Dzimtas grāmata: kur personiskais stāsts savijas ar lielo vēsturi

 
©Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

Ja par katru cilvēku var uzrakstīt romānu, tad dzimtas stāsts ir vēl jo saistošāka lasāmviela. Šobrīd Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) apskatāma izstāde Dzimtas grāmata. Tajā apkopoti 12 dzimtu stāsti un aplūkojamas katrai no tām svarīgas relikvijas: bērnības atmiņu pieraksti, nošu grāmatas, Bībele un citas vērtīgas laikmeta liecības.

Vasaras vidū LNB projekta ietvaros tika aicinātas dzimtas visā Latvijā iesaistīties izstādes tapšanā, aicinot izstāstīt savu stāstu un iepazīstināt ar tām svarīgo grāmatu. Atsaucība bijusi liela. Konkursa žūrija, kurā bija literatūrzinātniece un LNB atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone, Valsts heraldikas komisijas priekšsēdētājs Laimonis Šēnbergs, mākslas vēsturniece Ramona Umblija, Baltic International Bank galvenais akcionārs, ilggadējais latviešu literatūras mecenāts Valērijs Belokoņs un projekta Bibliotēka idejas autore Jekaterina Kuzņecova, no pieteikumiem izvēlējās divpadsmit dzimtu, izstādes atklāšanā teica pasākuma vadītājs Mārtiņš Daugulis, norādīdams, ka ekspozīcija būs apskatāma arī Liepājā un Rēzeknē. Sadarbībā ar mākslinieci Tatjanu Raičeņecu ir redzama arī grāmatu vizualizācija - iespējams noskatīties videostāstu par katru no dzimtām, noskenējot QR kodu uz ekspozīcijas stendiem.

Dāvana nākamajām paaudzēm

«Projekts ir lielisks tāpēc, ka te satiekas ļoti personiskais un cilvēciskais ar lielo vēsturi. Tas rāda, kā ģimenes ir maltas vēstures griežos un izturējušas. Strādājot ar pieteikumiem, nācās daudz ko pārdomāt. Atmodas sākumā viss notika lielā ātrumā, lai paspētu izdarīt tās pamatlietas, ko nekādi nedrīkstēja atlikt, tad šobrīd ir pienācis laiks apstāties, iedziļināties, pētīt. Ir laiks sakārtot gan grāmatas savā bibliotēkā, gan savas atmiņas. Tiem, kas tās ir dokumentējuši, ir liels ieguvums,» sacīja K. Pētersone. Viņa atzina, ka 20. gadsimts bijis nežēlīgs, Latvijai un tās tautai pārbaudījumu pilns. Katra paaudze, kas tajā dzīvojusi, daudz ko zaudējusi. Nereti - pat visu. Maz lietisku piemiņu, ko paaudzes varēja atstāt pēctečiem. Dažiem laimējies, un šīs liecības arī skatāmas izstādē. Arī viņai ir tādas, piemēram, Glika Bībele, bet pats dārgākais esot mājas svētība, kas aug podā kopš Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem. Vecmāmiņa to saglābusi, un tā joprojām zaļojot viņas bibliotēkā. Tas ir tāds lielisks paaudžu pēctecības simbols. «Dzīvie stāsti dažkārt mēdz būt vienīgie, ko paaudze var nodot tālāk. Apkopoti grāmatā, tā ir nenovērtējama dāvana, ko atstāt bērniem un bērnu bērniem,» teica K. Pētersone, mudinot arī citus rakstīt savas dzimtas vēsturi, jo tādā veidā tiek rakstīta arī Latvijas vēsture.

LNB izpilddirektore Dzintra Mukāne, kuras tēva un mātes dzimtas līnijas arī esot labi izpētītas, uzsvēra, ka viņai īpašs prieks esot ieraudzīt mammas līniju vienā no šeit izstādītajām grāmatām. Bibliotēkai šī izstāde ir jauns pienesums, un, lai tā spēcīgāk uzrunātu tās apmeklētājus, tā izvietota M stāvā, caur kuru iet visi lasītāji. «Mūsu vērtība ir grāmata, bet mūsu lielākā vērtība ir mūsu dzimtas. Katrai no tām ir savi likteņi, vieniem bijis vairāk traģēdiju, citiem mazāk. 20. gadsimts mūs nežēloja, bet nu ir brīdis uzdot jautājumu, kā mēs dzīvosim tālāk, ko nodosim tālāk saviem pēctečiem? Tāpēc būtiski ir runāt ar bērniem un mazbērniem, stāstīt dzimtas vēsturi. Un rakstīt, jo rakstītais vārds dzīvo ilgāk par mums pašiem.»

