Mākslas augstskolu rektori: Ja nav kultūras, nav nācijas ilgtspējas

Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) prezentētais konceptuālais ziņojums Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu jau ilgāku laiku raisījis dažāda līmeņa un publiskuma diskusijas. Vairākas augstskolas ceļ trauksmi par savu likteni, bet iespējamās pārmaiņas īpaši skarbi varētu skart mākslas augstskolas. Ja konstruktīva risinājuma nebūs, drīz Latvijā nebūs iespējams iegūt augstāko izglītību mākslās, jo, neizpildot ierēdņu definētās prasības, esošās mākslas augstskolas tiktu degradētas līdz koledžu līmenim. Projekts, ko iecerēts realizēt ļoti strauji (līdz 2021. gadam), paredz, ka augstākās izglītības sistēmu veido universitātes (vairāk nekā 4000 studējošo) un nozares augstskolas (vismaz 1000 studējošo). Ziņojums kardināli skar arī augstākās izglītības iestāžu iekšējās pārvaldības modeli.

- Konceptuālajā ziņojumā teikts, ka pārmaiņas nepieciešamas, lai Latvijas sabiedrībai būtu pieejama kvalitatīvāka augstākā izglītība, tas nozīmē - pašreizējā tāda nav. Tomēr šī projekta kritizētāju argumenti liek uzdot jautājumu - ar kādu mērķi tas viss sākts?

Kristaps Zariņš: - Elementāri - pārdalīt līdzekļus. Ja Latvijas visu augstskolu budžets ir simt miljoni, tad pat «trolejbusu karš» Rīgas domē ir daudz dārgāks. Pirms tā sauktās ekonomiskās krīzes Latvijas augstskolu budžets bija 200 miljoni. Kam vajadzīgi mākslinieki, mūziķi, aktieri, režisori? Daudz vienkāršāk mācīt kaut ko lētāku, piemēram, ekonomistus, lai gan rezultātā ekonomika labāka nepaliek.

- Vētrainas diskusijas raisījusi iecere augstākās izglītības institūcijas tipoloģiski dalīt divās grupās - universitātēs un augstskolās, kurām noteikts minimālais studentu skaits un arī definēta to darbības specifika.

Rūta Muktupāvela: - Sākotnējā IZM piedāvātajā augstskolu tipoloģijā mākslas nozaru akadēmijas atbilstu lietišķa tipa augstākajai mācību iestādei, bet tādas neesam, jo mums ir ne tikai darba tirgus prasību apmierināšanas funkcija, bet arī zinātniska kompetence, tātad - gan gatavojam profesionāļus, gan nodarbojamies ar zinātni. Ja mākslas augstskolām atņem zinātnes komponenti, ja pazemina līdz lietišķa tipa universitātei, tad vairs nedrīkstēsim turpināt darboties starptautiskos pētniecības projektos, būs liegts apgūt zinātnes attīstībai paredzēto ES, nevarēsim iesaistīties valsts pētījumu programmās. Kas mēs būsim? Orientēsimies tikai uz profesionālo izglītību?

- Kāds būtu risinājums?

R. Muktupāvela: - Jāveido trešais atzars augstskolu tipoloģijā, kas būtu mākslu universitātes, ko angliski runājošā vidē pazīst kā Arts Universities. Tam piekrita Valsts prezidents diskusijā, kas notika pēc Valsts kancelejas iniciatīvas.

- Ar šo projektu «ministrija augstskolām ir izvirzījusi» vairākus uzdevumus. Diskutabla varētu būt prasība augstākajai mācību iestādei iekļūt kādā no augstskolu starptautiskajiem reitingiem.

