«Pēdējos desmit gadus man teātrī ir mazāk darba, un es nebaidos teikt, ka personisku iemeslu dēļ. Bet tam ir milzīga pievienotā vērtība, jo es esmu cilvēks, kurš attīstās, tikai nonākot krīzes situācijā,» saka Liepājas teātra aktrise Sigita Jevgļevska. Pavasara sievišķīgākajā dienā, 8. martā, sievišķīgi šarmantā skatuves māksliniece svinēs apaļu dzīves jubileju – ar lomām izrādē Esi sveicināta, bohēma!
Tas ir muzikāls stāsts par laiku, ko, iedvesmojoties no Andžila Remesa, Ērika Hānberga, Ulda Brieža un Andra Bergmaņa, 2017. gadā iestudējis režisors Valdis Lūriņš. Šajā izrādē, kas ļauj ielūkoties gan Liepājas, gan Rīgas bohēmiskajās vietās - attiecīgi Vāgūzī un Skapī -, savijas daudzi stāsti. Par to, cik brīvi nebrīvos apstākļos un laikos ir jutušies un elpojuši cilvēki. Par Latvijas brīvās domas paudējiem, bikstītājiem un nemiera gariem. Par ilgošanos pēc skaistā un pazaudētā šodien.
Savukārt Liepājas muzeja mazajā izstāžu zālē (Kūrmājas prospektā 16/18), atzīmējot Sigitas Jevgļevskas jubileju, vēl līdz 8. martam ir aplūkojama viņas veidoto darbu izstāde melnās jeb svēpētās keramikas tehnikā, kurai dots nosaukums Harmonija.
Krīze rosina iedvesmu
«Es esmu diezgan straujas dabas, bet vienlaikus man arī ļoti patīk peldēt pa dzīvi un nesteidzīgi to baudīt, ne par ko neiespringstot. Tas, ka teātrī man palika mazāk darba, mani, protams, ļoti sarūgtināja, bet vienlaikus deva iedvesmu sevi piepildīt citur. Ne velti saka, ka krīze veicina radošu attīstību. Tā es sāku dziedāt koncertus un dziedu joprojām, turklāt to kļūst arvien vairāk. Daudzviet, kur esmu dziedājusi, mani aicina atkārtoti, jo - tā jau laikam ir, ka vislabākā reklāma ir labi padarīts darbs,» šodien secina dziedošā aktrise.
Pēdējo desmit gadu laikā viņa ir izveidojusi vairākas muzikāli literāras soloprogrammas - ar Jāņa Petera, Māras Zālītes, Raiņa un Aspazijas, Vizmas Belševicas un Knuta Skujenieka, Māra Čaklā dzeju, ko izpilda kopā ar mūziķi Māri Kupču. Piemēram, pērnā gada rudenī vien Sigita nodziedāja 28 koncertus. Tas ir ārkārtīgi daudz, ja ņem vērā, ka septembrī aktrisei paralēli bija intensīvi mēģinājumi K. Lāča un R. Vaivara mūziklam Purva bridējs ugunī.
Strauja, bet harmoniska
«Otra mana aizraušanās, ko attīstīju tieši šīs krīzes laikā, ir mani melnie svēpētās keramikas trauki. Tos veidoju jau deviņus gadus, un šogad atklāta mana trešā izstāde,» priecīgi stāsta talantīgā skatuves māksliniece. Pirmā bija 2013. gada maijā liepājnieku iecienītajā kafejnīcā Darbnīca, otrā izstāde ar nosaukumu Raupjums un maigums 2017. gada maijā tika atklāta mākslas salonā Ludviķis Liepājā, un šogad aktrises veidotie keramikas trauki izstādē ar nosaukumu Harmonija aplūkojami Liepājas muzeja mazajā izstāžu zālē. Savukārt jūnijā šī izstāde ceļos uz Kuldīgu, kur ap Līgo laiku būs aplūkojama vecā Rātsnama izstāžu zālē.
«Man šķiet, ka mani trauki ir ļoti harmoniski. Turklāt es pati, ikdienā būdama ļoti strauja, veidojot traukus, ieeju harmonijā ar sevi un nokļūstu pavisam citās sajūtās, kā meditācijā. Es pilnīgi pārvēršos, kļūstu lēna un mierīga, jo - steigā ar mālu nav ko darīt. Katram trauciņam vajag vairākas dienas, atsevišķiem, piemēram, siera platei, vajag pat mēnesi, jo tā ir jātur zem preses un ik pa laikam jāizņem ārā un jāpaslīpē,» stāsta māksliniece, kuras traukos dominē sievišķība un romantika - mežģīnes un Liepājas koku lapas.
«Gan dziedot koncertus, kur skatītāji aizrautīgi klausās, aplaudē un pateicībā ceļas kājās, gan veidojot traukus, es iegūstu lielu māksliniecisko gandarījumu. Protams, teātris ir mana prioritāte, bet, ja teātrī darba nav un nav arī koncertu, es nesēžu bezdarbībā. Es eju lejā uz pagrabu, stiepju uz savu trešo stāvu mālu maisu un taisu traukus. Un neiespringstu, vai tie kādam būs vajadzīgi, jo primāri tie vajadzīgi man pašai. Manai harmonijai.»
