Latvijas 1. rokkafejnīcā nākamajā piektdienā, 31. janvārī, atkal skanēs liepājnieku radīta mūzika – tur sava jaunā albuma Pasaule ir viss, kas gadās klajā nākšanu atzīmēs grupa Willow Farm.
Ja atpazīstamībā Willow Farm ar citiem vēju pilsētas varenajiem droši vien nevarētu samēroties, tad ilggadībā gan - grupa pastāv jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu.
No pašiem pirmsākumiem tajā ir WF līderis, vokālists un ģitārists, arī lielākās daļas dziesmu mūzikas un tekstu autors Emīls Dreiblats.
Liepājnieki bez liepājroka
Pagaidām albuma Pasaule ir viss, kas gadās atrādīšanai plašākai auditorijai ir atzīmēti divi datumi - jau minētais pasākums šā mēneša pēdējā dienā Rīgā, Latvijas 1. rokkafejnīcā, kā arī 14. februārī dzimtajā Liepājā, kultūras namā Wiktorija. «Ir doma pavasarī pabraukāt arī pa citām Latvijas pilsētām un uzspēlēt klubos un kultūras namos, kur tādi vēl eksistē. Šie koncerti plānoti mazliet akustiskāki, savukārt minētie divi būs klasiskajās tradīcijās - ar pilnu sastāvu un uz pilnu klapi,» stāsta WF līderis Emīls Dreiblats.
Ja grupa no Liepājas, tad jau spēlē tā saukto liepājroku? Ne gluži. WF visus šos gadus tiešām spēlējuši roku, tomēr, pateicoties Emīla aktieriem raksturīgajai izpildīšanas manierei un balss tembram, to drīzāk gribētos dēvēt par aktierroku. «Protams, nav mūsu mūzikā liepājroka - vienkārši jau gadiem mums to sējuši klāt, tāpat kā visām pārējām grupām, kuras ir no Liepājas un nespēlē kā Musiqq,» smejas Emīls. «Mums nekad šāds stils nav bijis raksturīgs, taču jaunais albums varētu būt vēl lielāks solis prom no šī nosacītā liepājroka. Man vienmēr grūti definēt, ko spēlējam, līdz ar to tevis piedāvātais aktierroks liekas ļoti interesants apzīmējums. Man pašam liekas, ka te parādās kaut kas no indie, ir arī alternatīvā roka iezīmes, bet tajā virzienā, kādā savulaik spēlēja, piemēram, R.E.M. un tamlīdzīgas blices, kas atrodas mazliet nostāk no meinstrīma.» Albuma nosaukumā ietvertā frāze «pasaule ir viss, kas gadās» aizgūta no filozofa Ludviga Vitgenšteina Loģiski filozofiskā traktāta. «Negribam izlikties par baigajiem intelektuāļiem, bet Vitgenšteins mani savulaik ieinteresējis, jau gadiem mājās ir viņa filozofiskais traktāts, un ik pa laikam to pāršķirstu. Neapgalvoju, ka vienmēr spēju izsekot līdzi viņa domai, taču ir lietas, kas man liekas noformulētas absolūti ģeniāli un eleganti pateiktas, un pasaule ir viss, kas gadās ir pats pirmais teikums šajā darbā. Šo apgalvojumu var iztirzāt un aplūkot no dažādām pusēm, bet man likās, ka zem tā var labi palikt to, par ko ir albums. Bet, lai vēl pilnīgāk saprastu, par ko ir albums, to vajadzētu noklausīties un mēģināt saprast, ko esmu centies pateikt ar dziesmu tekstiem, kuri man, kā jau vienmēr, pašam bijuši ļoti svarīgi.»