Guntars Prānis: - Bieži tiek piesaukti augstskolu reitingi, mistiskais piecsimtnieks, bet mākslu augstskolām reitingi veidojas citādi. Teiksim, kolēģiem Somijā mūzikas augstskolas reitings veidojas no tā, cik bieži un uz kādām skatuvēm pasaulē koncertē tās absolventi. Mums šī kvalitāte ir. No nekurienes nerodas tādi meistari, kādi ir mūsu absolventi, un nesaukšu viņus visus, jo viņi ir labi zināmi, un, manuprāt, tas liecina, ka darām pareizi, turklāt jau 100 gadus. Tāpēc jautājums ir - kāpēc vajag mainīt labi funkcionējošu mehānismu?

K. Zariņš: - Zināms, ka visā pasaulē augstskolu reitings tiek subsidēts ar naudu. Ja Latvijas Mākslas akadēmijai būtu 10 miljoni, ko tērēt šādam mērķim, tad arī mēs varētu «nopirkt» mūsdienu mākslas kalna galā šobrīd esošos māksliniekus, kā to, piemēram, dara UdK (Universität der Künste) Berlīnē, kas ir pasaules augstskolu reitingu topā un Ajam Veivejam (Ài Wèiwèi) un Georgam Bāzelicam maksā pilnīgi citu algu nekā tiem, kas ar studentiem strādā ikdienā. Jo mākslas augstskolas reitingu nosaka atpazīstamība - ja pedagogs ir labi zināms pasaulē, tad mākslas augstskola kotējas reitinga augšgalā.

- Ministrijas izstrādātajā projektā paredzēts vienkāršot arī pārvaldības modeli, pat atsakoties no satversmes sapulces un no akadēmiskās šķīrējtiesas.

K. Zariņš: - Pasaules bankas pētījumā par augstāko izglītību, uz kura balstīts šis ziņojums, nav pateikts, ka augstskolās jāveido padomes, bet ir pateikts, ka katastrofāli trūkst finansējuma augstākajai izglītībai, tās infrastruktūrai un zinātnei. Kāpēc tad politiķi tērēja 300 tūkstošus pētījumam, ja ieteikumus neņem vērā? Turklāt Mākslas akadēmija un Mūzikas akadēmija atrodas valsts nozīmes kultūras pieminekļos, kuru renovācijai nav naudas. Igauņi un lietuvieši trīs gadu laikā augstākajā izglītībā mākslā ir ieguldījuši 30 miljonus - remontē vecās ēkas, ceļ jaunas, bet Latvijas valsts pēdējo 30 gadu laikā ir aizmirsusi pat to, ka ir jāsaglabā tas, kas tiešām ir labs.

G. Prānis: - Visās mākslas augstskolās ir liela kompetences koncentrācija, tajās par profesoriem strādā izcili profesionāļi. Kur radīsies tie, kas viņus mācīs?

K. Zariņš: - Latvijas valstij ir konstitūcija, arī universitātei ir konstitūcija - satversme, kas ir apstiprināta Saeimā. Konceptuālais ziņojums saka - tiek likvidēta augstskolu varas augstākā izpausme - satversmes sapulce. Saskaņā ar Latvijas augstskolu likumu satversmes sapulcē jābūt vismaz 20 procentiem studentu pārstāvniecības, bet, ieviešot jeb, lai skan dzēlīgāk, atjaunojot padomes, studentu klātbūtne tiek ignorēta.

R. Muktupāvela: - Augstskolas satversmes sapulces likvidēšana ir nepieļaujama - jo tā dod iespēju vadības vēlēšanās piedalīties visu augstskolas segmentu pārstāvjiem, tādā veidā nodrošinot augstskolas demokrātijas pamatus. Bažas rada arī piedāvātajā modelī neskaidrs potenciāli ieviešamo padomes locekļu statuss. Ja viņi būs amatpersonas, līdzīgi kā valsts uzņēmumos, tad rodas jautājums - no kādiem avotiem viņiem tiks maksāts atalgojums, jo bez tā diez vai kāds veiks tās funkcijas, kuras paredzētas saskaņā ar ministrijas sagatavoto ziņojumu. Skaidrs - padomēm paredzēts ļoti nopietns darbs, kas skar pārvaldības, budžeta un pētniecības jautājumus, faktiski - visas jomas, un šo darbu attiecīgās jomas līderi neveiks bez maksas. Neesam dzirdējuši, ka šīs ieceres īstenošanai tiktu meklēti papildu finanšu avoti.

