Par romānu Livonijas slazdā. Ceļojums uz 1210. gadu jeb Līvi pret krustnešiem

Apgāds Kontinents, kurš, tā vien šķiet, pēdējā laikā mēģina paplašināt savu grāmatu klāstu, ko agrāk pamatā veidoja New York Times bestselleru listes autori, laidis klajā pašmāju rakstnieka vēsturisko romānu Livonijas slazdā. (Ja atceramies, pirms tam bija Igaunijā atrastās Ziedoņa Siliņa Latviešu leģionāra piezīmes.)

Jaunā romāna autors ir literātu sabiedrībā līdz šim nezināmais Miks Zandis, bet pats darbs, manuprāt, ir labs vēsturiskā dēku romāna paraugs, kurš stāsta par 1210. gada kuršu un lībiešu karagājienu uz Rīgu.

Vispirms par noslēpumaino rakstnieku. Varbūt tas tiešām ir kāds nevienam nepazīstams Miks Zandis, labprāt noticu arī tam, tomēr, lai kā censtos šādu personu atrast, to nepiemin nedz māte gugle, nedz sociālo tīklu labirinti, nedz latvju literatūrai veltītie pētnieciskie teksti. Atbilde tomēr nav jāmeklē tālāk par izdevniecības vietni: «Laikam jau es esmu bīskaps Alberts un Kristus Bruņinieku brālības mestrs Folkvīns. Un vēl es esmu piekrastes pirāts Ugo, alus pagraba īpašniece Zāra, jaunais lokšāvējs Ivo, dzejnieks un muzikants Valters, miesnieks Klauss, vecajais Lembits un līvu vadonis Kaupo... Varu nosaukt vēl vairāku grāmatas Livonijas slazdā varoņu vārdus, un viss būs patiesība. Viņi, kopā ņemti, arī ir Miks Zandis,» tā saka pats autors intervijā, kas lasāma apgāda Kontinents mājaslapā, tātad - pseidonīms.

Varam pieļaut, ka ir kāds būtisks iemesls, kāpēc pseidonīms pieņemts. Tomēr jāpiebilst, ka ņemšanās ar pseidonīmiem, lai arī populāra, ne vienmēr attaisnojas, jo, sperot nākamo soli, tas var sākt pat traucēt. Kā piemēru var minēt kaut vai klasisko gadījumu ar fiziķi un datorspeciālistu, kurš sevi dēvēja par Johanu Korinu un rūpīgi slēpa identitāti. Viņa romāns Dižais gars 2000. gadu sākumā ar blīkšķi vinnēja Preses nama literārajā konkursā, iegūstot savam laikam lielu naudas prēmiju un satraucošu publicitāti - kas gan ir nevienam nezināmais romāna autors, kurš šajā konkursā vinnēja visus iespējamos latviešu literatūras grandus? Tomēr kādus gadus vēlāk, iznākot nākamajam romānam, noslēpumainais svešinieks daudz nekautrējās, brauca pa bibliotēkām un tikās ar lasītājiem, oficiāli joprojām uzdodoties par Johanu Korinu, tomēr, te no atmiņas citēju padsmit gadus senu novadu presi, «savu īsto uzvārdu iečukstot ausī vien dažiem uzstājīgākiem lasītājiem».

Tas, ko vēlos piebilst - Miks Zandis noteikti nav debitants un ir profesionālis. Romāna teksts nesirgst ar iesācējiem raksturīgām īpatnībām. Gluži otrādi, tas uzrakstīts ar jaušamu pieredzi tā, lai lasītājam būtu aizraujoši. Īsas dinamiskas nodaļas, ar spriedzi, raitā tempā. Šis ir viens no tekstiem, kad, pirmoreiz paliekot grāmatu sāņus, lai ērtāk iekārtotos, nākas secināt - hmm, esmu jau 70. lappusē. Nezinu, vai autors ir vēsturnieks. Varbūt gluži kā Jānis Lejiņš vai Aivars Kļavis - vēstures entuziasts. Grūti tomēr nepamanīt, ka romānā ir daudz īsos vārdos aprakstītu specifisku detaļu. Sākot ar to, no kāda materiāla darināts lībiešu mājas vienīgais mazais lodziņš, beidzot ar ieroču lietošanas smalkumiem, kas aprakstīti ar zinātāja vērienu. Tā vien liekas, ka autors savā dzīvē ne vienu vien stundu pavadījis seno ieroču sabiedrībā un vismaz teorijā pārzina to lietošanu un detaļas.

