Vijolniece Vinetas Sareika. Atbrīvotā stīgu elpa

 
AIZRAUJOŠI. Vinetas Sareikas nenogurstoši optimistiskā vadībā tie patiešām bija jauni, skanīgi plašumi, rezonējoša, atbrīvota stīgu enerģija, kas lika kvartetam dzirkstīt orķestrālā krāšņumā un spēkā, aizraujot klausītāju straujā, līksmā un pozitīvi uzlādējošā piedzīvojumā ©LNSO publicitātes foto: Roberts Blaubuks

Vijolnieces Vinetas Sareikas viesošanās Latvijā allaž ir notikums – gan muzicējot kopā ar simfonisko orķestri, gan spēlējot kameransamblī Artemis. No jaunas, daudzsološas mākslinieces izveidojusies harismātiska interprete ar plašām muzikālajām interesēm un vērīga pedagoģe topošajiem kolēģiem Berlīnes Mākslu akadēmijā un Karalienes Elizabetes kapelā Briselē.

6. februārī kopā ar LNSO stīgu sastāvu vijolniece uzņēmās atskaņojuma vadītājas un solistes lomu koncertā, kurā skanēja Fēliksa Mendelszona Vijolkoncerts re minorā, Pētera Vaska Vientuļais eņģelis un Edvarda Grīga Stīgu kvartets sol minorā op.27 pārlikumā stīgu orķestrim. Īpašu enerģētiku koncertam piešķīra agrāk LNSO darbībā maz novērota prakse - mūziķi, atskaitot, protams, čellistus, spēlēja, stāvot kājās, veidojot īpaši saliedētu ansambli.

Sareikas spēlē dominē franču skolas iezīmes, izsmalcināta lociņa tehnika un vienlīdz intensīva atdeve solo partijās, koncertmeistara krēslā vai ansambļa sastāvā. Atskaņojuma vadītāja atbildība paredz pārredzēt laukumu, respektīvi, orķestri un skanējuma sabalansētību tā, kā to parasti dara diriģents. Tas ir gana liels izaicinājums un grūts uzdevums, kas prasa ne vien pārliecību par saviem spēkiem, bet arī prasmi aizraut citus. Taču Vinetai tas izdodas lieliski, ar savu virtuozo spēli un enerģiju rādot paraugu un iedvesmojot kolēģus katra labākajam individuālajam sniegumam kopējā pulsācijā. Pilnīgi subjektīvi šķiet, ka piecelšanās kājās atbrīvojusi iekšējo solistu katrā no orķestra vijolniekiem, sniedzot profesionālu gandarījumu un barojot pašapziņu, līdz ar to arī rezultāts neizpalika.

Re minora koncertu Mendelszons sacerēja vien 13 gadu vecumā, un tas ir pilns ar mocartisku azartu un virtuozām kadencēm. Tas ļāva izpausties Sareikas dzirkstošajam spēlētpriekam un meistarībai, vienlaikus ļaujot apbrīnot LNSO stīgu grupu spēju muzicēt kā kamerorķestrim, uzmanīgi klausoties un jūtīgi reaģējot uz atskaņojuma vadītājas izteiksmīgajiem impulsiem. Pētera Vaska Vientuļais eņģelis, kas būtībā ir pārlikums Ceturtā stīgu kvarteta meditācijai vijolei un orķestrim, ir samērā bieži atskaņots opuss, kas šo rindu autores atmiņā visspilgtāk asociējas ar kamerorķestri Kremerata Baltica. Tomēr tas nav iemesls, lai šeit ļautos nevajadzīgiem salīdzinājumiem, jo Vaska mūzika LNSO repertuārā ir gana regulāri, lai to pat varētu uzskatīt par vienu no laikmetīgās mūzikas pamatšķautnēm orķestra radošajā biogrāfijā. Vaska mūzika stīgām ir smeldzīga, dziļa, un to nedrīkst pārsentimentalizēt, ja grib saglabāt to trauslo naža asmens sajūtu starp kaisli un sāpēm, noturēt asaru zirnekļa tīklā, lai tajā spoguļotos dvēsele. Līdzsvars ir būtiskākais. Vinetai Sareikai ar pilnu orķestra stīgu grupu koncertmeistaru atbalstu to izdodas noturēt, neļaujot atslābt un mērķtiecīgi ejot uz kulmināciju finālā, kuru sadzīves prozas garā pārtrauca nožēlojami uzmācīgs trumulējošs telefona zvans no realitātes kādā rokassomiņā.

Edvarda Grīga Stīgu kvartets op. 27 iezīmē pavērsienu komponista daiļradē. Vēstulē dāņu komponistam Gotfredam Matisonam Hansenam 1878. gadā Grīgs raksta - šis kvartets tiecas uz jauniem plašumiem, planējošu lidojumu un pāri visam - uz stīgu kvarteta rezonansi. LNSO sastāva interpretācija Vinetas Sareikas nenogurstoši optimistiskā vadībā - tie patiešām bija jauni, skanīgi plašumi, rezonējoša, atbrīvota stīgu enerģija, kas lika kvartetam dzirkstīt orķestrālā krāšņumā un spēkā, aizraujot klausītāju straujā, līksmā un pozitīvi uzlādējošā piedzīvojumā. Šī noteikti ir mākslinieciska prakse, ko ir vērts atkārtot, lai sapurinātu un uzbužinātu LNSO stīdzinieku individuālo pašapziņu, kas reizumis šķiet pielipusi krēslam.