RIGaLIVE idejas autore. Mūzikas industrijas kuģi virzot

 
©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Pagājušajā nedēļā tika izziņoti Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas Zelta mikrofons nomināciju Top 5, un virknē no tiem pavīdēja ieraksti, kas tapuši RIGaLIVE – dziesmu rakstīšanas nometnēs, kuru idejas autore ir Agnese Cimuška-Rekke.

Savulaik Agnese Cimuška mūzikas industrijā tika iepazīta kā ilggadēja mūzikas izdevniecības Platforma Records projektu vadītāja, bet pašlaik jau astoto gadu viņa ir biedrības Latvijas Mūzikas attīstības biedrība / Latvijas Mūzikas eksports (LME) izpilddirektore. Plašāka auditorija droši vien Agneses vārdu būs dzirdējusi pēc aizvien straujāku popularitāti gūstošajām starptautiskajām dziesmu rakstīšanas nometnēm RIGaLIVE, kas devušas latvju mūzikai vairākus skaļus hitus, piemēram, anša un Kristīnes Pāžes kopdarbu Zemes stunda, kas jau pāris gadus apgrozās digitāli lejuplādētās mūzikas topu virsotnēs.

- Latvijas Mūzikas eksports - daudziem joprojām pasveša organizācija. Kas īsti ir LME, un ar ko tu šajā biedrībā nodarbojies?

- Iniciatīva par šādas organizācijas nepieciešamību radās no Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA). Biedrība tika dibināta 2012. gada nogalē, lai veicinātu Latvijā radītas mūzikas popularitāti un kvalitāti, kā arī palīdzētu populārās mūzikas pārstāvjiem darboties arī ārpus Latvijas. Veicot atlīdzību izmaksas izpildītājiem un producentiem par Latvijas teritorijā atskaņotajiem mūzikas ierakstiem, LaIPA secināja, ka 70 - 80% no šīm summām tiek izmaksātas ārvalstu māksliniekiem vai to pārstāvošām organizācijām un tikai atlikušie 20 - 30% paliek Latvijā. Turklāt arī šis procents veidojās, gandrīz tikai pateicoties Latvijas Radio 2 skanošajai mūzikai. Biedrības uzdevums ir darīt visu, lai celtu Latvijā radītās mūzikas kvalitāti, izglītotu šīs industrijas darbiniekus, būt par starpnieku starp valsts, pašvaldības institūcijām un citām organizācijām.

- Skaidrs. Vēl viena institūcija, kuru uz saviem trauslajiem pleciem, honorāriem un autoratlīdzībām uztur mūziķi…

- Nē, no mūziķiem netiek ņemts nekas! Milzu atbalsts biedrības darbības nodrošināšanai nāk no LaIPA Kultūras un izglītības fonda, kas tiek piesaistīts, rakstot dažādus projektus. Tāpat līdzekļi tiek piesaistīti, arī rakstot projektus Valsts kultūrkapitāla fondam (KKF) un uzrunājot privātā sektora pārstāvjus. Ar Kultūras ministriju ir noslēgts deleģējuma līgums uz trīs gadiem, kas attiecas uz populāro un ritmisko mūziku - ir doti konkrēti uzdevumi, un viens no tiem ir šī izglītojošā un informatīvā funkcija.

- Pastāv dogma, ka Kultūras ministrija atbalsta tikai akadēmisko mūziku, baletu un citus tā sauktos nopietnās kultūras žanrus, bet tad jau tik traki nav?

- Gluži nepiekritīšu! Aktuālie industrijas jautājumi bieži nenonāk līdz atbildīgajām institūcijām, un tās bieži vien nemaz nezina, kas industrijai ir nepieciešams un aktuāls. Kaut vai piemērs ar projektu par Latvijā radītās mūzikas īpatsvara noteikšanu vietējās radiostacijās - kad jāiet runāt ar Kultūras ministriju par šāda projekta nepieciešamību un skaidrot, kāpēc šīs kvotas vajadzīgas, mūziķi ir ļoti neatsaucīgi - grib, lai kāds visu izdara, pašiem šajā procesā neiesaistoties. Ir jābūt aktīvākiem un pašiem jāiesaistās procesos, sākot ar dalību industrijas tikšanās reizēs, semināros un sapulcēs. Taču situācija ir mainījusies, par ko liecina arī KKF konkurss par atbalstu neakadēmiskajai mūzikai, kas notika jau otro gadu.

