Zaudējumu gads kultūrā

 
©Kaspars Krafts/F64 Photo Agency

2019. gadā mūžības dzirnas griezās skarbi un nežēlīgi, aizsaulē aizsaucot virkni izcilu Latvijas cilvēku, kuru darbībai bija liela ietekme uz latviešu sabiedrību, kultūru un politiku. Pārstāvot dažādas jomas un sludinot dažādas mākslas un dzīves patiesības, viņi tomēr bija vienoti, jo lika mums domāt.

Džemma Skulme

Viņu reizēm dēvēja par karalieni, jo Džemmas Skulmes (20.09.1925. - 9.11.2019.) prasmē pasniegt sevi un Latviju tiešām bija kaut kas no seno karaļu dzimtām piedēvētā gara aristokrātisma. Izcila māksliniece, sieviete politiķe, viena no centrālajām figūrām Atmodas procesos - droši vien katram, kas viņu pazina, bija savs viedoklis par Džemmu Skulmi. Māksliniece izcēlās uz padomju laiku pelēkā pūļa fona, viņa bija pamanāma arī atgūtās neatkarības raibumā. Kā Latvijas PSR Augstākās padomes deputāte viņa palīdzēja virzīt valsti pretī neatkarībai, kā PSRS Augstākās padomes deputāte aizstāvēja baltiešu intereses Maskavā perestroikas lūzumbrīžos. Lieliskā gleznotāja nodzīvoja garu mūžu, pieredzot tajā daudz skaistu un arī sāpīgu mirkļu. Šā gada sākumā Džemma Skulme tika godināta kā pirmā Vilhelma Purvīša mūža balvas ieguvēja mākslā, bet tad sekoja veselības problēmas, no kurām atgūties neizdevās.

«[..] tad, kad man tomēr atvērās acis, es sāku nest sevī to, kas ticis nodarīts pāri. Par to laiku es nekādi nevaru teikt - biju nolēmusi ziedot savu dzīvi sabiedrībai un politikai… Bet tā ir iznācis, ka man kaut kas jālabo, kaut kas jādara pretēji. Pat domās tas nav formulēts. Tolaik vienkārši darbs pats rādīja, kā jārīkojas. Pret ko jārīkojas, kas ir tas lielais ļaunums, kurš nāca pāri, un kāpēc viss ir ačgārni,» saka māksliniece monogrāfijā Džemma Skulme, un viņas teiktais labi raksturo atmosfēru, kurā dzima Latvijas trešā Atmoda. Un arī pašu Džemmu, kura vienmēr rīkojās.

Andrejs Žagars

2019. gads šokēja arī ar ziņām par pāragri mūžībā aizsauktiem izciliem latviešiem. Andreja Žagara (10.16.1956. - 26.02.2019.) nāve satrieca daudzus, jo tikai retais zināja par viņa veselības problēmām. Aktieris, režisors, uzņēmējs… Tomēr visvairāk cilvēks, kas dievināja un saprata operu. Andreja Žagara direktora laiks Latvijas Nacionālajā operā (1996. - 2013.) Latvijas operas vēsturē vēl tiks aprakstīts kā zelta laikmets. Tā nebija tikai veiksmīga zvaigžņu kombinācija, ka, Andreja Žagara pamanīti, pasaulē cits pēc cita uzmirdzēja Latvijas izcilie solisti Elīna Garanča, Kristīne Opolais, Maija Kovaļevska, Marina Rebeka, Aleksandrs Antoņenko, Egils Siliņš un diriģents Andris Nelsons. Andrejs Žagars bija vīrs, kurš, ar milzīgām ambīcijām ienākot pēc neatkarības atgūšanas nesakoptas valsts operā, kas līdz tam pasaulē kādam maz ko izteica, lika noskanēt Latvijas vārdam visā pasaulē. Jā, uz viņu dusmojās daži klasisko operas iestudējumu cienītāji, tomēr cik daudz bija to, kuri, pateicoties Andreja Žagara prasmei runāt ar publiku mūsdienu valodā, kļuva par operas cienītājiem! Tas, kā spītīgo un ambiciozo operas direktoru padzina no operas, jo viņa ambīcijas izrādījās pārāk lielas sekli domājošiem politiķiem, bija neglīta lappuse Latvijas kultūras vēsturē, kas parādīja, ka ne vienmēr protam novērtēt savas izcilības. Viņš tomēr bija un būs izcilākais Latvijas Baltā nama vadītājs, kura paceltā latiņa kalpos par mērauklu visiem tiem, kas turpinās Žagara iesākto. Un vēl jau ir cits līdz galam nenovērtēts Andrejs Žagars, kuru pa laikam joprojām varam redzēt savu televizoru ekrānos - lieliska atbilde Holivudas Terminatoru un Rembo laikmeta zvaigznēm, - ar izcilām kinematogrāfiskām kvalitātēm apveltīts stalts aktieris, kuram pat padomju miliča lupatainais šinelis piestāvēja tā, it kā no ekrāna uz skatītājiem raudzītos nevis vīrs šinelī, bet kungs smokingā.

