Fotovecmeistara Viļa Rīdzenieka darbu izstāde "Sejas un stihija". Reveranss latviešu foto leģendai

15. decembrī aprit 135 gadi kopš izcilā latviešu fotogrāfa Viļa Rīdzenieka (1884–1962) dzimšanas, taču, lai arī ir saglabājies ievērojams meistara darbu arhīvs, jubileja netiek atzīmēta ar restrospektīvu izstādi. No 12. decembra Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāma fotovecmeistara izstāde Sejas un stihijas, to veido divas daļas – portreti un ainavas. «Šīs fotogrāfijas nav reproducējamas. Lai cik labas drukas iespējas ir mūsdienās, tomēr nianses nevar ieraudzīt, tāpēc ir ļoti svarīgi skatīties darbu oriģinālus, līdzīgi kā gleznas,» saka izstādes autore un kuratore Lauma Lanceniece.

Izstādes Sejas un stihijas portretu sadaļā skatāmas fotogrāfijas, kas lielākoties tapušas slavenajā Viļa un Marijas Rīdzenieku mākslas fotogrāfijas salonā Klio (1915-1935), ieskicējot salona viesu plašo diapazonu un Rīdzenieka kā portretista rokrakstu un estētiskās kvalitātes. Izstādes otrajā daļā apskatāmi meistara radošie eksperimenti ainavas fotogrāfijas žanrā, tajā redzamas dažādos periodos tapušās ainavas, atgādinot par Rīdzenieku ne tikai kā par cilvēku tēlu veidotāju, bet arī izcilu dabas portretistu.

Vilis Rīdzenieks (1884-1962) ir viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta pirmās puses latviešu fotogrāfiem. Rīdzenieks uzauga zemnieku ģimenē, mācījās Šauļu ģimnāzijā, piedalījās 1905. gada revolūcijā, bet savu profesionālo darbību aizsāka pašmācības ceļā. Pēc 1905. gada revolūcijas par saviem politiskajiem uzskatiem atradies apcietinājumā, vēlāk izceļojis uz Sanktpēterburgu ar pseidonīmu Aleksandrs Mednis, kur skolojies pie fotogrāfa Pāvela Aleksejeva. Pēc atgriešanās Latvijā strādājis pie vairākiem fotogrāfiem, līdz atvēra savu fotosalonu Konkurence Ventspilī (1910-1915) un vēlāk - Klio Rīgā (1915-1935). Fotografējis Kurzemes bēgļus Rīgā, latviešu strēlniekus, neatkarības cīņas, Latvijas valsts proklamēšanu, Raiņa un Aspazijas atgriešanos no trimdas Šveicē, Rīgas Svētā Pētera baznīcas degšanu 1941. gadā, kā arī daudzus citus notikumus un personas. Rīdzenieks bija aktīvs biedrs dažādās biedrībās, kā arī pasniedza fotogrāfijas kursus un lekcijas studentiem, amatieriem un citiem Latvijas fotogrāfiem. Viņa darbi bija izstādīti un ieguva godalgas starptautiskās fotogrāfiju izstādēs. 1930. gadā apbalvots ar piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 1938. gadā - piektās šķiras Atzinības krustu. Ar milzīgām darbspējām apveltītajam fotogrāfam piemita izteikta misijas apziņa fiksēt laiku, vidi un cilvēkus un caur vispārinājumu padarīt fotogrāfiju par mākslas notikumu. Fotogrāfija viņa izpratnē bija māksla un reizē vēstures pierakstīšanas veids.

«Daudzi uzskata, ka Rīdzenieka karjera sākās 1918. gada 18. novembrī, kad viņš dokumentēja Latvijas Republikas proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī, un beidzās 1941. gada 29. jūnijā, kad degot sabruka Pēterbaznīcas tornis, un šī fakta iemūžināšana ir otra viņa slavenākā fotogrāfija,» saka Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja foto krājuma glabātāja Lauma Lanceniece. Tomēr muzejā tiek glabāts unikāls un ļoti plašs Viļa Rīdzenieka radošais krājums, un izstādē Sejas un stihijas ir apskatāma tikai neliela daļa.

Šai izstādei izvēlēti darbi no Viļa Rīdzenieka «maizes darba» jeb studijā Klio tapušajiem portretiem un viņa hobija - Latvijas ainavas fotogrāfijām. «Izstādes tematika lielā mērā izriet no 20. gadsimta sākuma fotogrāfu darbības specifikas. Toreiz katram sevi cienošam un reprezentablam fotogrāfam bija sava studija, kas nodrošināja iespēju ļauties hobijam, kas Rīdzenieka gadījumā bija mākslas ainavu fotogrāfija. Šajā izstādē mēs mēģinām apvienot - rādīt viņu gan kā cilvēku, gan kā dabas portretistu. Rīdzenieks bija ārkārtīgi daudzšķautņaina personība, šeit var redzēt tikai divas šķautnes, viņš bija arī brīnišķīgs dokumentālists, viņa reportāžas ir atsevišķas izstādes vērtas,» stāsta Lauma Lanceniece.

