Mākslinieks un rakstnieks Vadims Verņiks. Ko vēl var pateikt par mīlestību?

 
PAR KO IR STĀSTS? Vadims Verņiks: «Jauns pāris pēc šķīstas grēkā krišanas nakts pastāv un lavierē savstarpējo un vitālo attiecību labirintā. Saglabājot savu tīro būtību. Taču viņiem ceļā stājas liktenis. Lūk, par to ir stāsts» ©Publicitātes foto

Vadims VERŅIKS ir Tallinā dzimis un Latvijā mītošs krievu mākslinieks, rakstnieks. Rīdzinieka pirmā grāmata Dūja (Горлица) Krievijā, arī Igaunijā un Latvijā kļuva par bestselleru. Kāds Pēterburgas kritiķis rakstīja, ka «šī grāmata par mīlestību uzspridzināja literatūras pasauli ar savu galējo atklātību». Apliecinu, ka Dūja šo statusu ir pelnījusi. Autoru Krievijā (un ne tikai) jau ir salīdzinājuši ar Umberto Eko un Horhi Luisu Borhesu. Tiek slavēta autora lieliskā literārā valoda. Bet es esmu vainīgs Vadima priekšā. Mēs ar viņu runājām jau labi sen, bet tad es sāku likties garšļaukus un knapi tiku galā ar tiešajiem redakcijas uzdevumiem. Beidzot kaut cik savācos. Mūsu sarunā piedalījās vēl pāris mākslas cilvēki, kuru jautājumus bezkaunīgi atļāvos uzdot par saviem. Turklāt intervijā neesmu uzsvēris viņa, varētu teikt, izcilo pietāti pret mūsu zemi. Lai gan viņa tēva uzvārds ir – Eglītis. Bet – lasiet paši, noskaidrosiet.

- Es no jums gribēšu dabūt pamatā nevis grāmatas, bet mūsu esības kopainas raksturojumu un tāpēc vilkšu jūs projām no literatūras un mākslas. Taču vispirms tomēr pasakiet to, ko pats uzskatāt par vissvarīgāko.

- Latvijas presē publikāciju par manu darbu nav bijis. Ļoti gribētos...

Jā, vēl esmu saņēmis diplomu par «krievu valodas attīstību aiz Krievijas robežām». Bet ar Borhesu mani salīdzina Kaļina Angelovs no Bulgārijas. Viņš ir matemātikas zinātņu doktors un turklāt teologs. Viņš pats ir bijis pazīstams, šķiet, ar Umberto Eko un Miloradu Paviču... Viņš domā, ka savā ziņā esmu radījis maģisku literatūru...

- Kā jūs, Vadim, no mākslinieka pārtapāt literātā? Kāda muša jums iekoda?

- Labs jautājums. Es nodarbojos ar māksliniecisko mozaīku. Bet pirms pāris gadiem vasarā es iedziļinājos sevī, savās atmiņās... Ir taču vajadzīga kāda iekšēja refleksija, iekšēja darbība, lai strādātu radoši. Un es sāku veidot uzmetumus... Uzrakstīju četrus nelielus stāstus, kurus publicēju feisbukā. Saņēmu vēstis - rakstiet, rakstiet, jums labi sanāk...

Es rakstu bez sevis piespiešanas, itin kā iedvesmas vadīts. Es rakstīju viegli, un tas mani ievilka. Tas man patika. Apsēdos, sāku rakstīt, un sanāca Dūja.

Cilvēku reakcija ir dažāda. Kādam patīk, kādam - ne visai. Anotācijā es rakstu - atslābinies, ievāri tēju, ietinies halātā un mierīgi lasi. Bet teksts pats par sevi ir blīvs, un dažas mozaīkas metodes es esmu pārlicis tekstā. Lai mozaīka labi sanāktu, ir nepieciešama kompozīcijas vienkāršība un krāsu ierobežojums (ja par piemēru ņemt Senās Romas mozaīkas). Un es to kā tādu pa pusei caurspīdīgu drānu eksponēju uz tekstu. Es nesāku pārblīvēt tekstu ar vārdiem, pārlieku gariem spriedelējumiem... Tāpēc, ka mēs paši esam gana gudri, paši varam ar savām gudrībām dalīties, un man neliekas, ka es te varu kaut ko jaunu atklāt.

