Dzimtbūšanas atcelšanai Vidzemē un Kurzemē – 200

 
ANITA ČERPINSKA: «Dzimtbūšanas atcelšana bija viens no lielajiem pagrieziena punktiem, pēc kura nekas vairs nebija tā kā līdz tam. Līdzīgi kā pēc Ziemeļu kara, pēc mēra... Tomēr tas «pagrieziena punkts» norisinājās lēnām un bija izstiepts laikā – apmēram 20 gadus. ©Vladislavs Proškins/F64

Atceroties Kurzemes un Vidzemes zemnieku brīvlaišanas divsimtgadi, Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA) sagatavojis jaunu izstādi Dzimtbūšanas atcelšana Kurzemē un Vidzemē: pārmaiņu laikmets Baltijas provincēs 19. gadsimta pirmajā pusē. Tās atklāšana rīt, 12. martā.

Izstādē iekļautie dokumenti parāda trīs nozīmīgus jautājumu lokus par dzimtbūšanas atcelšanas laiku. Pirmkārt, muižnieku nostāju zemnieku jautājumu risināšanā 19. gadsimta pirmajā pusē, kas parāda viņu uzskatu dažādību un to, kā visu ietekmēja ārējie apstākļi - ekonomiskais stāvoklis, apgaismības ideju izplatīšanās, valdības nostāja. Otrkārt, valdošo institūciju nostāju zemnieku jautājumā - imperatora Aleksandra I spiedienu uz Baltijas muižniecību, Baltijas ģenerālgubernatora Filipa Pauluči nostāju un ietekmi uz muižniecību, kroņa muižu un to zemnieku jautājuma risināšanā. Treškārt, zemnieku kā patstāvīga sociāli tiesiskā sabiedrības slāņa pakāpenisku tapšanu, pagastu tiesu veidošanu un zemnieku līdzdarbību tiesu sistēmā, saimnieku un kalpu pakāpenisku pāreju brīvības stāvoklī, dažādo saimniecību likteni un to iemeslus, klaušu un nodevu slogu jaunajai zemnieku kārtai. Attiecīgā laika oriģinālos dokumentus izstādē papildina zīmējumi, kartes un plāni.

Pagrieziena punkts

«Dzimtbūšanas atcelšana bija viens no lielajiem pagrieziena punktiem, pēc kura nekas vairs nebija tā kā līdz tam. Līdzīgi kā pēc Ziemeļu kara, pēc mēra... Tomēr tas «pagrieziena punkts» norisinājās lēnām un bija izstiepts laikā - apmēram 20 gadus. Teiksim, 1905. gada revolūcijā notikumi bija saspiesti laikā, bet dzimtbūšanas atcelšana bija ilgstošs process - pārmaiņas notika, daudz kas mainījās, bet viss notika ļoti lēnām,» saka Valsts vēstures arhīva vadošā pētniece Anita Čerpinska.

Svarīgs bija arī laiks pirms dzimtbūšanas atcelšanas - Eiropas publiskajā telpā dominēja viedoklis, ka brīvība - tas ir pareizi, ka visiem cilvēkiem ir jābūt brīviem, jautājums bija - kā tas būs. «Imperators Aleksandrs I izdarīja spiedienu uz vācu muižniecību, uzskatot, ka kaut ko nepieciešams darīt zemnieku labā. Tolaik jau visi saprata, ka klaušu sistēma nav produktīva, ka zemnieks nav ieinteresēts klaušas veikt cītīgi, ātri un kvalitatīvi, nav stimula neko darīt, turklāt zemnieks ir neizglītots. Ja līdz apgaismības laikmetam neviens neuzskatīja, ka cilvēkam jābūt brīvam, tad pēc apgaismības laikmeta visiem šķita, ka ir pareizi cilvēkam būt brīvam. Tolaik bija populārs viedoklis - ja cilvēks būs brīvs, viņam ļaus pašam darboties un izpausties, tad sistēma pati sakārtosies, tomēr tā nenotika. Pirmie dzimtbūšanu atcēla igauņi, pēc tam kurzemnieki pēc igauņu parauga, visbeidzot - vidzemnieki. Baltijas vācu muižniecība bija diezgan vienota, un viņi arī izstrādāja zemnieku brīvlaišanas principus,» stāsta Anita Čerpinska. Vēsturniece atgādina, ka lēmums par dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemē tika pieņemts 1817. gadā, Vidzemē - 1819. gadā. «Daudzas valstis Eiropā, piemēram, Dānija, pat Prūsija laida zemniekus brīvībā, bet daudzās valstīs atrada mehānismu, kādā veidā zemnieks varēja iegādāties zemi - vai nu valsts deva aizdevumu, vai zemniekam iedeva mazu gabaliņu «viņa paša» zemes. Latvijas teritorijā sākumā tika izskatīti arī tādi varianti, bet muižniecība, kas izstrādāja dzimtbūšanas atcelšanas likumu, negribēja pieļaut, ka viņiem zemi atņemtu nost, un mūsu zemnieks palika bez zemes, tāpēc viņu starta situācija bija sliktāka nekā citviet Eiropā. Muižniecība labi zināja, kā notiek citviet Eiropā, un saprata - viņiem tas dārgi maksās. Lai gan arī Latvijā daži muižnieki ir iestājušies par to, lai zeme ir arī zemniekiem, bet vairākums gribēja zemi paturēt sev, jo uzskatīja, ka varenība bija zemē un tas bija veids, kā nepalaist varas mehānismu vaļā. Muižnieki nebija apgaismības ideju nesēji, muižnieki bija izglītoti uzņēmēji.»