- Nu labi, bet mūziķi nav pieraduši rakstīt projektus uz 33 lappusēm, viņi ir pieraduši sēdēt studijā, malkot vīnu un sacerēt dziesmas!

- Varbūt tas daļēji saistīts ar paaudžu maiņu, taču šobrīd gan izpratne par mūzikas biznesa lietām, gan vēlme tajās iesaistīties ir krietni augusi. Kaut vai grāmatvedības sakārtošanā - no mūziķu puses vērojama liela interese sakārtot šos procesus. Ja salīdzinām pašreizējo situāciju ar to, kas bija, piemēram, pirms 10 - 12 gadiem, valda pilnīgi citas dvesmas. Mainoties mūzikas patēriņa paradumiem, līdzi mainās arī industrija. Uzsākt darbību ārpus Latvijas tiešām ir dārgi, taču darboties mūzikas jomā šeit pat ir iespējams, un es uzskatu, ka koncerta sarīkošanai vai ieraksta veikšanai nav vajadzīgs valsts atbalsts.

- Bet ko mūziķi konkrēti iegūst no biedrības darba?

- LME nevienu neatbalsta finansiāli. Kā jau minēju, tiek organizēti izglītojoši pasākumi, dibināti un uzturēti sakari ar citu valstu kolēģiem, organizētas Latvijas mūzikas industrijas pārstāvniecības starptautiskās mūzikas industrijas pasākumos. Ir izveidota Eiropas Mūzikas eksporta biedrību organizācija, kurā iestājušās visas Eiropas valstu šāda veida biedrības, tādējādi tiek uzturēts ciešs sadarbības tīkls starp Eiropas valstu šādām organizācijām, līdz ar to ātri var dabūt nepieciešamos kontaktus dalībai kādā pasākumā vai interesējošā jautājuma noskaidrošanai. Tas attiecas arī uz dažādām starptautiskām konferencēm un to ietvaros rīkotajām showcase jeb mūzikas skatēm, arī dažāda mēroga festivāliem. Turklāt, ja grupa kādam industrijas pasākumam piesakās pa tiešo, viņi atbildi var arī nesaņemt, bet, ja e-pasts tiek sūtīts no LME, tas nozīmē, ka aiz šīs grupas ir arī valsts, kas uzreiz tiek uztverts kā nopietnāks tirgus spēlētājs.

- Kā Latvija vispār izskatās uz Eiropas mūzikas eksporta kartes? Mēs visu laiku sapņojam par vienu superhitu, par izlaušanos Eiropas tirgū utt.

- Mēs izskatāmies ļoti labi! Problēma nav mūsu piedāvātajā muzikālajā materiālā un māksliniekos, bet menedžmentā. Ļoti trūkst cilvēku, kuri būtu gatavi darboties menedžmentā, jo šis ir darbs, kas prasa izpratni par industriju, kā arī lielu laika un resursa ieguldījumu ilgtermiņā - šī nebūs profesija, kur pelnīsi lielu naudu. Joprojām daudziem uzstāšanās mūzikas konferencē ir kā kārtējais koncerts, bet, ja brauc uz to un piedalies šādā skatē jeb showcase, būtībā brauc sevi pārdot. Tas ir tirgus, līdz ar to ir jābūt kādam, kas zina, kā to izdarīt, kam ko piedāvāt, kad piedāvāt, kāpēc piedāvāt utt. Bet liela daļa mūziķu bieži brauc uz šīm konferencēm bez sava menedžmenta. Ir jābūt plānam, kāpēc brauc uz šo konferenci un ko grasies tur meklēt, kurus aicināt uz mūziķu uzstāšanos un kādas būs sekojošās darbības un atgriezeniskā saite pēc šī pasākuma. Nepieciešams mērķtiecīgs darbs, ir jābūt konkrētai stratēģijai, jo, iespējams, pirmajā showcase konkrēto grupu neredzēs neviens, otrajā kāds būs padzirdējis, ka esi kaut kur uzstājies, un varbūt tikai trešajā atnāks tas konkrētais cilvēks, ar kuru būs iespējama saruna par iespējamu sadarbību. Bieži vien mūziķim nav skaidrs, ko viņš vēlas un kāpēc vispār kaut ko dara, taču tikai ar pārliecību, ka viņš ir brīnišķīgs izpildītājs, kuram ir brīnišķīga dziesma, diemžēl nepietiek.