Raibs ceturtdaļgadsimts
Iepriekšējā plašākā saruna ar Emīlu mūzikas sakarā notika aptuveni pirms pieciem gadiem, kad WF izdeva savu studijas albumu Filma ar laimīgām beigām. Toreiz par grupas turpmākajiem plāniem viņš izteicās diezgan piesardzīgi: «Mums visiem ir savi darbi, neesam arī vairs ne 20 un ne pat 30 gadus veci. Spēlēt mums patīk, bet, vai to darīsim ļoti mērķtiecīgi, es nezinu. Bet varbūt mēs forši savāksimies kopā un viegli iespēlēsim vēl kādu albumu.» Tā arī sanācis, tikai ģitārista Aleksandra Krasavina vietā stājies Emīla dēls Jānis. «Vēlme spēlēt arī tad nekur nebija pazudusi, taču nebija skaidrs, kur mēs varētu virzīties,» iepriekšējo interviju atminējās arī Emīls. «Iepriekšējais albums tapa stipri smagnējāk, tas bija arī sadrumstalotāks no muzikālās domas viedokļa. Šis ir daudz nobeigtāks, vienotāks. Jau sākot spēlēt šādā sastāvā, mums bija skaidrs, ka vēlamies albumu, jau bija gatava virkne dziesmu. Kaut ko atmetām malā, kaut ko pierakstījām klāt. Sapratām, ka, šādi četratā muzicējot, mēs gaužām labi jūtamies. Pagaidām es nevaru apsolīt, kad iznāks nākamais WF albums, bet to, ka mēs tagad kādu brīdi gribēsim šo te visu paspēlēt un parādīt arī klausītājiem, tas nu tā kā būtu skaidrs. Vai nākamais, kam es muzikāli ķeršos klāt, būs atkal saistīts ar WF vai arī pamēģināšu atrast kādus citus muzikālās izpausmes veidus, - jau ir cits jautājums. Esmu sarakstījis virkni dziesmu, kurām es neredzu vietu WF repertuārā, drīzāk tās kādreiz varētu kļūt par Emīla Dreiblata soloalbuma muzikālo materiālu, taču pilnībā es šim procesam vēl neesmu nobriedis - pie tā vēl būtu ļoti rūpīgi un čakli jāpiestrādā.»
Atgriežoties pagātnē - kāds bija pats pirmais WF koncerts? «Tas bija 1994. gadā, ja nekļūdos, 5. vai 6. februārī,» atmiņu kamolīti sāk šķetināt Emīls. «Tolaik Liepājā bija tāda 31. arodvidusskola, neatceros, šoferu vai galdnieku skola, kur bija pasākumu rīkošanas entuziasma pārņemti džeki. Šobrīd visi zina par Jelgavu ’94, taču arī Liepājā bija stipri līdzīgi. Mums arī dominēja smagais gals, līdz ar to WF, kuras sastāvā tolaik bija arī čells un flauta, turklāt stilistiski vairāk vilkām folka un ārtroka virzienā, bija kā izlēcēji. Tā nu mēs savu pirmo koncertu nospēlējām vietējā smago grupu festivālā, kur visapkārt bija panki un metālisti. Taču viss bija kārtībā, neviens pa galvu nesadeva, un sanākušie skatījās ar interesi, jo tikai retais tuvumā bija redzējis čellu vai flautu - džeki ierāva un nāca skatīties, kā tie klātienē izskatās. Dīvainā kārtā instrumenti kaut kā šo koncertu tomēr pārdzīvoja. Arī mēs. Tas nešaubīgi bija skaists laiks.»
Šo gadu gaitā WF klājies raibi - plaši, izsmeļoši un interesanti par to var izlasīt grupas mājaslapā. Par ziedu laikiem laikam dēvējama gadsimtu mija, kad apritē parādījās WF lielākais hits Roku rokā, un grupa spēlēja dažādos koncertos un festivālos, tostarp Rīgas 800 gadu jubilejas svinībās krastmalā. Tiesa, 2001. gads saucams arī par smagāko WF vēsturē - vēzis uzveica grupas ģitāristu Raimondu Girviču, kurš aizgāja viņsaulē tikai 30 gadus jauns… «Ik pa laikam šim projektam ir pieslēgušies dažādi cilvēki, kas teikuši - eu, šis ir baigi interesanti, es arī pievienošos, un turpinām kopā! OK, strādājam! Pa vidu bijušas arī stilu maiņas un pārmaiņas, jo katrs dalībnieks, kas pievienojas ansamblim, tomēr nāk ar kaut kādu savu bagāžu - tieši tāpat, kā tas notiek tagad. Un tā nu es te pa vidu turos un mēģinu visu savākt kopā,» saka Emīls.
No aktieru ģimenes
Emīla vecāki ir pazīstami radošo profesiju cilvēki: tēvs Jānis Dreiblats, ilggadējs Liepājas teātra aktieris, pērn saņēma Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā, arī mamma Ilga Martinsone ir aktrise. «Tēvs vienmēr ir apgalvojis, ka viņam ir zilonis uz auss, un augstākais, ko viņš esot spējis, tas ir piespiedu kārtā dziedājis dažās operetēs, iepriekš dzerdams nervus zāles - tas ir stāsts, ko viņš mīl tiražēt,» smaida Emīls. «Protams, viņš kā parasti savā pieticībā pārspīlē - viņš ir dziedājis arī dažādos aktieru kolektīvos un ansambļos, protams, nodziedāt viņš var. Savukārt mamma ļoti ilgus gadus bija dziedošā aktrise: Liepājā 60. - 70. gados bija aktīvākas muzikālā teātra tradīcijas, un viņa dziedājusi dažādos mūziklos. Droši vien man tā dziedāšana un muzikalitāte ir no viņas, tieši mamma mani izbīdīja arī cauri mūzikas skolai. Pēc tās es jau vairs nebiju īpaši bīdāms un pamācījos arī mūzikas vidusskolā. Un tad kādā brīdī izdomāju iet vecāku pēdās un paskatīties arī aktieru profesijas virzienā, taču laika gaitā sapratu, ka tas tomēr nav līdz galam mans. Taču piedalīties muzikālajās izrādēs gan man vienmēr ir licies forši - esmu to darījis, un tas apmierinājis manu vēlmi pēc teātra skatuves, taču ar to man arī pieticis. Esmu piedalījies Jāņa Lūsēna izrādēs Kaupēn, mans mīļais un Agrā rūsa, kā arī vēl citās kā ārštata aktieris. Ja nu vajadzēja, tad Juris Bartkevičs vai Ivars Lūsis, kuri tobrīd bija Liepājas teātra mākslinieciskie vadītāji vai režisori, mani paaicināja iekļauties aktieru kolektīvā. Gāju un sava prieka pēc arī to darīju.»