- Sakarā ar jūsu teikto - kas jums ir vārds? Jūs sakāt, ka nestāstāt, bet rādāt? Tātad - vārds jums ir kā mozaīkas daļiņa?

- Jūs to pamanījāt ļoti precīzi. Jūs esat pirmais, kurš teic, ka es rādu. Jā, es rādu.. Par ko tad ir grāmata? Tēma itin kā ir pazīstama un saprotama mums visiem. Mēs to visi esam piedzīvojuši. Ko gan var pateikt par mīlestību? Kā teikts vienā dziesmā - par mīlestību viss jau ir pasacīts. Bet - var teikt arī savādāk, var parādīt savādāk. Izvēlēties citu rakursu, citu temperatūru, citu spriegumu. Citu spriegumu - gan iekšējā konfliktā, gan ārējā, kurš jau izvēršas melodrāmā. Tāpēc, izmantojot šo instrumentu, šo metodi, mainot to, pārkārtojot, es eksperimentēju. Es zināju, ko gribēju. Kas būs un kā būs. Es savā grāmatā nerunāju par mīlestību. Es to rādu.

- Kā citādi - jūs taču pats sevi pazīstat...

- Jā, cilvēki domā, ka tas ir autobiogrāfisks darbs. Bet - tas nav autobiogrāfisks darbs. Pašsaprotami, no personīgiem pārdzīvojumiem tur nav tikts vaļā. Taču Dūja ir mākslas darbs, kurā es, saudzīgi skarot savu varoņu likteņus, staigāju savu varoņu gaitas līdz ar viņiem, dalījos ar viņiem viņu jūtu svaigumā, tikšanās priekos un šķiršanās skumjās, smieklos, kaislē, mīlestībā. Dūjas varoņiem ir sava paradīze, kur valda mīlestība. Un personīgā elle, kuras apļus, dzīves apstākļu (tā gadās!) spiests, katrs izstaigā vienatnē.

Es vienkārši noskaņojos uz sevi. Noskaņoju sevi garīgi. Man gribējās dalīties ar cilvēkiem par kaut ko svarīgu un ļoti vērtīgu. Ar ko tādu, kas varētu aizkustināt citu sirdis. Grāmata vēršas pie tiem, kam šodien pāri četrdesmit. Dūjas love story rit Igaunijā. Domāju - ikviens, kurš lasīs manu grāmatu, atsauks atmiņā kaut ko savu. Katrā ziņā man ļoti gribētos, lai tas tā notiek.

Kas ir svarīgs? Grāmatā svarīga ir cilvēka tapšana, tas, kā viņš pārvar, kā viņam nākas mainīt savu iekšējo motivāciju, pašam mainīties. Cilvēka sirds svins (svins, kuru izmanto alķīmijā, te ir tikai metafora) tiek pārkausēts cilvēka dvēseles zeltā. Proti - jaunietis atnāk ar vieniem nodomiem, bet mijiedarbības procesā viņa nodomi un tātad arī jēga mainās. Proti - cilvēks mainās, notiek transformācija.

Un turpmāk tieši Harisa vectēvs, kuram grāmatā ir milzīga loma, jo viņš to visu redz, nodarbojas ar tādu kā iekšējo slīpēšanu. Izmantojot pasakas, leģendas, kaut kādas metaforas, kuras varoņiem pielec, un galu galā varoņi šīs metaforas un šīs pasakas saprot.

- Tomēr, klausoties to, ko jūs sakāt, gribas pajautāt - kas ir jūsu paša «es»?