Mariss Jansons

Maestro Marisa Jansona (14.01.1943. - 30.11.2019.) aiziešana mūžībā bez pārspīlējuma satrieca nopietnās mūzikas cienītājus visā pasaulē. Viņi cienītāji sastinga jau brīdī, kad gada pirmajā pusē tika izsludināts, ka maestro Jansonam ārsti likuši ņemt pārtraukumu un atcelt vasarā paredzētos koncertus, tostarp uzstāšanos Latvijā. Tad sekoja priecīgāka vēsts - maestro tomēr ir atgriezies pie diriģenta pults un saņēmis prestižu muzikālo apbalvojumu. Diemžēl turpinājumā nāca melnā ziņa, ko tajā liktenīgajā svētdienā pārraidīja visi vadošie pasaules mediji - dziļās sērās ziņojam, kas savās mājās Sanktpēterburgā mūžībā aizgājis maestro Mariss Jansons. Viņš bija viens no izcilākajiem diriģentiem pasaulē, latvietis, kurš, dzīves viļņu nests, audzis un skolojies tagadējā Sanktpēterburgā, bet visas planētas atzinību guvis, diriģējot izcilus Amerikas un Eiropas orķestrus. Ja palūkojas Marisa Jansona radošajā biogrāfijā, šķiet pat tīri neticami, cik daudz dažādu valstu apbalvojumu, ordeņu un augstāko mūzikas balvu viņš saņēmis, bet svarīgākais bija tas, ka šos panākumus Mariss Jansons guva kā latviešu diriģents. Vārds «Latvija» viņu pavadīja gan uz koncertu afišām, gan kompaktdisku vāciņiem, gan pasaules vadošo mūzikas kanālu programmu pieteikumos.

Jānis Stradiņš

Sirmais akadēmiķis Jānis Stradiņš (10.12.1933. - 29.11.2019.) intervijās un sarunās mēdza atkārtot vienu - «neesmu skandālu cilvēks vai karstu viedokļu paudējs. Vienmēr esmu piederējis tiem, kas uzskata, ka jāmeklē kompromiss». Iespējams, tieši kāda iedzimta miera, līdzsvara vai saprāta sajūta Jāni Stradiņu virzīja augšup ne vien akadēmiskajā karjerā, bet arī sabiedriskajā dzīvē. Netiecoties būt centrā, viņš tur nonāca, gribot vai negribot kļūstot par vienu no spilgtākajām trešās Atmodas personībām Latvijā. Akadēmiķim nereti tika uzkrauti nebūt ne tie patīkamākie uzdevumi. Tā, piemēram, kad 1988. gada martā Latvijas Rakstnieku savienība izveidoja staļinisma ļaundarību apzināšanas komisiju, tā sāka darboties Jāņa Stradiņa vadībā. Tas notika laikā, kad nebija nekādas pārliecības par to, kā šī staļinisma izpēte varētu beigties pašiem komisijas dalībniekiem.