Vienkārša cilvēka atmiņas

Kozuļu dzimtu pārstāvēja Jāzeps Kozulis Ošs, kurš apkopojis 5900 dzimtas pārstāvju stāstus astoņās paaudzēs, izdodot tos grāmatā Vienkārša cilvēka atmiņas. Ne jau par katru dzimtas pārstāvi esot savs stāsts, bet par tuvākajiem, «par to serdi». Pirms tapusi grāmata, bija 40 gadu ilgs faktu vākšanas laiks par ciltskoku. Pienācis brīdis, kad «nomirst sieviņa, un tas apliecina, ka laiks skrien ātri, pats arī neesi mūžīgs. Šis klikšķis lika pieķerties pie šā darba ar jaunu sparu un sašķirot savākto». Vaicāts, ciktāl izdevies ielūkoties aiz pagātnes aizkara, J. Kozulis Neatkarīgajai atklāja, ka izdevies atrast senčus astotajā paaudzē no tā brīža, kad latvieši «izlīda no dzimtbūšanas purva» un tika doti uzvārdi, proti, ap 1820.-1830. gadu. Diemžēl tālāk sadzīt pēdas izdodas reti, jo pastāv tikai māju nosaukumi, vārdi. Ej nu sazini - vai tie bija vai nebija tavi senči. Pat tad, ja pieejamas baznīcas grāmatas, tas maz ko dodot. Ja nu vienīgi cilts cēlusies no kādiem dižciltīgākiem ļaudīm, tad ir iespēja ielūkoties tālākā vēsturē. Viņš mudinot rakstīt dienasgrāmatas, jo, gadiem ritot, daudz kas piemirstas, tāpēc ir labi šādi pieturas punkti. Tāpat laba lieta ir dzimtas salidojumi, arī viņiem pērn tāds bijis, kurā sapulcējušies ap 170 cilvēku, kas nebūt nepazina cits citu, un nu bija iespēja paplašināt pazīstamu ļaužu loku.

Sabiedriski aktīva cilvēka atmiņas

Ir būtiski veidot šādas grāmatas. Jo, ja tu nezini saknes, no kurām esi cēlies, tad šķiet, ka viss nav pa īstam, teica Vesmaņu dzimtas, kuras viens no pārstāvjiem ir Frīdrihs Vesmanis, grāmatas Klausieties pagātnes soļos glabātājs Ansis Bazons. Dzimtas grāmatas pirmsākums ir F. Vesmaņa 20. gs. 30. gados rakstītā hronika - divi biezi sējumi, kuri glabājās dzimtas ģimenēs. Pirms septiņiem gadiem nolēmuši, ka šie fakti būtu interesanti arī citiem Latvijas iedzīvotājiem. «Grāmata ir svarīga, jo tā dod informāciju par laikmetu, par laiku, par cilvēku darbībām laikā un liek saprast, kas ir panākumu atslēga, veidojot savu likteni, karjeru un cilvēciskās attiecības. Grāmatā nav tikai informācija par ģimeni, bet ir plašs izziņas materiāls par visu Latviju, jo Vesmanis bija advokāts, Jelgavas pilsētas galva, pirmās Saeimas priekšsēdētājs, sūtnis Anglijā, senators. Manā dzimtā tā tiek ļoti lasīta, un es arī pielūkoju, lai arī manas atvases to darītu. Par to pārliecinos, rīkojot eksāmenus,» norādīja A. Bazons.

Grāmatas ceļojums

Rudoviču saimei, kurai arī ir apjomīgs pētījums par dzimtu, ir īpašs stāsts par tās relikviju - grāmatu Lygšonas un dzīsmes katolim, kas izdota Vācijā 1945. gadā. Ilgas Rudovičas onkulis tajā gadā ticis smagi ievainots un nonācis Vācijā. Būdams dziļi ticīgs cilvēks, iegādājies šo grāmatiņu, ko paņēmis līdzi, 1951. gadā emigrējot uz ASV. Mantu daudz nebijis, bet grāmatai vieta atradusies, lai varētu lūgties savā dzimtajā - latgaliešu - valodā. Vecmāmiņa ilgi par viņu neko nezinājusi, bet tad pienākusi vēstule, ka dēlam viss ir labi. Viņš arī izteicis cerību, ka gan jau kādudien satikšoties. 1990. gadā Ilgai arī radusies izdevība viņu apciemot ASV. Braucot atpakaļ uz Latviju, onkulis lūdzis, lai lūgšanu grāmatiņu ņemot līdzi, jo pats, visticamāk, uz Dzimteni atpakaļ netiks. Tā tagad esot Korklu mājās goda vietā.

Ansviesuļu - Egļu dzimtas pārstāvji atklāja, ka, apkopojot materiālus un atmiņas, radies dziļš un patiess saviļņojums, kas rosinājis meklēt vēstures faktus, lai atrastu to fonu, uz kuriem risinājušies dzimtas notikumi. Šķitis, ka tas varētu būt interesanti arī citiem, jo tad, kad paši padomju gados mācījušies skolā, par to klusēts, tāpēc katram gadam, par ko dzimtas hronikā rakstīts, veltīts viens šķirklis, kur ir atsauces uz vēsturnieku darbiem.