- Kas ir mans «es»? Droši vien man ir dažas atbildes uz šo jautājumu. Teiksim tā, mans «es» visas manas dzīves laikā ir mainījies. Un es, tas es, kas esmu tagad, ir iemanījies šīs pārmaiņas fiksēt. Mans «es» nav pastāvīgs, tas bijis mazliet tāds kā plūstošs, peldošs. Un, starp citu, grāmatā arī tiek runāts par peldošo «es», kurš var mainīties. Kā tas mainās? Vides, vērtību izpratnes iespaidā... Un paralēli tur vēl ir padomju vide, kuras sabrukums jau tuvojas... Ne vienmēr varēja nokļūt vidē, kurā cilvēki par tādām tēmām runāja. Par to, kas ir «es», kas ir esības noslēpums, pastāvēšanas problēmas, eksistenciālisms... Jo tādas tēmas, cik zinām, tika kaut kādā mērā vajātas. Es, piemēram, zinu, ka kaut vai par tās pašas Jeļenas Blavatskas grāmatu glabāšanu varēja arī iesēdināt. Mans personiskais «es» nav pastāvīgs. Tas aug, attīstās, un es nevaru teikt, ka es zinu, kas tas ir «es». Tāpēc, ka pēc pieciem gadiem mans «es» varbūt būs pavisam citāds. Šodien es esmu tāds, bet pirms desmit gadiem biju citāds.

- Pastāv gan uzskats, ka savu «es» var atpazīt tikai ekstrēmās situācijās. Iedzer indi, un mēs palaidīsim vaļā tavu sievu...

- Es tam piekrītu vien daļēji. «Es» nav atkarīgs no tā. Tas ir atkarīgs no tavas saskares vides. Savulaik šo «es» tēmu ļoti pamatīgi ņēma priekšā Georgijs Gurdžijevs. Viņš runāja par cilvēka mehāniskumu. Par to, ka cilvēks ir mehānisks. Kā mašīna. Un, lūk, šie «es» raujas no viņa laukā. Viens «es» grib dzert, otrs - ēst, trešais - vēl kaut ko. Tās ir tās «es» sastāvdaļas, kuras izpaužas dažādos cilvēka dzīves brīžos.

Es jūsu jautājumu uztveru kā eksistenciālu, personisku, galīgu, kuru var traktēt - jā, «es» esmu tas! Bet pats es tā nevaru teikt. Manis ir daudz, un es esmu dažāds. Taču - pastāv tāds jēdziens kā pamatīpašības. Rakstura pamatīpašība. Un pirmajā pietuvinājumā šai īpašībai varbūt arī var sacīt - kāds man raksturs, tāds esmu es.

Kā veidojies šis raksturs? Esmu izgājis daudzas skolas, tajā skaitā - psiholoģisko sašķeltību. Tas ir nepieciešams, lai tevī parādītos kaut kāds saturs, lai tu nepeldētu pa virsu.

Kā tas var notikt? Tas ir kā uz plāna ledus... Solis pa labi, solis pa kreisi, un tu vari kaut kur ielūzt. Precīzāk? Tā atkal būs metafora. Gar krastu klīst melns dubultnieks. Rokās tam zīda pātadziņa. Viņš dzīvo gadus, bet es dzīvoju mirkli. Robinsons Krūzo uz divdesmit sekundēm. Un, lūk, šis Robinsons Krūzo tomēr var gūt kādas avantūrisma rezerves...

- Kāpēc jūs savu grāmatu adresējāt tieši tiem, kam pāri četrdesmit?

- Ne es to teicu, bet žurnālisti, kuri par grāmatu rakstīja. Jeļena Smehova un citi... Nez kāpēc viņi sprieda, ka grāmata adresēta noteiktai paaudzei. Bet arī jaunāki ļaudis ir to lasījuši un atsaucēs saka man: Paldies!

- Es personiski domāju, ka Dūja pamatā varētu būt pievilcīga tieši jauniem ļaudīm.

- Piekrītu. Teiksim - tā ir domāta visiem. Tai gan ir speciāli pielikts 18+. Mūsu likums to neprasa, taču esmu sastapies ar nelīdzsvarotu cilvēku reakciju. Šī reakcija izpaudās arī caur tirdzniecības tīklu Polaris. Polaris grāmatu liedzis realizēt. Cenzūras apsvērumu dēļ. Reliģioza un morāli-tikumiska cenzūra. Taču - grāmata nav par seksu.

