Kirila Serebreņņikova izrāde OUTSIDE (Ārpus) trīs vakarus janvārī tika izrādīta Rīgā, uzsākot 2019. gada Aviņonas festivāla izrādes tūri pa Eiropu.
Režisora ilgstošā atrašanās mājas arestā un vēlāk piemērotais drošības līdzeklis - paraksts par neizbraukšanu no valsts kā apsūdzētajam valsts līdzekļu izšķērdēšanā - jau vairākus gadus Eiropas teātra telpā ir simbols mākslinieka un oficiālās varas vienpusēji represīvām attiecībām. Serebreņņikova lietas dēļ visas viņa izrādes, kuras top attālināti, kļūst par manifestu. Režisora-mākslinieka ampluā aizēno politiska upura loma, kas neglābjami kļūst par dominējošo šķautni konkrētās radošās personības biogrāfijā. Šī izrāde, iespējams, vairāk nekā citas liek domāt par to, kā publika uz to skatītos tikai mākslas kategorijās, ja būtu iespējams nezināt lietas kontekstu vai no tā norobežoties. No estētiskā skatpunkta raugoties, OUTSIDE ir stilistiski saskaņots, profesionāls un uzrunājošs iestudējums, taču tieši konteksts, nevis iestudējumu veidojošie elementi rada tā īpašo notikuma vērtību. Manifests ir aktieru uzvilktie T krekli ar uzrakstu Brīvību Kirilam krievu un angļu valodā, bet pati izrāde ir upura kliedziens.
OUTSIDE izceļas ar kontrastējošu iekšējo trauksmi tekstā un rāmu, estetizētu ietvaru, vizuālu un skaņu gleznu (mūzika dzīvajā izpildījumā), kurā pēc pirmajām minūtēm aizmirstas gan aktieru kailums, gan vārdiskās un vizuālās norādes uz porno kā apzīmējumu pašnāvību izdarījušā fotogrāfa Rena Hanga fotogrāfiju stilam. 23. janvārī, kad Nacionālajā teātrī notika plānoto viesizrāžu papildizrāde, bija maz sašutušu ārā gājēju un durvju sitēju un maz sevi parādīt atnākušo. Pārsvarā zālē sēdēja tie, kuri izrādi tiešām vēlējās redzēt, tostarp no Krievijas, kur saprotamu iemeslu dēļ izrādi, visticamāk, nebūs iespējams rādīt. OUTSIDE ir režisora personiskākā izrāde, konceptuāls autorteātris, kurā organiski saplūdušas dramaturga un inscenētāja funkcijas. Galvenās lomas piešķirtas Serebreņņikova alter ego Odina Lunda Bairona atveidojumā un ķīniešu fotogrāfam Renam Hangam, kuru spēlē Jevgēņijs Sangadžijevs. Abu mākslinieku imaginārā tikšanās šajā iestudējumā vēsta par totalitāras varas un mākslas attiecībām, par personiskās brīvības dažādām izpratnēm un izpausmēm, absurda un realitātes neviennozīmīgajiem pretnostatījumiem postpatiesības laikmetā, kur neviens nav atcēlis Maslova piramīdā iekļautās cilvēciskajai eksistencei nepieciešamās pamatvajadzības.
Ārpuse, kurā netveramā laiktelpā satikušies visi izrādes varoņi, ir imaginārs visums viņpus jebkādiem vērtējošiem spriedumiem. Ne velti jau izrādes sākumā tiek runāts par Platona alu un pasauli, kuru domājam esam īstu, kamēr tie ir tikai atspulgi uz alas sienām. Realitāte, no kuras ierodas kratīšanas īstenotāji no drošības dienesta melnās maskās ar morālu un fizisku pazemojumu arsenālu bonusā, ir tāds pats atspulgs, tikai fiziski ietekmējošāks, bet skatītāju apziņā darbojas kā ļoti spēcīga zīme. Pēc pirmo divu izrāžu atsauksmēm gan likās, ka daļa publikas arī netiek tālāk par atspulgiem uz alas sienas, proti, par dažādas attieksmes paušanu pret, piemēram, vīriešu kārtas aktieru kailumu, homoseksuālu attiecību simbolisku vai metaforisku atveidojumu uz skatuves vai mātes vārdu klātbūtni tekstā, vienlaikus iekrītot formas slazdā un pieķeroties jautājumam par porno kā brīvības simbola adekvātumu.
Rena Hanga zibspuldzes uzplaiksnījumi un mierīgo monologu plūdlīnijas kontrasts portretē Serebreņņikova un viņa alter ego iekšējo pasauli, kurā baletdejotājs Rūdolfs Nurijevs un fotogrāfs Roberts Meipltorps veido ironisku, brīžiem pat kariķētu tēlu galeriju, smeldzīgi skarot liberālā sabiedrībā šķietami pašsaprotamas, tomēr bieži vien nerealizējamas tolerances tematiku, norādot uz tās nepievilcīgākajām izpausmēm politizētā retorikā. Nepārsteidz ne iestudējuma tematika, ne estētika, drīzāk pārsteidz Serebreņņikova psihoanalītiskais nesaudzīgums pret sevi, itin kā iedomāti augšāmcēlušā Rena Hanga bezrūpīgie komentāri, aiz kuriem slēpjas dziļa depresija un suicidālas domas, kalpotu par iedvesmas avotu publiski uzšķērst trauslāko savā cilvēciskajā esībā - ego, bailes un dziņas. Ne tik daudz outside, cik inside out jeb iekšas uz āru. Palaist savu eksistenciālo kliedzienu pēc brīvības pa vējam un skaudrā bezspēcībā ļaut, lai tas atbalsojas liberālismu sludinošās Rietumu tolerances liekulīgajos prātos, izdodas tikpat pārliecinoši kā radīt neērtu teātri bez starpbrīža tiem, kas skatuves mākslās meklē izklaidējošu vieglumu vai slavenus vārdus. 13. martā iestudējums būs skatāms Berlīnes Schaubühne teātrī.
