Režisors Elmārs Seņkovs ir viens no tiem māksliniekiem, kas nebaidās un nevairās no klasiķiem, cenšoties iedziļināties un izprast pagātnes dižgaru mantojumu. Vienlaikus viņš apzinās, ka to iestudēšana mūsdienu publikai piedāvā tikpat daudz risku, cik iespēju.
Nupat jau arī publiski tapis izsludināts, ka režisors veidos savu teātra kompāniju, ar kuru kopā ļauties paša un pieejamā finansējuma regulētam kursam pa teātra mākslas viļņiem. Jaunākais Seņkova iestudējums, Liepājas teātrī tapušais Šekspīrs, šķiet mēģinājums atbrīvoties no gandrīz apzīmogojošā pārbaudījuma ar slavu saistībā ar Raiņa Pūt, vējiņi! Nacionālajā teātrī, pievēršoties radikāli atšķirīgai skatuves valodai un attieksmei pret materiālu.
Šekspīrs ir klasikas daidžests jeb četru Šekspīra lugu - Ričards III, Makbets, Otello un Romeo un Džuljeta - atsevišķu līniju izcēlums saīsinātā formā dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces kārtojumā. Tam piešauta pamatīga deva ironijas un groteskas tēlojumā, veidojot šausmu klaunādi, kurā dominē cīņas par varu motīvs un dažādas, protams, no ētikas un likumpaklausības viedokļa, visai apšaubāmas manipulācijas mērķa sasniegšanai - intrigas, nodevība un brutālas slepkavības. Tāds mūsdienu standarts, tikai mazliet teatrāli izkāpināts ar atsaucēm uz Šekspīra teātra vēsturiskajām tradīcijām. Iestudējumā, atbalsojot Londonas Globe teātrī, piedalās Liepājas teātra vīriešu trupa. Vienīgais izņēmums un reizē iestudējuma atslēgas figūra ir asiņainais kupris Ričards III Ineses Kučinskas atveidojumā.
Nedēļas nogalē, kad šo rindu autore skatījās Šekspīru, tika svinēta Ineses Kučinskas jubileja. Aktrise divos vakaros pēc kārtas radikāli atšķirīgos iestudējumos apliecināja savu prīmas statusu Liepājas teātrī un arī starp citām godalgotām Latvijas teātru aktrisēm. Nezinātājs diez vai spētu noticēt, ka kroplais, klibais, kuprainais šķobeklis slepkavnieks ar čerkstošo balsi un šaudīgajām ačtelēm un gaisīgā, graciozā, bezpalīdzīgi sievišķīgā Raņevska Antona Čehova Ķiršu dārzā ir viens un tas pats cilvēks. Aktrise tiek galā ar abu lomu plastiskajiem izaicinājumiem, prasmīgi un daudzveidīgi izmantojot arī balss aparātu. Ričards III ir īpaši augsta pilotāža un ne jau tikai dzimuma maiņas dēļ, bet arī tādēļ, ka ar Matīsa Budovska iesaistīšanu izmantota leļļu un objektu teātra tehnika, piemēram, Bekingema lomu uzticot Ineses Kučinskas labajai rokai. Lai arī par novatorisku formas un estētikas aspektā Seņkova Šekspīru var nosaukt tikai paša režisora radošā rokraksta kontekstā, nenoliedzami izrādei piemīt ārzemju festivālos rādama materiāla potenciāls, ja vien izdotos mazliet izlīdzināt vismaz trešajā izrādē vēl acīm redzami dažādas intensitātes aktierdarbus jau pieminētajā groteskā. Ineses Kučinskas Ričards teju liek ilgoties pēc monoizrādes, kur pārējie personāži mierīgi varētu būt lelles, savukārt kungu etīdēs dažviet pašironija sāk smaržot pēc pašmērķīgas publikas smīdināšanas, turklāt, šķiet, tieši aktieru izpildījumā, nevis režisora iecerē.
Iespējams, skatītājiem, kam Šekspīra lugas ārpus iestudējumā iekļautajiem tekstiem un atsevišķu protagonistu vārdiem neko daudz neizsaka, pietiek ar iespēju sirsnīgi izsmieties par Egona Dombrovska atveidoto manierīgo lēdiju Makbetu, Gata Malika aprobežoto Makbetu vai Rolanda Beķera meistarīgi atveidotajām koķetajām Šekspīra trejmeitiņām šajā iestudējumā - Annu, Džuljetu un Dezdemonu, atpazīt grupas Fugees hitu Killing me softly (tulkojumā - nogalinot mani maigi) acīm redzami saviem amata pienākumiem neatbilstošo Mārtiņa Kalitas un Edgara Pujāta slepkavnieku mobilā tālruņa signālā. Melotu, ja teiktu, ka ne reizes neiespurdzos, nolēmusi ļauties spēles noteikumiem, tomēr neapgalvošu, ka izrādes dinamika ir tik aizraujoši groda, ka nenāktos arī nožāvāties, kad forma un darbību algoritms kļūst viegli prognozējami.