Valstij grūtos un pat izšķirīgos brīžos bija tāda reizēm naiva un neracionāla ticība - tūlīt atnāks Jānis Stradiņš un pateiks, kā mums vajadzētu rīkoties. Viņš tiešām atnāca un pateica. Nevis kā politisks līderis, bet vairāk kā garīgais skolotājs. Jānis Stradiņš bija arī viens no tiem, kas neslēpa, ka viņam nācies sadarboties ar PSRS drošības dienestiem, šī iemesla dēļ atsakoties no piedāvātā goda - pretendēt uz Valsts prezidenta amatu. Jānis Stradiņš kalpoja tikai vienai mūzai - zinātnei. Viņa erudīcija, zinātkāre, labvēlība un spēja sekot līdzi notiekošajam bija apbrīnojama. Par to droši vien viņa skolnieki un kolēģi rakstīs atmiņu grāmatas.

Harijs Gulbis

Harijs Gulbis (25.10.1926. - 11.11.2019.) piederēja tiem nedaudzajiem izcilajiem latviešu dramaturgiem, kuru darbi padomju gados ne vien prata pārvarēt cenzūras ierobežojumus un tika iestudēti uz Latvijas profesionālo teātru skatuvēm, bet arī iemantoja pelnītu skatītāju mīlestību. Harija Gulbja pazīstamākā luga ir leģendārie Cīrulīši. Kopš 1975. gada iestudēta dažādos teātros Latvijā un Igaunijā, ekranizēta tāda paša nosaukuma kinofilmā (1980), tā izskanēja kā brīdinājums par latviešu lauku sētas sairumu, kas draud ar latvietības zaudēšanu, autoram atklājoties kā prasmīgam sociālo un cilvēcisko drāmu meistaram. Šī luga arī 2019. gadā ir Nacionālā teātra repertuārā. Izcils notikums 80. gadu literatūrā bija Harija Gulbja romāns Doņuleja (1981). Viņš nebija no tiem māksliniekiem, kas skaļi izkliedza savas idejas vai sāpi. Gulbja tembrs mākslā drīzāk bija kluss, bet viņš prata piespiest sevī ieklausīties un likt domāt. Pusbalsī sacītajām skaudrajām patiesībām bija liela nozīme tajos domāšanas procesos, kas noveda pie trešās Atmodas. Arī šodien vēstījums par latviešu sētas sairumu ir brīdinājums tām paaudzēm, kas Cīrulīšu vai Doņulejas tapšanas laikā nemaz nebija dzimušas.

Felikss Deičs

Režisors Felikss Deičs (2.04.1937. - 27.08.2019.) ir daļa no 21. gadsimta sākuma Valmieras teātra leģendas. Teātru mīļotāji no visas Latvijas brauca uz Valmieru skatīties Krodera un Deiča iestudētās izrādes, jo tas bija kaut kas tāds, ko nevarēja dabūt citos teātros. Fenomenālas bija Feliksa Deiča spējas nolasīt Rūdolfu Blaumani. Tas bija apbrīnojami, cik dziļi un trāpīgi ebreju režisors saprata latviešu klasiķa darbos iekodētās idejas un klusuma klātbūtni. Viņš bija smalks intelektuālis, kurš neplūda līdzi laika straumei. Kā sacīja Felikss Deičs intervijā Neatkarīgajai pēc Spēlmaņu nakts balvas par mūža ieguldījumu saņemšanas: «Globalizāciju var lamāt vai nelamāt, bet tā noveda pie tā, ka mēs zaudējam nacionālo īpatnību, cilvēcisko īpatnību un visi kļūstam vienādi. Tā ir laika problēma. Ar labu literatūru, teātri un kino var to atjaunot vai piepildīt. Saprotiet, televīziju ieslēgt nedrīkst, jo tur ir viens un tas pats humora un prāta līmenis, un tas nav interesanti. Nekas tevi neved uz priekšu. Viss iet blakus vai zemāk par tevi. Diemžēl tā ir liela problēma.»