Speciāliste uzsver, ka Rīdzenieka fotoainavas «darinātas piktorālismam raksturīgajā stilistikā, kas nozīmē - fotogrāfijas ir izstrādātas ar ļoti gleznieciskiem paņēmieniem - mīksts fokuss, mīkstinātas kontūras, izgaisināts kontrasts... Nezinātājam var pat likties, ka tās ir akvareļgleznas, bet tas ir ar pēcapstrādes tehnikām iegūts rezultāts. Tajā laikā fotogrāfi visaugstāk vērtēja pēcapstrādi, uzskatot, ka tieši tajā fotogrāfs ieliek radošo enerģiju un realitātes fiksējumu padara par mākslas darbu. Mūsdienās daudz augstāk tiek vērtēta dokumentāla fotogrāfija, kas fiksē realitāti tādu, kāda tā ir. 20. gadsimta sākumā estētikā daudz augstāk tika vērtēts konstruēts mirklis, kad fotogrāfija nav momentfotogrāfija, bet ir izstiepta laikā - tas ir stāsts par gatavošanos, piemēram, salonfotogrāfijai, par pēcapstrādes tehnikām, ko redzam ainavu darbos. Mūsdienās šāda fotogrāfija tiek uzskatīta par konstruētu, mākslīgu un manipulētu, bet pirms gadsimta mākslas vērtība bija fotogrāfijai, kurai tika veltīts laiks, kurai bija pēcapstrāde». Lauma Lanceniece lasījusi muzeja arhīva krājumos saglabājušos Viļa Rīdzenieka manuskriptus, un vienā no tiem fotogrāfs lakoniski formulējis savu domu par to, kādam jābūt portretam. «Nevis fiksēt priekšmetus reālajā vidē, bet fiksēt savu noskaņu par konkrēto modeli, mēģināt nofotografēt nevis ķermeņa, bet dvēseles nospiedumu. Šādus portretus Rīdzenieks salīdzināja ar dzeju,» stāsta Lauma Lanceniece un aicina uz fotogrāfijām skatīties tieši no šāda redzesleņķa.

Vilis Rīdzenieks esot bijis kaislīgs makšķernieks un mednieks, un šiem hobijiem speciāliste saredz līdzību ar ainavas fotografēšanu. «Pirmkārt, šis hobijs ir ļoti individuāls process, kur cilvēks ir viens pret vienu ar savu «objektu», un līdzīgi ir fotogrāfam ar kameru, kurš atrodas viens pret vienu ar cilvēku, notikumu... Rīdzenieka ainavās ir tāda latviska Straumēnu idille, bet ir arī nepieradināta daba, piemēram, jūra,» stāsta Lauma Lanceniece.

Lai arī krāsainās fotogrāfijas ēra sākās daudz vēlāk, speciāliste uzsver, ka šajā izstādē redzamos apmēram 40 darbus nevar gluži uzskatīt par melnbaltās fotogrāfijas eksponātiem. «Salonā bildētie portreti pārsvarā ir no 20. gadsimta 20. gadiem, un tās visas ir tonētas sudraba želatīna fotogrāfijas, tām ir silti brūnais sēpijas tonis, kas tajā laikā bija ļoti modē. Savukārt ainavas pārsvarā tapušas bromeļļas tehnikā vai gumijdrukas tehnikā, tās izmantoja, lai iegūtu gleznieciski mīkstu un izgaisinātu efektu. Un šīs tehnikas paredz to, ka, apstrādājot fotogrāfiju, tiek izmantots pigments, un tas var būt dažādos toņos, un no tā izriet galvenais - šīs fotogrāfijas nav reproducējamas. Lai cik labas drukas iespējas ir mūsdienās, tomēr nianses nevar ieraudzīt, tāpēc ir ļoti svarīgi skatīties darbu oriģinālus, līdzīgi kā gleznas,» uzskata Lauma Lanceniece. «Kad pirmo reizi ieraudzīju Rīdzenieka ainavas, man likās, ka tajās ir tas netveramais latviskais kods, ko nevar izanalizēt pa atsevišķiem elementiem, bet, ieraugot ainavu, var saprast - tā ir mūsu dzimtene, tā ir Latvija, lai gan tādas pašas siena gubas tikpat labi var būt arī kaimiņvalstīs... Manuprāt, Vilim Rīdzeniekam izdevies ainavās «ielikt» nacionālās identitātes kodu. Savukārt viņa portretētie cilvēki ir tādi pašapzinīgi, ar mugurkaulu, un var redzēt, ka viņš ļoti respektēja savus modeļus, to var redzēt fotogrāfijās - sākot no politiķiem, kultūras darbiniekiem, līdz ormaņiem, ubagiem, puķu tirgotājiem, kādi redzami viņa dokumentālajās fotogrāfijās, nevienu mirkli nav sajūta, ka tas ir mazais cilvēciņš.