- Kā tiki līdz Latvijas Mūzikas eksporta vadībai?

- LaIPA meklēja piemērotu kandidātu šādas biedrības vadīšanai, taču es pat nezinu, kas nospēlēja par labu man. Interesanti, ka man piezvanīja tieši tad, kad man beidzās dekrēta atvaļinājums un jau biju sapratusi, ka tiešām vēlos atgriezties mūzikas industrijā. Sekoja zvans ar piedāvājumu, vai nevēlētos vadīt šādu organizāciju. Kad uzdevu konkrētu jautājumu, kas būs jādara, sekoja konkrēta atbilde - nu, to vēl īsti neviens nezina (smejas)… Šādas organizācijas tobrīd vēl nebija ne Igaunijā, ne Lietuvā, arī Austrumeiropas valstīs ne - LME ir pirmā šāda organizācija Baltijas valstīs un Austrumeiropā. Pēc mūsu pieredzes šādu organizāciju izveidoja igauņi un lietuvieši, pēc tam arī Polija, Ungārija, Portugāle un Čehija.

- Kurš konkrēti bija šis zvanītājs? Un kur viņš tevi bija noskatījis darbībā?

- [Grupas Melo-M līderis] Kārlis Auzāns, kurš tobrīd bija LaIPA valdes priekšsēdētājs. Starp citu, Kārlis Auzāns arī kopumā ir vainīgs pie tā, ka esmu nokļuvusi mūzikas industrijā. Pēc atgriešanās no Amerikas strādāju jauniešu žurnālā Popcorn. Latvijas Mākslas akadēmijā notika grupas Autobuss debesīs albuma prezentācija, kur satiku Kārli Auzānu, ar kuru bijām iepriekš garāmejot tikušies Daugavpilī, kur strādāju Daugavpils latviešu kultūras centrā, un uz vienu no pasākumiem bija uzaicināta arī grupa Autobuss debesīs. Šajā prezentācijā sākām runāties, un viņš teica, ka grupai ļoti noderētu kāds, kurš varētu palīdzēt sarunāt koncertus. Tā nu paralēli pamatdarbam žurnālā Popcorn sāku strādāt arī šajā jomā, ko savukārt pamanīja mūzikas ierakstu kompānijas Platforma Records šefs Rimants Liepiņš, kurš bija prasījis - kas notiek, kāpēc jums ir tik šausmīgi daudz koncertu?! Kārlis bija teicis - ā, nu mums tur viena tāda aktīva meitene (smejas)! Tā nu strādāju par Platforma Records projektu vadītāju, turklāt vienubrīd paralēli biju arī Pasadena Group Promotion mārketinga projektu vadītāja, kas lielākoties nodarbojās ar kompāniju

Warner, Universal un BMG ārzemju ierakstu popularizēšanu Latvijā.

- Šis jau bija laiks, kad piln-asinīgi darbojies mūzikas industrijā, bet kā sapazinies ar mūziku? Gāji mūzikas skolā?

- Interese par mūziku vai nu ir, vai tās nav, man šāda interese ir jau kopš bērnības. Atceros, ka skatījos kādu Krievijas koncerta pārraidi - dziedāja [Alla] Pugačova un [Valērijs] Ļeontjevs. Skatījos un pie sevis domāju - es nekad nevarēšu būt dziedātāja, jo man nav tādas spīdīgas kleitas kā Allai Pugačovai (smejas)! Tādas ir manas pašas pirmās atmiņas par mūziku. Mani ļoti interesēja visi topi, arī mūzikas žurnāli, kas tika tulkoti no poļu un čehu valodas, lai saprastu, kas notiek pasaules topos. Un vēl bija Latviešu Radio tops, kuru pirmdienu naktīs vadīja Elvis Jansons. Dzimtajā Salacgrīvā ar radio uztveršanas zonu tolaik bija ļoti švaki, tāpēc man radio bija uzlikts uz skapja, antenai piesietas drātis, kuras izkarinātas ārā pa logu, lai uzķertu šo programmu (smejas).