Brīvdabas festivālu telšu pilsētiņu atgādinošā Reiņa Suhanova scenogrāfija ir simboliski ietilpīga - nekad nezini, vai aiz rāvējslēdzēja slēpjas morāls zombijs vai tā potenciālais upuris. Kostīmos dominē sporta un darba apģērbi, izņēmums ir dendijiskais Edgara Ozoliņa Jago klasiskā smilškrāsas mētelī, kurš uzsvērti malko vīnu, un tomēr - savā estetizētajā dekadentismā ir tāds pats preteklis kā pārējie Makjavelli sekotāji Šekspīrā sakompilētajos lugu fragmentos, tikai mazliet rafinētāks, pie krūtīm izlolota čūska un intrigants, ne bruņots stulbenis.
Asinis kā Tarantino filmās vai Verdi operās līst ar bezrūpīgu dungošanu vai vieglām melodijām un ritmiem fonā, kuriem apnīkot pa seju no Ričarda III dabū arī cilvēks ārpus Šekspīra daiļrades - bundzinieks Māris Zīlmanis. Viņam uzticēts izrādes muzikālais noformējums arī dzīvajā izpildījumā, kam pa reizei izteik-smīgi pievienojas Jāņa Karpoviča spēlētās ērģeles ierakstā.
Rūdītāki skatītāji pamanīs dažādas atsauces uz citos Latvijas teātros tapušiem Šekspīra lugu iestudējumiem, piemēram, Vladislava Nastavševa Makbetu Valmierā (atkritumu maisi, žņaugšana ar mikrofona vadu utt.) vai Māras Ķimeles krimiķi Otello Jaunajā Rīgas teātrī, sevišķi Edgara Ozoliņa atveidotā Jago znotiņiskajās intonācijās, mākslīgi pazeminot balss tembru, kad ar seju pret skatītājiem viņš vēsta par viltus vērpšanu pret Kaspara Kārkliņa apņēmīgo, bet vāji attapīgo legocilvēku Otello ar garstobra šaujamieroci un nenoņemamu ķiveri. Edgara Pujāta Kasio caurdur Edgara Ozoliņa Jago ar desu cepšanas iesmu. Uz tā uzdurta desiņa - identiskā veidā Hāgens nogalināja Zīgfrīdu Viestura Kairiša iestudētajā Dievu mijkrēšļa iestudējumā. Tas gan nav Šekspīrs un varbūt arī tikai sakritība. Izrādes stilistikai varētu piedienēt arī politiskas nokrāsas seriāliem raksturīgā viegli ciniskā atruna «visas saskatāmās līdzības ir autoru izdomājums vai nejaušas sakritības». Lai gan Seņkova Šekspīrā, visticamāk, viss ir gana precīzi izplānots un nejaušību procents ir tik, cik uz aktieru noskaņojuma konkrētajā vakarā rēķina.
Liepājas teātra aktieriem šāda laboratorija, ko piedāvā Seņkova formas meklējumi un aktieriskie izaicinājumi, ir brīnišķīgs veids, kā atsvaidzināt prasmes un, iespējams, apgūt arī šo to jaunu vai labi piemirstu. Tam, ka skatītāju viedokļi par šādu klasikas interpretāciju varētu būt pretrunīgi, teātris, visticamāk, ir gatavs. Bet, kā zināms, kas neriskē, tas šampanieti nedzer. Tomēr, ja kāds, vienalga, pilnīgi šokēts vai, tieši pretēji, nereāli pacilāts, pēc Šekspīra noskatīšanās nolemj, ka derētu kaut pārlapot oriģinālus (sevišķi tas attiecas uz tiem, kuri vēl izglītības procesa sākumposmā), tad Šekspīra mārketingā Seņkova kontā varētu iebirt kāds pedagoģiskā ieguldījuma procents, protams, ne jau materiālā izteiksmē. Vienlaikus ļoti gribētos, lai Elmārs Seņkovs iestudētu kādu pilnmetrāžas Šekspīra lugu, kur tomēr ar pliku grotesku vien cauri tikt būtu mazliet sarežģītāk.