Ilgus gadus mūziķis ir kolēģis arī žurnālistikas cunftei - arī pašlaik viņš sagatavo ārzemju ziņas reģionālajā laikrakstā Kurzemes Vārds. «Joprojām tam pielieku roku, uz maiņām ar kolēģi. Mani tas apmierina, jo līdz ar to man ir pietiekami daudz brīva laika citām nodarbēm,» saka Emīls. «Man joprojām patīk dažādība visā tajā pasākumā, ko sauc par dzīvi. Man patīk pasākumu vadīšana, patīk pildīt konferansjē pienākumus, patīk kādreiz uzspēlēt kādu ballīti kā dīdžejam. Man nav nekādu problēmu salasīt kādu sastāvu un nospēlēt kāzas vai korporatīvo ballīti - laika gaitā iemaņas un prasmes kā mūziķim ir attīstījušās, atliek vien uzklausīt pasūtītāja vēlmes, no tobrīd pieejamajiem mūziķiem savākt blici, sarīkot pāris mēģinājumus un var spēlēt jebkādu repertuāru. Lai varētu nodarboties ar mākslu, kaut kā jau nauda jāpelna, bet Willow Farm - tas galīgi nav biznesa projekts šī vārda tradicionālajā izpratnē.»
Pēc Tumsas Tumsā
Pērn Emīls iesaistījās vēl kādā projektā, par ko prasās atsevišķs stāsts - grupā Pēc Tumsas. Kā zināms, liepājnieku grupai Tumsa bijis traģisks liktenis: 2011. gada 27. janvārī nomira tās vokālists Mārtiņš Freimanis (viņam bija 33 gadi), bet 2018. gada 17. oktobrī viņa pēctecis (uz īsu brīdi pa starpu vēl bija Kaža) Valters Frīdenbergs - knapi sasniedzot 30 gadus. Pēc tam Tumsa paziņoja, ka savu darbību pārtrauc, tomēr uz šīs grupas pamatiem radies projekts Pēc Tumsas, kuras līderi ir Tumsas dibinātājs, basģitārists Jānis Daugalis un vēl viens šīs grupas ilggadējs dalībnieks, ģitārists Haralds Drekslers, bet par bundzinieku piesaistīts Uldis Knapšis, kurš spēlējis Ivo Fomina sastāvā, bet šobrīd sadarbojas ar Fēliksu Ķiģeli. Pie mikrofona ir Emīls. «Ar Tumsas dalībniekiem vienmēr ir bijušas labas attiecības, jo mūsu grupas būtībā ir virzījušās un eksistējušas paralēli. 90. gadu sākumā, kad tikko šis projekts veidojās, pat esmu bijis uz vienu Tumsas mēģinājumu pie Jāņa Daugaļa mājās un esam kopā uzspēlējuši, bet ar vienu mēģinājumu viss arī beidzās, jo neatradām kopīgu valodu - Jānim tuvāks bija roka smagais gals, man tuvāks bija ārtroks. Pietiekami daudz esam spēlējuši uz vienas skatuves, rokkafejnīcā vien neskaitāmas reizes,» saka Emīls.