K. Zariņš: - Ministrijas ierēdņi skaidri pateica - pat tiem studentiem, kas mācīsies it kā par budžeta līdzekļiem, paredzēts līdzmaksājums 30 procentu apjomā.

R. Muktupāvela: - Kopš 2009. gada dzīvojam krīzes režīmā, ir neiespējami meklēt iekšējos resursus padomju darba nodrošināšanai.

- Tas nozīmē, ka piedāvātais jaunais pārvaldes modelis nav līdzekļus konsolidējošs?

R. Muktupāvela: - Tieši tā. Padomju locekļiem ir paredzētas ļoti plašas funkcijas, un ir skaidrs, ka bez atalgojuma viņi to nedarīs.

K. Zariņš: - Ja ministrijai šķiet, ka augstskolu ir par daudz, tāpēc nepieciešamas kardinālas pārmaiņas, tad jautājums - kāpēc iepriekšējos gados akreditācijas piešķīra dublējošām programmām, kāpēc piešķīra akreditācijas apšaubāmas reputācijas augstskolām, kuras nodarbojās ar trešo valstu studentu piesaisti, kuri, kā izrādījies, nemācījās Latvijā, bet ieplūda Eiropā? Ja grib labot šīs kļūdas, tad nevajag iznīcināt to, kas ir labs.

G. Prānis: - Mēs esam trīs salīdzinoši nelielas augstskolas, varētu šķist - visas dara apmēram to pašu. Gribu uzsvērt - jomas, kuras pārstāvam, ir saistītas, bet arīdzan - atšķirīgas un specifiskas. Izskanējis scenārijs, ka visām trim augstskolām varētu būt kopīga padome, bet tas nav funkcionēt spējīgs scenārijs, tā var izdarīt lielu ļaunumu tāpēc, ka katrā no mūsu jomām, arī zinātnē ir ārkārtīgi lielas atšķirības. Esam vienojušies par sadarbības veidu, bet vienalga darbības jomās - muzikoloģija, mūzikas vēsture, mākslas zinātne un kultūras teorija - ir ļoti lielas atšķirības. Valstij ir gudri jāatbalsta katra no šīm jomām, katra no augstskolām, lai varam attīstīties, un to nevar atrisināt, izveidojot apvienotu vadību. Gribu redzēt, kas būs tie daži cilvēki, kuriem būs saprašana par visām jomām un kuri reāli lems par finansējumu.

- Mākslas augstskolu komunālajam dzīvoklim neesat gatavi?

G. Prānis: - Kāds ir mērķis? Samest kopā, lai kaut ko ietaupītu? Un kā attīstīt katru no šīm jomām?

R. Muktupāvela: - Var ietaupīt rektoru algas, bet ikdienas darbs tāpat būs jānodrošina, tas nozīmē - būs fakultātes, kuras vadīs dekāni vai - kā tos sauks, bet viņiem arī jāmaksā atalgojums.

- Kā tad skaidrot piedāvāto modeli? Neizglītotība? Prasme strādāt tikai ar ekseļa tabulām?

K. Zariņš: - Esmu pārliecināts, ka visa pamatā ir nauda, respektīvi - tās pārdale un kontrole. Likvidējot augstskolu un ne tikai mākslas augstskolu, bet visu augstāko mācību iestāžu suverenitāti, ieliekot tajās padomes, tās kļūst atbildīgas par budžetu, tas nozīmē - padomju rokās būs pārveidot augstskolas, atbildēt par budžetu - to samazināt vai palielināt, tātad visa pamatā ir nauda.

- Kā tikai no ekonomiskiem aprēķiniem var spriest par mākslas augstskolu nepieciešamību? Valsts un daudzu tās institūciju simtgades svinības tomēr raisa asociācijas - vai pēc Pirmā pasaules kara, kad tika likti pamati augstākās izglītības sistēmai latviešu valodā, kas iepriekš Latvijā nebija iegūstama, bija vairāk finanšu līdzekļu?

