Vērts apmeklēt! Vidusjūras vieglums

 
ILZE AVOTIŅA: «Latvijā it kā nemaz nav iespējams pierast pievkaut kā, jo visu laiku kaut kas mainās, bet varbūt veidojas pieradums pie tā, ka visu laiku kaut kas mainās. Kad izbrauc ārpusē, galva attīrās, var pilnībā aizmirst to, kas iepriekš strādāts, radīts…» ©Publicitātes foto

Galerijā Daugava atklāta gleznotājas Ilzes Avotiņas jaunāko darbu personālizstāde Vidusjūras krāsa, ko māksliniece raksturo kā «simbolu vieglumam».

Personālizstādē Vidusjūras krāsa aplūkojami galvenokārt pēdējos trīs gados tapuši darbi, lai gan māksliniece izvēlējusies apskatei izlikt arī senāk tapušas gleznas, piemēram, 1981. gadā gleznoto Smilšu pilis, kas liecina par Vidusjūras krāsas klātesamību viņas daiļradē jau sen. «Domājot par savu izstādi, citēju izcilo franču gleznotāju Anri Matisu: «Gleznai jāļauj skatītājam sajust mieru un spirdzinājumu. Ja vēlaties trauku ar karu un ciešanām, labāk atveriet avīzi»,» saka Ilze Avotiņa. Pirms diviem gadiem kopā ar vīru un meitas ģimeni ceļojusi pa Itāliju, tad arī radušās ieceres par šo personālizstādi, turklāt «atmodušās arī iepriekšējos gados nogulsnējušās» idejas. «Kad 2009. gadā Kristīne Luīze mācījās mākslas skolā Barselonā, es aizbraucu ciemos un paliku tur gleznot uz desmit mēnešiem. Kad 2018. gadā atkal nokļuvu pie Vidusjūras, pie tās gaisotnes, pie tām debesīm, vēlējos desmit gadu posmu apvienot izstādē,» stāsta māksliniece. Pēdējos gadus Ilze ar vīru un meitas ģimeni regulāri dodas ceļojumā gar Vidusjūru. «Latvijā es pierodu pie ikdienas, pie gadalaiku maiņas. Latvijā it kā nemaz nav iespējams pierast pie kaut kā, jo visu laiku kaut kas mainās, bet varbūt veidojas pieradums pie tā, ka visu laiku kaut kas mainās. Kad izbrauc ārpusē, galva attīrās, var pilnībā aizmirst to, kas iepriekš strādāts, radīts… Tomēr vēl svarīgāk ir tas, ka aizbraucot var sajust Latviju spēcīgāk, nekā Latvijā esot, jo, izbraucot ārpus savas valsts robežām, noskaidrojas sajūtas pret vietu, kur esi dzimis. Un mīlestību pret savu zemi varu uzlikt uz audekla, atstāt nākamajām paaudzēm.»

Šo personālizstādi gleznotāja velta savam vīram Jānim Avotiņam, kuram nosvinēta īpaša dzimšanas diena - mainījies gadu desmits. «Mūsu kopdzīve vairāk gājusi manā dārziņā - es varēju strādāt savu izvēlēto profesiju, un tas nav vienkārši, jo tam vajag apstākļus. To pat nevar iedomāties, cik daudz laika un enerģijas prasa ikdienišķu lietu sakārtošana, un to vienmēr viņš ir darījis. Protams, arī «gadu cipars» liek apstāties un padomāt, turklāt tieši tāds pats cipars drīz būs arī man. Līdz ar to pati arī pāriešu jaunā laikā, kurā būs jāmācās dzīvot - katrā gadu desmitā jāiemācās dzīvot pa jaunam, jo nevar turpināt tā kā iepriekšējā gadu desmitā, un, manuprāt, tas ir diezgan nopietns un reizē sarežģīts laiks. Ar vīru esam kopā jau 50 gadu, viens otram esam palīdzējuši, bet no manām pozīcijām raugoties - es ļoti sajūtu to, cik ļoti daudz man Jānis ir devis,» atzīst māksliniece. Savukārt «paldies» pateikšanu publiski māksliniece uzskata par simbolisku soli, jo «ģimene ir vairāk jānovērtē Latvijā, par ģimeni ir jārūpējas valstiskā līmenī, jo ģimene ir pats svarīgākais. Kur mēs dzīvojam? Mēs dzīvojam ģimenē, tikai pēc tam ir viss pārējais».

Gadumiju māksliniece dēvē par pārdomu laiku, jo pēc personālizstādes atklāšanas ir «tukšums, jo viss pateikts darbos. Tomēr, ja regulāri strādā, rodas paralēlas domas un galvā aizmetas jaunas idejas, kuras jau iezīmē to, ko vēlos darīt. Gada nogalē parasti neko īpašu nedaru, pārdomāju iepriekš radīto un to, ko darīšu nākamajā gadā. Un tas ir interesanti - kas būs tas jaunais?».