Romānu lasīt būs aizraujoši katram, kas no grāmatas teksta spēj uzburt dzīvas iztēles ainiņas. Pat ja tās dažkārt ir krietni paskarbas un asiņainas, kaut kopumā Miks Zandis tomēr nav naturālisma cienītājs, drīzāk pieder pie tiem, kuri tekstu prot apturēt tā, lai paliktu vieta fantāzijai. Autors brīvi peld laikmeta notikumos, veidojot plašu panorāmu, ko bagātina sīkas, bet trāpīgas detaļas. Nepārprotamā vizualitāte to varētu padarīt par labu pamatu spēlfilmas vai televīzijas scenārijam, ja vien kādam būtu līdzekļi un interese ar to darboties kino jomā.

Ar savu lasītāja pieredzi varu teikt, ja Livonijas slazdā man kāds piedāvātu tīņu gadu vecumā, kad biju šā žanra fans, tas droši vien izkonkurētu visus iespējamos tolaiku vēsturiskos dēku romānus, gan klasiskos Amerikas pirātus un Trīs musketierus, gan to latvisko uzlējumu, kas ir pamatā filmai Vella kalpi, jo Livonijas slazdā vēsta par latviešu lasītājam krietni tuvākām un saprotamākām lietām, bet atšķirībā, piemēram, no Rutku Tēva darbiem ir krietni profesionālāk uzrakstīts. Protams, lai par romānu sajūsminātos, jābūt attiecīgā žanra cienītājam, un mūsdienu pasaulē konkurence tajā ir milzīga. Tomēr šis ir tāds kārtīgs un paskarbs gabals par laiku, kad tika celta Rīga un veidojās tas, ko tagad zinām kā Livoniju. Grūti spriest, ko par romānu teiks profesionālie vēsturnieki, kas reizēm par daiļliteratūru jau ir sarunājuši daudz vairāk aplamību nekā pārējā sabiedrība par vēsturi pēdējo simt gadu laikā, tomēr romāns ir izdevies ticams un labi baudāms, kaut, protams, bija tā vai bija šā - ej nu zini. Ja ko pārmest, tad varbūt vien tajā varēja būt mazāk varoņu, jo tiem, sevišķi sākumā, reizumis ir diezgan grūti izsekot un vēl grūtāk vārdus iegaumēt, jo darbība notiek te vienā, te otrā, te trešajā vietā: vācieši, līvi, dažādu citu cilšu un tautību pārstāvji. Turklāt grāmatā tiek lietoti seno upju un līvu ciemu nosaukumi (romāna beigās ir neliela vārdnīciņa). Kamēr iegaumē, ka, piemēram, Mergera ir mūsdienu Mērsrags, bet Veina - Daugava, kāds laiciņš paiet.

Jāatzīstas, pēdējos gados vairs nelasu šādu lasāmvielu. Pie visa vainīgi ir tādi vājprātīgi daiļliteratūras ekranizējumi seriālos kā uz Andžeja Sapkovska Ragaņa bāzes veidotie datormurgi šaušalīgā Netflix izpildījumā vai feminisma gaisotnē izvarotais Drakula tajā pašā filmu kanālā. Pilnīgi negaidīti, neraugoties uz valdošo trendu «jo stulbāk, jo labāk», Livonijas slazdā izrādījās cienījama un pat klasiska stila grāmata. Vienkārša, aizraujoša žanra cienītājam lasāmviela, kas veltīta mums it kā labi zināmai un tuvai vēsturei. Pabieza, bet tāda, kas uzprasās - nu kā būtu, ja tu naktī negulētu, bet izlasītu mani.

Pats Miks Zandis intervijā Kontinenta mājaslapā saka tā: «Vēsturisku dokumentu par tiem laikiem ir ļoti maz, lielākoties viss grozās ap Livonijas Indriķa hroniku. Sākumā es apguvu itin visu, ko varēja atrast par to laiku, tostarp tērpu, reliģijas, ieroču, ēdienu, tiesu sistēmas, kuģubūves un pat prostitūcijas vēsturi... Vēl es lasīju par senajām paražām, leģendām, artefaktiem, pētīju ciltskokus un daudz ko citu un tad devos turp. Uz 1210. gadu.» Noteikti būs lasītāji, kas dosies viņam līdzi. Un vēl: «Romāna galveno intrigu es tagad neatklāšu un pateikšu vien to, kas vai, pareizāk sakot, kurš līviem patraucēja. O, es jau pēc tavām acīm redzu, ka tu nojaut, par ko ir runa! Protams, ka tās ir sievietes. Man bija interesanti atspoguļot to, kādu ietekmi uz pašiem svarīgākajiem vīriešu lēmumiem... neaizmirsīsim, ka tas bija vīriešu valdīšanas laikmets... kādu ietekmi uz tiem atstāja sievietes. Ne tikai nauda un varaskāre, bet arī sievietes. Un vēl kādu ietekmi! Gan līvu ciemos, gan Rīgā. Un arī uz bīskapu Albertu.