Ja neaizkustina, neinteresē
Taujāta, cik harmoniska šodien ir aktrises ikdiena teātrī, Sigita Jevgļevska atteic, ka visu šo desmit gadu laikā ar ļoti retiem izņēmumiem viņai teātrī ir lomas, ko ļoti patīk spēlēt. «Visas izrādes, kurās piedalos, man patīk, un par to man ir ļoti laba sajūta. Tās nav pašmērķīgas, tā nav augstā māksla, ko nospēlē, maksimums, septiņas reizes, jo vairāk nevienam nav vajadzīga. Es trāpu tādās izrādēs, kas teātra repertuārā noturas vairākas sezonas. Izrādi Esi sveicināta, bohēma!, ar ko svinēšu savu dzimšanas dienu, spēlējam jau trešo sezonu, vēl ilgāk spēlējam izrādi bērniem Sniegbaltīte un septiņi rūķīši, kas saņēmusi Spēlmaņu nakts 2015/2016 bērnu žūrijas specbalvu. Es tajā spēlēju Pamāti, kas ir brīnišķīga loma, viena no mana mūža skaistākajām lomām. Un iespējams, ka arī izrādi Polianna, kas saņēmusi Spēlmaņu nakts 2018/2019 balvu kā Gada izrāde bērniem, spēlēsim vēl ilgi,» domā skatītāju mīlētā aktrise.
«Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka teātris ir emociju māksla, un īsta augstā māksla ir skatītāju saviļņot. Tagad Latvijā modē ir formas izrādes, bet pat es, teātra cilvēks, no tādām neko neiegūstu - kāda atnāku, tāda aizeju. Un, ja mani nekas neaizkustina, mani tas neinteresē,» saka skatuves māksliniece, uzsverot, ka tāpēc pēdējā laikā ļoti izvēlas, kuras izrādes skatīties. Protams, savā teātrī aktrisei interesē redzēt visu, ko dara kolēģi, bet, ja brauc uz Rīgu, tad gan grib redzēt ko īpašu. «Mans pēdējā laika lielākais un skaistākais pārdzīvojums bija balets Pērs Gints. Atbraucu atpakaļ uz Liepāju un sajūsmā stāstīju draugiem, lai noteikti pērk biļetes un brauc skatīties, jo šis iestudējums ir brīnišķīgs visādā ziņā - gan vizuāli, gan emocionāli, nemaz nerunājot par brīnišķīgo Edvarda Grīga mūziku.»
Lejiņa un Džilindžers
«Zini, kas man manā dzīvē ļoti patīk? Ka es neko nevaru paņemt ar varu, bet visu, kas man jāpiedzīvo, es piedzīvoju. Un es pavisam noteikti zinu, ka teātrī vēl būs laiks, kad es spēlēšu daudz un spēlēšu to, ko gribēšu - to, kas ļaus man justies labi,» saka Sigita Jevgļevska. Viņa neslēpj, ka pēdējos gados, sēžot skatītāju zālē, nereti bijis skumji noskatīties uz kolēģiem, kuri tērējuši laiku mēģinājumos, bet - rezultāta nav. «Es nenosodu kolēģus, jo zinu, kā aktieri strādā, vismaz Liepājas teātrī visi strādā ar sirdi. Bet - dzīve ir ļoti īsa. Ļoti, ļoti īsa. Un, ja mēs darām lietas, kas tērē mūsu laiku, bet nedod rezultātu, ir ļoti skumji. Pēc darba Likteņa līdumniekos ārkārtīgi augstu vērtēju režisorus, kuri zina, ko grib, jo man tāds piemērs ir režisore Virdžīnija Lejiņa. Tāda sagatavotības pakāpe, ar kādu viņa katru rītu nāca uz filmēšanas laukumu, ir reti kuram,» aktrise dalās savā pieredzē.
Pozitīva pieredze viņai bijusi arī ar šajā sezonā daudz aprunāto režisoru Dž. Dž. Džilindžeru. «Es nevaru teikt, ka man viņš patīk, bet - man kā aktrisei viņš absolūti der. Esam strādājuši kopā tikai trijās izrādēs, no kurām divas ir izrādes bērniem. Iepazīstoties ar šīm lomām, man uzreiz bija skaidrs, kas jādara, un Džilis, tikai parādot virzienu, ļāva darīt tā, kā es to jutu. Neslāpējot un nemēģinot ielikt kādā savā rāmī, bet ļaujot man būt manā esībā, temperamentā un organikā.»
