Muzeju uzdevumi mūsdienās ir kļuvuši krietni plašāki nekā senāk. Tie vairs nav tikai lietu krātuves, izstādes un ekspozīcijas. Tās ir vietas, kur notiek diskusijas, pasākumi, radošās darbnīcas. Ceļvedis mākslas, vēstures un radošu personību pasaulē.
Lai mainītu un mainītos laikam līdzi, muzeja darbiniekiem nākas meklēt atbildes arī uz neērtiem jautājumiem. To rosināja darīt arī muzeju forums Gada kopsavilkums. Neērti jautājumi, kurā pulcējās nozarē strādājošie. Foruma dalībnieki pasākuma noslēgumā atzina, ka tādas tikšanās ir noderīgas. Kaut vai tāpēc lai veidotu jaunus kontaktus, iepazītu kolēģus un viņu pieredzi. «Šāda pieredze ļauj uzlabot komunikāciju un sadarbību gan katra muzeja iekšienē, gan starp muzejiem, kā arī saprast savas stiprās puses un apzināties vājākos punktus, kam nākotnē pievērst uzmanību,» secināja Latvijas Kara muzeja Krājuma nodaļas vadītāja Barba Ekmane.
Rīgas Kino muzeja vadītāja Ieva Andžāne, kura forumā vadīja muzeju attīstības tendenču darba grupu, norādīja, ka iezīmējas trīs aktuālas tendences (tostarp ES dokumentos) - zaļā domāšana, muzeju sadarbība ar vietējām kopienām un jaunas kultūras produktu formu meklējumi. Aktuāls kļūst jautājums, vai un cik lielā mērā muzejam pievērsties ilgtspējīgai, ekoloģiskai domāšanai, rast drosmi izmēģināt kaut ko tādu, kas iziet ārpus tipiska muzeja formām un pievērsties jaunām idejām kultūras produktu īstenošanā, paturot prātā mūsdienu pieprasījumus un vēlmes.
Žaņa Lipkes memoriāla pētniece Elīna Baltaskara akcentēja, ka, augot labklājībai, pieaug arī vēlme patērēt: «Cilvēki tiecas iegādāties pieredzi, tāpēc šā laika kultūras produkts paredz augstu emocionālo piesaisti. Tā vienmēr būs kāda konkrēta vieta, arī muzejs, tāpēc jāmeklē risinājumi un formas tam, kā mijiedarboties ar apmeklētājiem.»
Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone atklāja, ka visgrūtāk iesaistīt tos, kam bail mācīties, kurus neinteresē mūzika, dejas, teātris, Latvijas vēsture un citas radošas lietas. Taču muzeji un citas kultūras iestādes var strādāt ar tiem, kurus tas interesē un kuriem tas rūp, vienlīdz meklējot risinājumus, kā iesaistīt vēl vairāk cilvēku kultūras dzīvē, veicinot kopienas izjūtu. Protams, dažādu etnisko, sociālo, politiski orientēto grupu atrašanās vienuviet var radīt konfliktsituācijas, taču ar to jārēķinās jebkurai publiskai vietai, ka auditorijas nekad nebūs paredzamas. «Nav iespējams apmierināt visu vēlmes, bet ilgtermiņā jāfokusē uzmanība uz tiem, kas to vēlas, ievērojot tā saukto kaimiņu būšanas principu.»
Arvien būtiskāki mūsdienu sabiedrībā ir ekoloģijas jautājumi, draudzīgums dabai, un arī muzejiem būtu jādomā, kā kļūt zaļākiem, sacīja Story Hub multimediju satura producente Elizabete Palasiosa. Viņa iepazīstināja ar 2019. gada filmas Jelgava ‘94 videi draudzīgo filmēšanas procesu. Filmēšanas grupa sākusi ar pamatiem - visi lietojuši termokrūzes, nevis plastmasas krūzītes, izmantojuši elektrovelosipēdus, lai veiktu nelielus attālumus, šķirojuši atkritumus.
Latvijas Kara muzeja Krājuma nodaļas vadītāja Barba Ekmane, kas vadīja pētniecības un izstāžu darba grupu, secināja, ka ieteicamais izstāžu un ekspozīciju plānošanas termiņš ir vismaz gads. Ātrāk tās var sagatavot, izmantojot savu krājumu, bet tad, ja projekts ir starptautisks un jāpiesaista eksponāti no ārpuses, darbam nepieciešamais laiks var sasniegt pat divus gadus un vairāk.
Viens no neērtiem jautājumiem ir situācijas, kad, runājot no apmeklētāja pozīcijām, rodas sajūta, ka izstāde ir bijusi sasteigta. Visbiežāk tas notiek, kad, iepriekšējā gada beigās plānojot nākamā gada darbu, kāds pēkšņi atceras, ka kādam vēsturiskam notikumam gaidāma apaļa jubileja. Tad nu notiek tā, ka kvalitatīvam darbam laika vairs nepietiek, bet izstāde tiek izveidota.