Brīvlaišana ar noteikumiem

Vēsturniece pamato izstādes atklāšanas īpašo datumu - tas izvēlēts tāpēc, ka 1820. gada 12. martā dzimtbūšanas atcelšanas likums beidzot tika izsludināts zemniekiem. «Un baznīcā nolasīja tikai septiņus pantus no kopumā 600 pantiem, kas bija likumā. Tā kā informatīvajā telpā bija tukšums, to aizpildīja baumas, kas, protams, bija krogos, tirgos, baznīcās...» saka Anita Čerpinska. «Zemnieki dzimtbūšanas atcelšanu saprata tā - tagad viņi ir brīvlaisti, jo to pateica no baznīcas kanceles, bet viņiem nepateica, kā tas notiks. Zemnieks uzskatīja, ka viņam nebūs jāiet uz muižu kalpot, bet tieši tas bija atstāts likumos, ko izstrādāja vācu muižniecība - zeme joprojām piederēja muižniekiem, un zemnieks to nomāja no muižnieka, un par to veica klaušu darbus, lai gan pirms dzimtbūšanas atcelšanas tieši zemnieki gribēja, lai viņiem atceļ strādāšanu muižai. Zemnieki gribēja būt valsts pilsoņi, nevis muižnieka piedeva, bet nekas jau nemainījās - bija jāiet pie muižnieka strādāt, un daudzi par to bija neapmierināti. Savukārt muižniekiem bija saimniecība, kurai vajadzēja viņiem nodrošināt tādu dzīves kvalitāti, kādu viņi uzskatīja par sev piemērotu - izglītoties, ceļot, baudīt un kolekcionēt mākslu... Un kādam to vajadzēja nodrošināt.»

Formālā brīvība

«Patiesībā tolaik zemnieki ļoti minimāli varēja izmantot to, ko mēs mūsdienās saprotam ar brīvību,» saka Anita Čerpinska. Dzimtbūšanas atcelšana vienlaikus ierobežoja pārvietošanās brīvību, likums reglamentēja to, ka zemnieki nedrīkst pārtraukt strādāt lauksaimniecībā, ne arī brīvi pārvietoties. «Tiesiski zemnieks bija brīvs cilvēks, lai gan līdz tam tāds nebija, tomēr viņš pat nevarēja sadomāt vienkārši doties uz Rīgu. Tur jau tā lieta - muižniekiem pirmais un galvenais bija nodrošināt to, lai zemnieki paliek lauksaimniecībā, tas bija galvenais likuma punkts - viņi nedrīkstēja mainīt nodarbošanos. Un, ja neapmierina pašreizējā muižnieka nosacījumi, iet darbā pie cita muižnieka drīkstēja tikai tad, kad viss bija sarunāts un bija jau līgums. Dumpīgāks karstgalvis nevarēja paņemt sievu un bērnus un doties uz Rīgu, jo tad viņš skaitījās bēglis. Turklāt no muižnieka bija jādabū pase - pārvietošanās bija praktiski neiespējama, pārsvarā - uz kaimiņa muižu. Un vēl - uz pilsētu nevarēja tikt, ja muižā nebija pietiekami daudz zemnieku, kas varēja apstrādāt zemi, tikai tad varēja cerēt uz promtikšanu. Lai gan - bija daudz zemnieku, kas izbēga, un Rīga viņus paturēja pie sevis un neizdeva, un bieži vien tāpēc Rīgai bija konflikti ar muižniekiem, kas gribēja savus dzimtcilvēkus atpakaļ, bet Rīgai vajadzēja brīvos strādniekus... Rīgā pievēra acis un mēģināja pēc iespējas mazāk atdot atpakaļ zemniekus, jo pilsētai bija vajadzīgs brīvais darbaspēks,» stāsta Anita Čerpinska.