Starp citu, savulaik tieši Jānis Daugalis palīdzējis reanimēt WF, kam bija iestājies kritisks brīdis pēc Raimonda Girviča aiziešanas aizsaulē. «Mēs pusotru gadu neko nedarījām. Tas laikam bija vienīgais brīdis, kad es biju pārliecināts, ka šis ansamblis ir beidzies,» atzīst WF līderis. Līdzīgā situācijā tagad bijuši Tumsas mūziķi. «Gan Jančukam, gan Harim patika uz mūziku nekur nav zudusi, spēlēt joprojām gribas, bet viņi visu mūžu ir nospēlējuši vienā blicē - viņi nav spēlējuši balles un tamlīdzīgas lietas, pilnībā saauguši ar Tumsas repertuāru un grib spēlēt to, ko vislabāk māk. Beigu galā - vai tad viņiem savos 40+ tagad mācīties pilnīgi citu repertuāru?! Šiem vīriem tas visu mūžu ir sagādājis un joprojām sagādā prieku, kāpēc lai mēs tagad neuzspēlētu un neuzdziedātu klausītājiem par prieku?!» norāda Emīls. «Spēlējam Tumsas dziesmas, turklāt izteikti no Mārtiņa Freimaņa laika, nevis no grupas pēdējā posma, kad jau dziedāja Valters. Mani pieaicināja kā dziedātāju un ļāva izvēlēties repertuāru, jo vajadzēja skatīties, ko varu nodziedāt - Mārtiņam balss tomēr bija drusku augstāka nekā man. Ir lietas, ko es tīri fiziski nevaru nodziedāt, bet mainīt tonalitātes mums negribējās.»
Laimes un miera oāzē
Savu ikdienu Emīls joprojām pavada dzimtajā Liepājā, bet vasarās - tās pievārtē esošajā Pērkonē, Dreiblatu lauku mājās Ūbelītes. «Šobrīd man ļoti grūti būtu iedomāties pārcelšanos uz Rīgu pavisam - ja pirms kādiem 15 gadiem šādu ideju apsvēru diezgan nopietni, tad tagad vairs ne,» prāto mūziķis. «Turklāt kopš daudzmaz jēdzīgā līmenī ir salabojuši Liepājas-Rīgas šoseju, attālums arī vairs neliekas tik liels. Arī jaunais albums ir rakstīts un miksēts gan Rīgā, gan Liepājā, un es neredzu nekādus šķēršļus ātri aizskriet līdz galvaspilsētai, kaut ko izdarīt, satikt vajadzīgos cilvēkus un nokomunicēt procesus, kurus labāk izdarīt klātienē vai kurus nevar paveikt pa telefonu, un vakarā būt mājās. Kā savu dzīvesvietu es stabili redzu Liepāju, bet vasarās vismaz uz pusgadu - lauku mājiņu un dārzu Pērkonē, pie jūras, kas man liekas laimes un miera oāze. Esmu uz turieni aizvilcis arī pārējos grupas biedrus - vasarās aizvedam aparatūru un tur arī mēģinām. Saulainā laikā stiepām visu ārā un mēģinājām zem klajas debess, zem priedēm, bet, ja līņāja lietus, pārvācāmies telpās. Vari aiziet uz dārzu un saēsties ogas, aiziet uz jūru nopeldēties, padauzīt bumbu un pēc tam atkal uzspēlēt. Uzreiz pavisam citas sajūtas!».
***
Emīls Dreiblats
• Grupas Willow Farm vokālists/ģitārists. Grupa izveidota 1994. gadā, izdevusi studijas albumus Puisēni no zvaigznēm (2006), Tev par to nekas nav jāzin (2011), Filma ar laimīgām beigām (2014) un Pasaule ir viss, kas gadās (2020)
• Dzimis 1975. gada 11. novembrī Liepājā
• Izglītība: Liepājas 1. vidusskola; Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskola klavieru klasē; Liepājas Pedagoģijas akadēmija (tagad - Liepājas universitāte), aktiermeistarība. «Nepabeidzu - kad bija jāsāk taisīt diplomdarbs, aizgāju,
jo mani paaicināja strādāt uz Kurzemes Vārdu. Man vajadzēja pamēģināt kaut ko jaunu! Arī tas laikam kaut ko liecina par manu raksturu - es ar lielu dedzību ļaujos kaut kādām pilnīgi jaunām lietām. Sak, nafig man to papīru, es taču tāpat jau spēlēju izrādēs, gan jau paaicinās vēl uz kādām, labāk apgūšu žurnālista profesiju! Apguvu!»
• Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Liepājas teātra aktrise Laura Jeruma.
Abu laulībā dzimis dēls Kārlis (4), no iepriekšējām divām laulībām ir dēli Jānis (24), Toms (22) un Jēkabs (9)
• Hobiji: «Man vienmēr paticis sports, it īpaši futbols un hokejs. Uzspēlēju futeni ar lielajiem dēliem - nav tik traki, vēl varu turēt līdzi! Ziemā mēdzam uzspēlēt hoķīti, bet šoziem to darīt ārā laikam tā arī nesanāks. Joprojām mīlu braukt ar riteni, mēdzu paskriet. Līdz ar vecumu aizvien vairāk patīk arī lauku un dārza darbi, arī teritorijas uzkopšana un labiekārtošana lauku mājās Pērkonē.