Protams, ja cilvēks neredz tālāk par savu pimpīti, tad viņš atceras tik to, ka, piemēram, bērni būdami, mēs spēlējām dakterus, «ārstēdami» cits cita orgānus. Bet - četrus vai piecus gadus vecam bērnam viss ir atklājums. Četrus vai piecus gadus vecam bērnam viss ir atklājums. Tur nav nekāda seksa, tā ir tik vien kā citam cita atšķirību izzināšana. Tā ir pasaules izziņa. Atklājums. Varu sacīt vairāk - man te rodas paralēle... Ja atceraties, grāmatas sākumā bērni dedzina ateju. Tur ir zināms simbolisms. Tektoniskās enerģijas. Proti - viņi sadedzina savu apakšmalu, savu motivāciju apakšējo daļu. Dedzināt atejas nozīmē dedzināt savas zemiskās kaislības. Tā ir metafora.

- Kas tas ir - zemiskās kaislības?

- Es nedusmojos... Grāmatai ir vairāki slāņi, tā savā ziņā ir mistiska, noslēpumaina... Tur taču vectēvs teic, ka tā ir pasaka, ka purvi tur ir simboli, mūsu zemiskās kaislības, mūsu gļēvums, mūsu neveiklības. Tās ir mūsu zemiskās kaislības. Un viņš teic - tās nav iespējams uzvarēt. Taču ar tām ir iespējams sadraudzēties. Proti - tās var vadīt. Un grāmatā vectēvs veido šīs sadraudzības tiltus. Jo gudri cilvēki veido savu dzīvi, bet muļķi meklē sev princesi, šauj bultu purvā un dodas ceļā. Satiek krupi. Tā ir viena metafora. Pēc tam - ragana (Баба Яга). Tā sēdina Ivanušku uz lāpstas un bīda krāsnī. Alķīmiska operācija. Lūk, šīs zemiskās kaislības ir jāslāpē... Bet, kad cilvēks ir nobriedis, viņa dalās ar viņu zinībās. Un, kas ir tās zināšanas? Kā gūt veiksmi brīnišķīgajā! Kā atrast savu dvēseli, savu «es», par ko te tagad tika runāts. Iznāk, ka ragana (Баба-Яга) šodien uzrāda pašu patiesāko, pareizāko ceļu.

- Taču jēga, ko mākslinieks liek savos darbos, var atšķirties no mūsu katra uztveres...

- Ja mākslinieks teic, ka viņš savā darbā liek to vai citu jēgu, tad viņu itin bieži vada personiskie priekšstati. Es tik vienkārši savos priekšstatos nebalstos. Es balstos noteiktā kultūras slānī. Caur metaforu utt. Es šo pasaku interpretēju, apstrādāju. Es pārlasu, piemēram, Golovina dzejoli, kurš teicis - tas ir zīda vājprāts, kas šalc manos nervos.

Katram, protams, var būt savs redzējums, bet, kad es runāju par zīda vājprātu, tad man šķiet, ka mans potenciālais lasītājs to pamanīs un padomās - kāpēc gan autors to tā pateica! Vai tad man nebija ko darīt? Vai arī es tekstu vienkārši piebāzu ar vārdiem? Pirmām kārtām teksts, ja pamanījāt, ir lapidārs, tas ir ļoti blīvs. Es turējos pie metodikas, kad tur viss iet kā pa amerikāņu kalniņiem. Proti, grāmatu lasot, var just pilnu cilvēka pārdzīvojumu spektru. No asarām līdz smiekliem.

Es veicu eksperimentu. Kādu? Es ņēmu vienu grāmatas nodaļu un lasīdams vērtēju to. Pats lasīšanas fakts ir ļoti svarīgs, lai pārliecinātos, vai katrs vārds, katrs komats ir savā vietā. Es vēlos šajā sakarā rīkot vairākas tikšanās, un es jūs noteikti ielūgšu. Es lasīšu savā balsī, ar savu intonāciju...