K. Zariņš: - Prezidents savās uzrunās vairākas reizes izteicies, ka vēlamies sevi postulēt kā Eiropas ziemeļu daļai piederošu valsti. Piemēram, Somija pēc Otrā pasaules kara nolēma lielāko daļu no IKP ieguldīt izglītībā. Pašlaik Somija iet uz to, ka augstākajai izglītībai tiks novirzīti apmēram četri procenti no IKP, savukārt Latvijā augstākajai izglītībai ir 0,5 procenti no IKP. Somija domā tālredzīgi.

R. Muktupāvela: - Izglītība un kultūra ir visvienkāršāk manipulējamā nozare. Citas nozares, teiksim, valsts aizsardzība vai medicīna, ir daudz specifiskākas.

K. Zariņš: - Aizsardzības budžets taču ir slepens.

R. Muktupāvela: - Ierasts, ka ikviens ir «eksperts» par izglītību un kultūru, populārs uzskats, ka bez tām var iztikt. Gan ar skaitļiem, gan ar pētījumiem ir pierādīts - ja nav kultūras, ja nav radošuma, tad nav arī nācijas ilgtspējības, jo nācija nespēj izdzīvot bez pašapziņas, turklāt - nav arī skaidrs, kāpēc te būtu jādzīvo un jāmaksā nodokļi? Tas ir lielākais drauds - ja visu laiku tiek artikulēts, ka Latvijā ir slikta izglītības sistēma un zems kultūras piedāvājums, cilvēki balso ar kājām. Latvijā ir viens no zemākajiem finansējumiem augstākajai izglītībai Eiropā, un kombinācijā ar studiju pieejamības samazināšanu tā būtu virzība uz nācijas pašnāvību.

K. Zariņš: - Piemēram, Vācijā augstākā izglītība ir bez maksas, pat 30 procentus atvēl svešzemniekiem, lai viņi varētu mācīties par vāciešu naudu.

G. Prānis: - Somijā ārzemniekiem ir iespējas studēt bez maksas. Man grūti runāt bez emocijām, tomēr cenšos būt konstruktīvs - labprāt sagaidītu, ka izmērāmos parametros un soļos ierēdņi parādītu iecerētās reorganizācijas funkcionēšanu. Ir tik daudz frāžainības, bet pietrūkst reāla darbības plāna. Šīs reformas sakarā man nāk prātā dažādas filmiņas, kas redzamas globālajā tīmeklī - uzbūvētu laivu vai kuģi svinīgi ielaiž ūdenī, un tas visu acu priekšā nogrimst. Lai tā nenotiktu ar jauno koncepciju, ir jābūt ļoti precīziem aprēķiniem. Uzlabojumi ir vajadzīgi, bet gudrība ir to izdarīt tā, lai tie nes labumu, un tad nepietiek ar ekseļa tabulu vien.

- Lasot konceptuālo ziņojumu, brīžam šķiet, ka tā galvenais secinājums ir - izglītība latviešu valodā ir vienkārši nerentabla.

R. Muktupāvela: - Varam iet vēl tālāk, vaicāt - kam nepieciešama Latvijas valsts? Tā ir kalpa psiholoģija, kas borēta no neatminamiem laikiem. Vai latvietim būtu tikai trauki jāmazgā un ielas jāslauka? Jautājums ir par pašapziņu, kas nav iespējama bez nacionālas kultūras un izglītības.

- Kādas sekas būtu, ja ministrija nepiedāvās trešo variantu?

G. Prānis: - Mums ir liela atbildība par visu jomu, tāpēc sekosim līdzi, lai nenotiktu neatgriezenisku lēmumu pieņemšana, kas patiesībā iznīcinātu nacionālo kultūru. Ir daudz instrumentu, ko aktivizēt.