Sapnis par laukiem
Īsu brīdi pirms pārkāpt 50 gadu slieksni, Sigita aizdomājas par apaļo gadu skaitli. «Vai tas ir daudz? Vispār jau laikam daudz,» viņa nosaka, to pamatojot, ka daudzi līdz 50 nemaz nenodzīvo. «Man vienmēr bijusi sajūta, ka neko daudz vēl neesmu izdarījusi, ka vajadzētu izdarīt vēl to un to. Bet tad, braucot ar riteni uz savas izstādes atklāšanu, apstājos savās domās, lai sev noformulētu, ko klātesošajiem gribētu pateikt, un sapratu, ka es taču esmu laimīgs cilvēks. Man ir bijušas tik skaistas lomas - Māte Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes mūziklā Kaupēn, mans mīļais (1999), Nataša Čehova Trīs māsās Oļģerta Krodera iestudējumā, par ko tiku nominēta 2001./2002. gada Spēlmaņu nakts balvai, mana mūža loma Ieva LTV seriālā Likteņa līdumnieki (2002-2006). Mana runas pedagoģe, aktrise Ilga Martinsone, ļoti gudra un vieda sieviete, savulaik man teica: «Sigitiņ, pat, ja tu vairs neko nenospēlēsi, tu jau visu esi nospēlējusi Likteņa līdumniekos.» Man pēc viņas teiktā palika tik viegli, jo es sapratu: aktierim nevajag būt negausīgam un mēģināt vienam sagrābt visas lomas, bet gan prast novērtēt, priecāties un būt pateicīgam par to, kas tiek dots. Mana Ieva taču ir sievietes loma no jaunības gadiem līdz sirmam vecumam - ne katrai aktrisei tas dots...» nosaka Sigita Jevgļevska.
Bet, domājot par rītdienu, aktrise saka, ka ļoti gribētu, lai arī nākamie dzīves gadi būtu tik harmoniski, kāds ir tieši šis laiks. Viņa gribētu turpināt visu līdz šim iesākto un kādudien pārcelties uz dzīvi laukos. Aktrise apgalvo, ka tas nav saistīts ar gadiem, viņa vienkārši ir lauku bērns, kuram vienmēr ir bijusi vajadzība būt dabā, iet mežā.
«Es gribu strādāt savā teātrī, tikai dzīvot laukos. No rīta piecelties un aiziet uz savu siltumnīcu pēc gurķīšiem brokastīs. Es ļoti, ļoti par to domāšu un sapņošu, jo - parasti mani sapņi piepildās.»
***
SIGITA JEVGĻEVSKA
• Liepājas teātra aktrise (no 1993. gada)
• Dzimusi 1970. gada 8. martā Priekulē
• Izglītība: Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolas vokālā nodaļa; Liepājas teātra IV studija (1993)
• Repertuāra lomas: Meita - K. Lāča/R. Vaivara Purva bridējs ugunī (2019), lomas R. Bugavičutes-Pēces lugas Liepāja - Latvijas galvaspilsēta iestudējumā (2019), Snovas kundze un muša - J. Kļavas Polianna (2019), bohēmas viešņa - Esi sveicināta, bohēma! (2017), Pamāte - R. Bugavičutes (pēc brāļu Grimmu pasakas motīviem) Sniegbaltīte un septiņi rūķīši (2015)
• Lomas TV un kino: Meitene - Kurpe (rež. Laila Pakalniņa, 1997), Ruta - mācību filmā Drēbniecīte Ruta (rež. Varis Brasla, 2005), Ieva - LTV seriālā Likteņa līdumnieki (rež. Virdžīnija Lejiņa, 2002-2006), Dagnija - TV seriālā Sieva uz pilnu slodzi (rež. Inta Gorodecka, 2006), Māra - Rīgas sargi (rež. Aigars Grauba, 2007)
• Līdzās dramatiskā teātra izrādēm spēlējusi un dziedājusi J. Lūsēna/M. Zālītes mūziklos Kaupēn, mans mīļais, Neglītais pīlēns, Hotel Kristina, R. Paula/J. Petera mūziklā Dāmu paradīze, J. Lūsēna/P. Brūvera operā-melodrāmā Agrā rūsa, R. Paula/K. Anitena brīvdabas mūziklā Dāvana mūsdienu sievietei, K. Lāča/J. Elsberga/E. Mamajas mūziklā Pūt, vējiņi! u. c.
• Izveidojusi vairākas muzikāli literāras soloprogrammas: ar Jāņa Petera, Māras Zālītes, Raiņa un Aspazijas, Vizmas Belševicas un Knuta Skujenieka, Māra Čaklā dzeju
• Jau deviņus gadus aizrāvusies ar svēpētās keramikas trauku veidošanu; to savulaik mācījusies pie Latgales podniekmeistara Evalda Vasiļevska; viņas veidotie trauki atraduši mājas daudzviet pasaulē, tostarp Francijā, Ķīnā, ASV
• Pirms četrām dienām apprecējusies un pēc kāzām pārgājusi vīra uzvārdā - turpmāk teātra skatītājiem aktrise būs pazīstama kā Sigita Pļaviņa