Izstādē būs apskatāmi arī dokumenti, kas apliecina situāciju absurdumu. Piemēram, tiesu dokumentos lasāms, ka vairākkārt pērta zemniece, jo saņēmusi sodu par to, ka vairākas reizes nākusi sūdzēties, ka viņu per. Stāsts tāds - viņa bijusi mežziņa sieva, vīrs nomiris, viņa izlikta no dienesta mājām, jo atraitnei nav tiesības uz šīm mājām, un tad viņa muižā kļuvusi par kalponi, lai gan līdz tam viņai bijis pavisam cits statuss. Turklāt viņa ir apkārtnes vecmāte, pieņem dzemdības, un, kamēr viņa bijusi pieņemt dzemdības, nav izdarījusi kalpones darbu, un par to viņu noper. Skaidrs, ka viņa veikusi vietējai sabiedrībai svarīgu darbu, bet vienalga tiesa pieņēma lēmumu, ka ir nepareizi sūdzējusies un par to ir jānoper.

Lai arī dzimtbūšanas atcelšanas pārejas posms bija ilgs, tomēr jau ap 19. gadsimta vidu varot runāt par pilnīgi citu sabiedrību, jo bija pagājis pietiekami ilgs laiks kopš likumu pieņemšanas, turklāt daudzi bija «mācējuši iekārtoties - tādi cilvēki ir jebkurā sabiedrībā, jebkurā sistēmā. Bija uzņēmīgi saimnieki, kas mācēja atrast kopīgu valodu ar muižnieku, un tiešām kļuva bagāti, varēja bērnus sūtīt labās skolās, un jau parādījās zemniecības noslāņošanās. Un vēl šo gadu laikā liela daļa sabiedrība bija iemācījusies pašorganizēties un rūpēties par apkārtējiem, pagasta skolas bija daudz vairāk nodalītas no baznīcas, izglītības sistēma attīstījās citādāk, un tad jau sākās nacionālās kustības. Un daudz kas mainījās līdz ar dzelzceļa celtniecību».

***

DZIMTBŪŠANAS ATCELŠANA

Apgaismības ideju ietekmē daudzās Eiropas valstīs pieauga prasības atcelt zemnieku dzimtbūšanas iekārtu. 1792. gadā Garlībs Merķelis aicināja Krievijas ķeizarieni Katrīnu II atbrīvot Vidzemes zemniekus no dzimtbūšanas

Dzimtbūšanas atcelšana, arī zemnieku brīvlaišana Latvijas teritorijā notika 19. gadsimtā. 1817. gadā dzimtbūšana tika atcelta Kurzemes guberņā, 1819. gadā - Vidzemes guberņā, 1861. gadā - Latgalē

Zemnieki kļuva par personiski brīviem cilvēkiem, taču muižnieka īpašumā palika zeme kopā ar mājām

Zemi varēja izmantot, ja ar muižnieku tika noslēgts nomas līgums

Zemniekiem atņēma daļu kustamās mantas, jo tika noteikts, ka klaušu pildīšanai nepieciešamais minimums (darbarīki, rati u.c.) pieskaitāms pie mājām

Ar zemnieku brīvlaišanu sākās tā sauktie klaušu laiki

Vēl pirms Pirmā pasaules kara 48% no visas lauksaimnieciski izmantotās zemes piederēja apmēram 1300 privātām muižām, bet ap 40% zemniekiem

Pēc brīvlaišanas trīs gadus zemnieki nedrīkstēja atstāt sava draudzes novada robežas, bet nākamos trīs - virspilskunga iecirkņa robežas (Kurzemē) vai bruģu kunga iecirkņa robežas (Vidzemē)

Tikai 1832. gada Jurģos zemnieki ieguva tiesības mainīt dzīves vietu savas guberņas robežās, taču Kurzemē līdz pat 1848. gadam zemnieki nedrīkstēja apmesties pilsētās

Latgalē dzimtbūšana atcelta tikai 1861. gada 19. februārī