Vai varbūt jūs domājat, ka es savai grāmatai jēgu dodu nedaudz mehāniski? Bet - atkārtojos - valoda, kuru es lietoju, ir lapidāra. Tā ir jaunekļa, pusaudža valoda. Vēstījums itin kā nāk no pirmās personas... no divdesmitgadīga jaunekļa, kurš runā savā, nevis piecdesmitgadīga onkuļa valodā. Tāpēc valoda atbilst tās paaudzes garam. Es, kad visu to rakstīju, sapratu, ka - ja mainīt valodu, tad es zaudēšu pašas grāmatas jēgu. Man to lūdza definēt divdesmit piecos vārdos. Sanāca tā, ka jauns pāris pēc šķīstas grēkā krišanas nakts pastāv un lavierē savstarpējo, paaudžu un vitālo attiecību labirintā. Saglabājot savu tīro būtību. Taču viņiem ceļā stājas liktenis. Lūk, par to ir stāsts.

Es uzrakstīju to, kas man vērtīgs. Mani aizrāva pats process. Tā ir garīga prakse, psiholoģiska prakse. Man tā bija atsvabināšanās pieredze. Es dalījos vērtībās, kas svarīgas man. Tas viss!

- Ciktāl jūs, Vadim, esat saistīts ar Latvijas krievu kopienu? Vai Latvijā pastāv krievu kultūras konteksts?

- Es neesmu ar to saistīts... Bet, ja runāt par krievu kultūru un tiem, kuri to te pārstāv, tad runāsim par «krievu pasauli». Katrs to pārdzīvo mājās, bet ir arī sabiedriskas būšanas - Latvijas Krievu apvienība u. c. Bet man ar tām nav nekāda sakara. Un man šķiet dīvaini tas, ka šīs organizācijas ņemas runāt visu Latvijas krievu vārdā. Tas ir smieklīgi.

Turklāt - es neesmu krievs. Esmu latvietis. Tāpēc, ka mans īstenais uzvārds ir - Eglītis. Vien, kad drukāja grāmatu, es pieņēmu savas mammas uzvārdu. Māte man igauniete. Uzvārds - Vernik. Taču piederīgs esmu krievu kultūrai. Mani vecāki (māte - igauniete, tēvs - latvietis, valoda ģimenē - krievu, es gāju krievu skolā) būvēja elektropārvades līnijas visā bijušās PSRS telpā (man nācās mainīt piecas vai sešas skolas).

Vecvectēvs man ir sarkanais strēlnieks, bet vectēvs Waffen SS... Vectēvs par to pēc kara nosēdēja desmit gadus lēģeros. Bet pēc tam saņēma Ļeņina ordeni. Izgudroja kaut kādas urbšanas iekārtas... Bet vectēvu no mātes puses arestēja, kad sarkanie okupēja Igauniju, un nošāva kaut kādos Ļeņingradas kazematos. Tas viss - vienā ģimenē.

- Vai mūsu (Eiropas un Latvijas) telpā pastāv garīgo vērtību krīze?

- Cik vien pastāvu, mana dzīve ir saistīta ar krīzi. Es neatceros laiku bez krīzes. Padomju laika krīzes - tukši plaukti, Afganistāna, tikko atnācu no armijas, atkal krīze - pārbūve. Deviņdesmito gadu situācija vēl visiem prātā. Gadsimtu mija - arī. Tā ka - es pastāvu permanentā krīzē tik dziļi, ka vairs to nejūtu.

Bet, ja ņemt atsevišķi garīgo krīzi, tad, lūk, daži cilvēki teic - padomju laikā bija daudz lasījusi, superizglītota publika... Man ir jautājums - kur tad tā palika? Kas gan deviņdesmitajos laupīja un zaga? Kur tad palika visa tā tikumība un augstā morāle? Kur? Šobrīd ir daudzi inteliģenti cilvēki, bet teikt to, ka mums būtu inteliģence kā sociāls slānis, es pagaidām nespēju. Inteliģencei kaut kādā mērā jābūt opozīcijā varai. Tos, kas to spēj, var uzskatīt par inteliģenci, bet tos, kuri sāk apkalpot varu, - ne.

Vide nosaka mūsu esību. Ja mūsu pagātnes vide būtu atbildusi tam, kas tika apgalvots - esam tikumiski, esam kulturāli, augsti tehnoloģizēti, planētas līderi, unikāli..., tad mēs nebūtu nonākuši situācijā, kādā nonācām. Noskaidrojās, ka neesam unikāli, ka neesam kulturāli, bet atrodamies civilizācijas sētmalē.