- Vai tikai Pugačovas kleita tev izbojāja karjeru kā topošajai mūziķei?

- Nē (smejas)! Esmu gājusi Salacgrīvas mūzikas skolā, bet… Ļoti gribēju spēlēt klavieres, bet mani aizsūtīja mācīties vijoli. Diezgan ātri pārtraucu to darīt. Tas, ka neesmu pabeigusi mūzikas skolu un varu tikai pēc dzirdes kaut ko uz klavierēm paspēlēt, bet no vijoles spēlēšanas vairs neatceros neko, man ir sāpe, kas pavada joprojām. Es to ļoti, ļoti nožēloju (nopūšas). Taču pēc dabas vienmēr esmu bijusi organizators - arī skolā, un šīs organizatoriskās spējas varbūt ir rezultējušās šeit, LME. Starp citu, man vienmēr bijusi lielāka interese tieši par latviešu mūziku - mana māsa bija traka Backstreet Boys fane, savukārt man topā bija 100. debija, Bāze 7 un citas grupas.

- Sanāk, ka kļuvi no sportista par treneri, tas ir, sāki palīdzēt izsisties mūzikā citiem. Pašlaik šķiet, ka teju katra otrā jaunā latviešu dziesma ir tapusi tevis izlolotajās dziesmu rakstīšanas nometnēs RIGaLIVE.

- Šī ideja nav unikāla, šādas dziesmu rakstīšanas nometnes notiek visā pasaulē. Doma par dziesmu rakstīšanas nometnēm man bija jau sen, taču ilgi nevarēju atrast cilvēkus, ar kuriem kopā realizēt šo ideju. Par laimi, veiksmīgi pirmās nometnes realizēšanai satiku Inesi Saulāju, Kasparu Ansonu un Krišjāni Geidānu, un tā nu pašlaik notikušas jau piecas šādas nometnes.

- Paver priekškaru, kā notiek darbs šajās nometnēs! Ir dzirdēts tikai tas, ka vienā telpā uz veselu dienu tiekot iespundēti trīs mūzikas jomā strādājoši ļaudis, kuriem piekodināts bez jaunas dziesmas ārā nenākt.

- Iesākumā notiek pieteikšanās izsludināšana, pēc tam atlase. Ar katru reizi saņemam aizvien vairāk pieteikumu, turklāt ne tikai no Latvijas mūzikas industrijas pārstāvjiem - piektajā nometnē bija pārstāvji pat no deviņām valstīm. Piektajai sesijai saņēmām vairāk nekā 120 pieteikumu, no kuriem 70 bija izpildītāji, bet mēs nometnei varam paņemt tikai 30 cilvēkus, no kuriem trešā daļa var būt izpildītāji. Piesakās jau zināmi mūziķi, producenti un dziedātāji, gan jauni vārdi, un arī šajā ziņā ir jāatrod balanss, cik būs šo zināmo vārdu, kuri nepieciešami arī publicitātei, un cik šo jauno un dažkārt pat ļoti talantīgo jauniešu. Atbildīgi izvērtējam pieteikumus un veidojam komandas, jo mums ir ļoti svarīgi, lai dziesmas tiktu pabeigtas. Kad ir salauzti šķēpi un izlietas asinis (smejas) un esam vienojušies, kuri būs šie dalībnieki, pulcējamies studijā Lāčplēša ielā. Organizatori sadala dalībniekus komandās, kurās ir viens producents, viens izpildītājs un viens, kurš ir spēcīgāks dziesmu rakstīšanā. Deviņos no rīta atnākot uz studiju, nometnes dalībnieki pirmoreiz ierauga, ar ko kopā strādās.

- Bet viņiem taču organizatoru piespriestais sadarbības partneris var arī nepatikt! Ko tad?

- Mums ir interesanta leģenda par dziesmas Zemes stunda rašanos. Sākotnēji saliktās komandas dalībnieki gluži laimīgi par šo kombināciju nebija, bet rezultāts ir sekmējies ar šo dziesmu, kas ir

RIGaLIVE šā brīža lielākais veiksmes stāsts. Bija arī komanda, kura līdz pusdiviem savā starpā pat nesarunājās, taču rezultātā šīs komandas dziesma pērn startēja Supernovā. Ne slikti startēja, un šobrīd šīs komandas dalībniekiem varbūt ne gluži ir draudzība, bet labas attiecības gan! Šādi un līdzīgi stāsti ir vairāki. Divarpus gadu laikā šajās nometnēs kopumā ir pabeigta un izdota 31 dziesma, bet vēl ļoti daudzas ir demo stadijā. Šogad Supernovā vien piedalās trīs nometnē tapušas dziesmas, turklāt ir virkne ļoti, ļoti, ļoti labu gabalu, kas vēl tikai gaida savu iznākšanu.