«Svarīgi izmantot katra cilvēka resursus, ņemot vērā viņu stiprās un vājās puses, un nedrīkst aizmirst, ka ne katrs pētnieks personisko īpašību dēļ spēj veikt arī izstādes kuratora pienākumus. Vislabākos rezultātus var sasniegt, strādājot komandā, jo atbildi uz jautājumu var meklēt arī vienatnē, bet jautājumi visproduktīvāk tiek formulēti diskusiju laikā,» teica B. Ekmane. Visi bija vienisprātis, ka darbi ir jāveic profesionāli, tāpēc specifiskiem pienākumiem, piemēram, izstāžu iekārtošana, ja nav piemērota štata darbinieka, jāpiesaista ārpakalpojumi. Taču jārēķinās, ka ārpakalpojuma veiktā darba rezultāts var atšķirties no plānotā un gaidītā.
«Lai darbi noritētu raiti un bez pārpratumiem, ir jāizrunā visas nianses. Jo sevišķi, ja jāatrod sadarbības modelis ar mākslinieku, kurš nav muzeja darbinieks. Ne vienmēr vajadzētu visu strikti kontrolēt un tikai pieprasīt izpildīt satura veidotāju sagatavoto redzējumu, bet ļaut vaļu izpausties, jo var būt situācijas, kad mākslinieks vizuāli neredz muzeja piedāvāto vīziju, bet redz to citādi,» skaidroja B. Ekmane, piebilstot, ka liela nozīme ir arī projekta vadītājam, kurš strādā ar visām pusēm - ar satura veidotājiem un māksliniekiem, kā arī citiem iesaistītajiem.
Neērtus jautājumus rada arī diskusiju trūkums pētniecības procesā un nepieciešamība veikt gan pētniecības darbu, gan arī maketēt saturu un tamlīdzīgi, kā arī vadīt visu projektu kopumā, kā tas objektīvu iemeslu dēļ ir ļoti daudzos muzejos, kur strādā viens vai divi cilvēki. Tas rada situācijas, ka no katra muzeja darbinieka tiek sagaidītas ļoti plašas kompetences.
Diemžēl gadās arī tā, ka muzeja pētnieks pēta tikai to, ko pats vēlas (par ko pašam ir interese), un ne vienmēr tas sakrīt ar konkrētajā projektā muzejam nepieciešamo. Tas nereti noved pie tā, ka uz kāda cita darbinieka pleciem uzgulst vairāk pienākumu, lai nosegtu «iztrūkstošos posmus». Risināt šāda veida situācijas palīdz darba sadalīšana posmos, jo tas ļauj laikus konstatēt problēmas.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma darba vadītāja Daina Auziņa, kura vadīja muzeju krājuma darba grupu, pastāstīja: «Neērtos jautājumus centāmies pārdefinēt par mērķiem, apzinot šķēršļus un meklējot risinājumus, lai tos pārvarētu. Izvirzīto mērķu saraksts izvērtās garš, jo sesijas dalībnieki pārstāvēja gan dažādas institūcijas (pārsvarā - izmēra un profila ziņā atšķirīgus muzejus), gan dažādas amatu kategorijas ar plašu ikdienas pienākumu amplitūdu.» Iezīmējās vairākas ļoti būtiskas tēmas. Pirmkārt, krājuma darbam nepieciešamās kompetences, jo šis darbs pieprasa orientēties gan tajos jautājumos, kas saistīti ar muzeja pārstāvēto tematiku (kolekcijām, ko tas glabā), gan visdažādākajām krājuma pārvaldības jomām, tostarp pārzinot specifiskus jurisprudences aspektus. Tāpat būtisks ir darbs ar digitālā mantojuma komplektēšanu un tam nepieciešamās tehniskās prasmes, komunikācijas prasmes saskarsmei ar potenciālajiem dāvinātājiem un pircējiem, kā arī auditoriju, kas ieinteresēta krājuma izmantošanā, arī ar virkni specifisku jautājumu, kas saistīti ar krājuma aprūpi, preventīvo aizsardzību, konservāciju, restaurāciju un tā tālāk.
«Lielisku virsmērķi sesijas darbam definēja grupa, kas analizēja efektīva krājuma pārvaldību un krājuma darba plānošanu, t.i., sakārtota dokumentācija (ieskaitot krājuma pārvaldības politiku un visu procedūru aprakstus) + sakārtots krājums + neizdedzis krājuma glabātājs. Lielisks mērķis, uz kuru tiekties!» rezumēja D. Auziņa.
Ieva Priede vadīja muzeja pedagoģijas darba grupu. Viņa atzina, ka viena no lielākajām programmām, ar ko nākas strādāt muzejiem, ir Skolas soma. Tā piesaistījusi daudz jaunākās paaudzes apmeklētāju. Tiesa, nereti skolas izvēlas apmeklēt kādu citu - dārgāku vietu, jo muzeju biļetes ir daudz lētākas nekā teātros vai koncertos (vienam skolēnam paredzētā summā - 7 eiro). Diemžēl nākas secināt, ka daļa muzeja viesu gaida izklaidi, taču pedagoģiskajām programmām ir izglītojoša funkcija.
Kara muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītājs Mārtiņš Mitenbergs secināja, ka Latvijas simtgades programma, kas izvērtās par veiksmīgu projektu, atstājusi lielu iespaidu arī uz muzejiem un tā piedāvājumu. Taču tas nebija iemesls pārražošanai, kad kvantitāte pārmāc kvalitāti. Būtiski ir - tērējot mazāk, panākt vairāk.