R. Muktupāvela: - Nedrīkst aizmirst, ka piederam arī Eiropas augstākās izglītības telpai.

- Runas par augstākās izglītības reorganizāciju ir ilgstošas, tātad - valdības ir mainījušās, ierēdņi ir palikuši, un viņu darbību seku rezultāts būs ne jau rīt uz pusdienlaiku.

R. Muktupāvela: - Nepārdomātas reformas ir politiskās konjunktūras draudi. Politiķiem īsā laikā ir sevi jāapliecina līdz nākamajam vēlēšanu ciklam. Visvieglākais veids ir nostāties pret nozari, konfliktēt ar to, jo tad visi, neiedziļinoties būtībā, atceras - kāds kaut ko mēģināja izdarīt. Pieredze rāda - katrs politiķis nāk ar savu uzstādījumu, bet tas ir tikai tāpēc, lai izceltos un principiāli noliegtu iepriekšējā politiķa izdarīto. Tomēr izglītības sistēmai ir vajadzīgas ne tikai reformas, bet arī stabilitāte, tā nevar mainīties katros četros gados.

K. Zariņš: - Sliktākais scenārijs - Latvijas identitātes zudums, un tad mums nevajadzēs ne prezidentu, ne parlamentu, ne valdību.

G. Prānis: - Cilvēks dzīvo tad, ja viņam ir cerība. Ir bēdīgi, ja valstiskā līmenī cerības nav. Jāzeps Vītols teica - mēs šeit esam studentu dēļ, tātad - jauno talantu dēļ. Šobrīd nelemjam, kas notiks ar rektoriem, bet runājam par paaudžu nomaiņu. Vai redzam, kur gribam būt pēc 50 gadiem, kaut vai pēc 10 gadiem? Tas ir jāzina augstskolām un ministriju ierēdņiem, arī parlamentam un Valsts prezidentam.

- Uz ko globāli ejam, jo tā ir globāla tendence - visu pārvērst naudā, noteikt rentabilitāti.

G. Prānis: - Globālajai ekonomikai lielākā bīstamība ir domājošs cilvēks, daudz izdevīgāks ir vienkārši patērētājs. Ikvienai izglītības sistēmai vajadzētu iemācīt vispār domāt, vēl labāk - kritiski domāt. Protams, radošajās sfērās bez tā vispār nekas nevar rasties, tieši tāpēc mēs esam tik ļoti vajadzīgi valstij - radošā, neordinārā domāšana ir vajadzīga visos līmeņos un jomās. Tas ir mākslas augstskolu visbūtiskākais pienesums. Atkārtoju - svarīgi izmērāmi soļi un rīcības secība. Pretējā gadījumā tā ir viendienīšu domāšana, kas nevajadzīgi tracina un kacina nozari. Spēku un laiku mēs varētu veltīt profesionāliem jautājumiem, nevis vēl un vēlreiz argumentēt pašsaprotamas lietas.

- Kāpēc pašsaprotamās lietas bija elementāri skaidras pirms gadsimta, bet ne tagad?

K. Zariņš: - Tad saprata, kas nācijai ir vajadzīgs, jo nedzīvojam tikai no kartupeļiem un tomātiem.

G. Prānis: - Mūsu augstskolu darbs ietekmē plašu loku - ja nevaram strādāt pilnvērtīgi, tas ātri atsauksies uz operu un baletu, simfoniskajiem orķestriem, ne tikai uz akadēmiskiem, bet arī amatieru koriem, arī mūzikas skolām. Problēmas būs milzīgam lokam cilvēku, arī ģimenēm, kuras bērnus vēlas muzikāli izglītot.

- Un tad latviešu inteliģences uzņēmīgākā daļa varētu radīt jaunu emigrācijas vilni.

G. Prānis: - Mūsu lielajā kaimiņvalstī daudzi situētu un valdības ešelonos esošu cilvēku bērni ne dzīvo, ne izglītojas tajā valstī, bet ir tālu prom. Mums jādzīvo tā, lai mūsu mazbērniem te ir labi dzīvot.