- No malas klausoties - re, kāda tev bijusi vienkārša ideja, kura perfekti iekustinājusi vietējo mūzikas tirgu! Vai tev ir vēl kāda tikpat vienkārša ideja?

- Ir, ir man plāni (smejas)! Viens no tiem varētu realizēties šā gada otrajā pusē - pērn paplašinājām [mūzikas, skaņu un gaismas iekārtu] Kompānijas NA aizsāktās tehnoloģiju dienas līdz radošo industriju pārstāvju forumam Kultūra. Industrija. Tehnoloģija jeb KIT, kas notika Hanzas peronā. Izmēģinājām, vai varam sastrādāties, vai varam savienot abas šīs industrijas, kas ir izklaides un mūzikas industrijas sastāvdaļas, un izrādījās, ka varam! Šā gada septembrī mēs startēsim jau ar lielākiem plāniem.

***

Agnese Cimuška-Rekke

• Dzimusi 1979. gada 6. jūlijā

• Starptautiskās mūzikas industrijas darbnīcas RIGaLIVE idejas autore un projekta direktore

• Izglītība: Salacgrīvas vidusskola (1985 - 1997); Latvijas kultūras skola - svētku režisore, kultūras darba organizatore (1997 - 1999); Daugavpils universitātes Humanitārā fakultāte - vēstures un sociālo zinību pedagogs (nepabeigta augstākā izglītība)

• Karjera: Daugavpils latviešu kultūras centrs, svētku režisore

(1999 - 2002); ASV kompānija Gloves In A Bottle, biroja vadītāja (2002 - 2003); jauniešu izdevumu Popcorn un Puff mārketinga menedžere (2004); ierakstu kompāniju Warner, Universal, BMG pārstāvja Latvijā SIA Pasadena Group Promotion mārketinga projektu vadītāja (2004 - 2005); mūzikas izdevniecības Platforma Records projektu vadītāja (2014 - 2010); SIA Douglas Latvija mārketinga projektu vadītāja (2010 - 2012); Kultūras ministrija, mūzikas padomes locekle (no 2013. gada); Latvijas Mūzikas akadēmija, attīstības projektu uzraudzības padomes locekle (no 2018. gada); biedrības Latvijas Mūzikas attīstības biedrība/ Latvijas Mūzikas eksports izpilddirektore (no 2012. gada)

• Savulaik bijusi arī Starptautiskā garīgās mūzikas koru festivāla Sudraba zvani režisore (1999 - 2002); starptautiskā Bērnu estrādes konkursa Saules stariņi projekta vadītāja un režisore (1999 - 2002); Mikrofons 2005 pasākuma un TV producente (2005); Līgo vakara Ērgļos ar Raimondu Paulu pasākuma un TV producente (2006); Jāņa Streiča jubilejas koncerta Preiļos producente (2006); Radio SWH pasākuma Lāgavīžen TV producente (2007); Latvijas Muzikālās līgas LNT TV šova Cīņas klubs producente (2007 - 2009); festivāla Imantdienas 2013 skatuves menedžere utt.

• Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs Uģis Rekke, dēls Emīls Otto (8)

• Intereses: mūzika, ceļošana, literatūra, kino, teātris, kulinārija, dārzniecība. «Grāmatas. Arī mīlestība pret tām man ir no bērnības. Draudzene mani sauca ārā spēlēties, un tā nu viņa, nabadzīte, dabūja sēdēt uz gultas malas un gaidīt, kamēr es pabeidzu lasīt,» smejas Agnese. «Man ļoti patīk vēsturiski un uz patiesiem faktiem balstīti romāni, taču tajā pašā laikā man nepatīk lasīt biogrāfijas un tamlīdzīgas lietas. Vairāk daiļliteratūra.



 

Abonē