestrī ar darbu solista ampluā tā, ka viens otram netraucē vai vismaz klausītājam rodas tāds iespaids. Šoreiz viņa uzmanības centrā nonācis Mocarta Trešais koncerts Sol mažorā vijolei ar orķestri - viltīga šķietama vienkāršība un reizē iespēja solista prasmju spodrināšanai.

Priekšlikums atskaņot Mocartu nācis tieši no Georga Sarkisjana, un Vasilijs Sinaiskis ar prieku to akceptējis kā mazliet draisku prelūdiju Bruknera Astotajai, kura ilgst apmēram stundu un piecpadsmit minūtes, taču to pārtraukt ar starpbrīdi ir diezgan nejēdzīgi. Darbā ar Mocarta koncertu Sarkisjana sniegumā saaužas tehniska meistarība, azartisks spēlētprieks un radošums, kas radis izpaudumu kadencēs, neļaujoties iestaigātām taciņām vai tradicionāliem, pat klišejiskiem risinājumiem. Īpaši aizkustināja Adagio jeb koncerta 2. daļa, kurā vijoles dzidrais tembrs iznirst virs stīgu pavadījuma teju salonmūzikas galantajā un mazliet manierīgajā liriskumā, kā arī koncertā iešifrētā kamermūzikai raksturīga intimitāte sabalsojumā ar obojām, mežragiem un flautu.

Atjaunot Brukneru LNSO un Rīgas publikas muzikālajā ēdienkartē bijusi Vasilija Sinaiska ideja. Ja atmiņa neviļ, iepriekšējo reizi Bruknera Astotā Rīgā skanēja 2012. gadā ar jauno bulgāru diriģentu Rosenu Milanovu pie pults, arī toreiz saceļot zināmu ažiotāžu, kas no skeptiskām šaubām mūzikas pazinēju vidū pārauga vispārējā sajūsmā. Brukners ir viens no sarežģītajiem komponistiem jebkura orķestra biogrāfijā, jo atklāj gan orķestra stiprās, gan vājās puses, turklāt lielākoties nesaistās ar populāriem pastāstiņiem, atpazīstamiem meldiņiem vai fragmentiem, kuru laikā omulīgi iebakstīt ar elkoni blakussēdētājam, tādējādi apliecinot, ka «izklausās pazīstams».

Sarežģīti, protams, ir arī Vāgners, Mālers un Rihards Štrauss, kurus visus Andra Pogas laikā esam LNSO izpildījumā dzirdējuši vairākkārt un lieliskā izpildījumā. Šoreiz Vasilija Sinaiska vadītajā simfonijas atskaņojumā (tika spēlēta Leopolda Novaka 1890. gada redakcija) patīkami pārsteidza mežragu grupas grodais sniegums, īpaši simfonijas trešās daļas noslēgumā tandēmā ar vijolēm apliecinot, ka pa šiem gadiem izaugusi un nostabilizējusies pārliecinoša jauno mežradznieku paaudze, kādu LNSO sen jau bija pelnījis. Arī koka pūšaminstrumentu jutekliskā sasaukšanās starp grandioziem stīgu tutti un spilgti trompetes solo ļāva izbaudīt diriģenta lasījuma juvelierisko precizitāti. Tā ne mirkli negarlaikoja, tieši otrādi - aizrāva ar katru mirkli vairāk, ļaujot sekot atskaņojumam kā aizraujošam hokejam, kur solo frāzes un teikumi dažādu instrumentu balsīs kalpo, lai izsekotu melodiju trajektorijām, kurās klausītājam neiespējami palikt ārpus mūzikas, jo tā suģestē un ievelk tādā kā bezlaika telpā. Sinaiska faktors LNSO mūziķu sniegumā ļauj ieraudzīt vēlmi padarīt šo atskaņojumu īpašu ne tikai klausītājiem, bet arī pašam orķestrim, jo tādos koncertos kā šis top orķestra ģimenes vēsture, par kuru, iespējams, arī stāstīs leģendas tāpat kā par Sinaiska laiku Rīgā pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, kurus piedzīvojuši arī vairāki pašreizējie LNSO mākslinieki.

Pēckoncerta gandarījuma sajūta parasti koncentrējas garderobē, kur rindā stājas mazliet noguruši cilvēki ar mirdzošām acīm un smaidu uz lūpām. 13. februāra koncerts spēja izdzēst tik ierasto īgnumu cilvēku sejās. Mums ir brīnišķīgi mūziķi, bet orķestris ir kā lotosa zieds, kas neuzplaukst katra acīm un ausīm. Reizēm ir vajadzīgs kaut kas satricinošs, kas saliedē orķestrantu grupas un paaudzes kā Brukners un Sinaiskis. Februāra beigās LNSO saņēma Lielo mūzikas balvu par izcilu darbu gada garumā. Pelnīti. Un šī gada sākums rāda LNSO programmās rāda, ka uz veciem lauriem gulēt tas netaisās.