Rīgas Kino muzeja skapī nonāk Homu Novus tērpi

Rīgas Kino muzejam līdz ar jaunajām telpām Pulka ielā paveras plašākas iespējas krāt un uzglabāt filmām radītos tērpus. Filmas Homo Novus veidotāji pirmie atsaukušies muzeja aicinājumam, dāvinot tam vairākus kostīmus. Muzeja darbinieki cer, ka arī citi režisori un producenti atsauksies un piedāvās liecības par savām filmām, kas ļautu ar laiku izveidot plašu Latvijas simtgades filmu retrospekciju.

Šobrīd krātuvju skapī izvietoti vairāki režisores Annas Vidulejas veidotās filmas (skatītākā 2018. gadā) kostīmi, kurus atzinīgi novērtējuši arī nozares eksperti, piešķirot tērpu māksliniecei Lienei Rolšteinai nacionālo kino balvu Lielais Kristaps. Kopumā filmai tika radīti 118 apģērbi kungiem un 114 - dāmām. Tie tapuši divu gadu garumā, pievēršot uzmanību vissīkākajām detaļām. Tas tāpēc, ka filma stāsta par mākslinieku vidi, un tur stilam un krāsām ir ļoti liela nozīme.

Bagātīgs materiāls

Režisore ļoti uzteic mākslinieces darbu: lūk, viens piemērs - radīti astoņi tērpos atšķirīgi vīriešu tēli! Tas ir ļoti fascinējoši. Sastrādāties bijis viegli, jo L. Rolšteina vienmēr piedāvājusi vairākus variantus kopā ar auduma paraudziņiem un viņai vajadzējis tikai norādīt, kurš šķiet atbilstošākais. Savukārt māksliniece atzinīgi atsaucas par režisori: «Anna vienmēr paskaidroja, kāpēc izvēlas to vai citu risinājumu. Tāda rūpīga attieksme deva savu pienesumu, bez kura filma nav iedomājama.»

Pirms ķerties pie adatas un diega, tika veikts pamatīgs izpētes darbs. Par laimi - starpkara posma materiālu, kur smelties iedvesmu, netrūcis - piemēram, žurnāli Zeltene un Atpūta, labs iedvesmas avots bija paziņu fotoalbumi. Taču māksliniece nav aprobežojusies tikai ar Latvijas mērogu, ielūkojusies arī Eiropas tālaika modes pasaulē. Jo Latvija, nenoliedzami, bija daļa no Eiropas. Arī vilciens: Rīga-Berlīne-Parīze tam ir apstiprinājums, un iegādāties tērpu «pa taisno no Parīzes» nebija nekas neparasts.

Audumam arī nozīme

Savulaik romāna autors Anšlavs Eglītis bija liedzis režisēt savu darbu, jo šaubījies, vai kostīmi būs tādi, kādiem tiem vajadzētu būt. A. Viduleja pieļauj, ka māksliniecei izdevušies tērpi tik eleganti un ar stila sajūtu, kādus rakstnieks bija iedomājies. Un nevienam tajā laika dzīvojušam tie nešķistu falši.

«Audumi tika piemeklēti ļoti rūpīgi, jo tam arī bija nozīme tēla raksturojumā. Tā jaunajam māksliniekam Upenājam, kurš Rīgā ierodas no laukiem, mugurā ir pašausts uzvalks. Pasūtīts audums tika Limbažu tīnē, lai tā tiešām izskatītos kā laukos darināta vadmala, kas ar savu patiesumu un vienkāršību raksturo galvenā varoņa būtību,» skaidro māksliniece. Viņa uzsver, ka aktierim tērps ir milzīgs palīgs, lai iejustos tēlā un laikmetā. Galvenajam varonim, atnākot uz filmēšanas laukumu Adidas treniņtērpā un pārģērbjoties uzvalkā, uzreiz mainījās stāja.

No apaviem līdz cepurēm

Pat nelielas nianses ļāvušas apspēlēt katra tēla būtību, piemēram, Kurcuma rūtainais uzvalks dod mājienu par viņa viltīgumu un «šaha» spēlēm. Mačeniekam tas mazliet sarkanīgais tonis atsaucis atmiņā gangsteru stilu. «Katrā ziņā krāsai bija liela nozīme. Jo stāsts par māksliniekiem nevar būt bez tām, tāpēc apģērbs ir ar odziņu. Lūk, ielāpu tehnikā veidota vestīte. Ideja tai nākusi no Romāna Sutas gleznām. Tāpat kā tajā pašā tehnikā darinātais avangardiskais kombinezons, kaklarota un galvassega,» teic L. Rolšteina. Ne tikai apģērbam, bet arī apaviem un aksesuāriem ir sava vieta. Galvenajām varonēm apavi ir meistara gatavoti, pat vairāki pāri. Nācies konstatēt, ka dāmām pēdas bija mazākas nekā mūsdienās, arī augumi bija sīkāki (arī kungiem), tāpēc oriģinālie apģērbi un apavi mūsu aktieriem nederētu. Protams, tas laiks nav iedomājams bez cepurēm, tāpēc noveicās, ka vienai no meistarēm bija saglabājušās vecās formas, kas ļāva izveidot autentiskas galvassegas. Aksesuārus gan pirkuši, gan meklējuši vintage veikaliņos, īrējuši no Rīgas un Lietuvas kinostudijas, arī no privātām kolekcijām. Tieši privātkolekcionāri bija tie, kas izlīdzējuši ar formas tērpiem, piemēram, karavīru, policistu un pastnieku.

Krāsas un gaismas

Dažkārt jau sirds sāpējusi, ka filmā nav iespējams parādīt to, cik labi pagatavots ir tērps vai aksesuārs, jo svarīgāks ir saturs un kopējais filmas strukturējums, atzīst A. Viduleja. Reizēm pat strīdējušies par gaismām, lai «to strīpiņu labāk redzētu», lai tērps nešķistu vienkārši pelēks. Vēlāk krāsas ar korekcijas palīdzību pat paspilgtinātas, jo tas bija konceptuāls uzstādījums. Patiesībā katrs tērps ir mākslas darbs - pat mākslinieka linu auduma uzsvārcis. Tie tapuši divi - viens tīrāks, otrs darba procesā nosmērēts. Lai neizskatītos, kā tikko no veikala nācis, tas notraipīts ar eļļas krāsām, pēc tam vecināts - vārot un apstrādājot ar smilšpapīru.

Skaists sākums

Rīgas Kino muzeja direktore Ieva Andžāne priecājas, ka šis ir ļoti skaists sākums un viņa ļoti labprāt te redzētu visu simtgades filmu tērpus, jo tas ļautu vēlākos gados atgādināt, kā tapa dažādie ekrāna darbi. «Mēs esam atvērti piedāvājumam, mums ir skapji, plaukti, atvilktnes. Fantastiska vieta, kur uzglabāt tērpus. Iepriekš mums nebija iespējams ko tādu darīt, tāpēc filmu kostīmu mums nebija. Šobrīd mums vēl ir kaut kas no Melānijas hronikas un filmas Blakus, nekas vairāk. Iepriekš viss krājums bija izvietots Eduarda Smiļģa Teātra muzeja telpās un Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā, kur bija liela šaurība.» I. Andžāne norāda, ka muzeja fondos, kas tikko pārvests uz krātuvēm Pulka ielā, ir liels skaits fotogrāfiju, filmu lentes, kinotehnika, skices, ir arī netradicionālākas lietas, kā balva Lielais Kristaps, kinokartotēka no Rīgas kinostudijas laikiem.