Piektdien, 6. decembrī, kinoteātros sāks izrādīt režisora Ivara Zviedra veidoto dokumentālo filmu Valkātājs – par dzīvi Latvijas un Eiropas Savienības austrumu pierobežā, par bezdarbu, nelegālo imigrāciju un šā laika radīto jauno profesiju – valkātājs.
Katru gadu Eiropā iekļūst apmēram 50 000 nelegālo imigrantu, viens no viņu ceļiem uz Eiropas Savienību ved cauri Latvijas mežiem un purviem Krievijas pierobežā, tieši tur trīs gadus ir filmēta Ivara Zviedra dokumentālā filma. «Man šķita, ka pierobežas josla ir jādokumentē un jāparāda filmā, jo tā tik strauji mainās, un es neticu, ka tā ilgi būs tāda, kāda tā ir. Nolēmu aizbraukt paskatīties un pats sev atklāju jaunu profesiju - valkātājs,» Ivars Zviedris atklāj filmas rašanās impulsu pirms trim gadiem. Skarbā realitāte esot tāda, ka tur visi, kas varējuši, ir jau devušies prom, bet palicēji pamazām nomirst. Pamestās mājas pamazām sabrūk, un to ļoti labi varot redzēt kadros, kas filmēti šo gadu laikā.
Valkātājs ir cilvēks, kas palīdz nelegālajiem imigrantiem iekļūt Eiropas Savienībā, un par tādu kļuvis arī filmas galvenais varonis Gatis, saukts par Pepiņu. Par cilvēku kontrabandu draud cietumsods, tomēr daudzi pierobežas iedzīvotāji ir gatavi riskēt, kā paši apgalvo - iztikšanas vārdā, jo pierobežā ir minimālas darba iespējas. «Filma jau nav stāsts tikai par vienu cilvēku. Man šķiet, ka mūsu valstij nav īsti vīzijas, ko darīt tā saucamajā pierobežas joslā - aptuveni divus kilometrus platajā tunelī pirms robežas. Attīstīt? Kā? Mums ir dažādi attīstības plāni, bet, manuprāt, tie skar valsts centru, ne perifēriju,» saka Ivars Zviedris. Kārtējo reizi režisors atgādina, ka katru dienu no Latvijas aizbrauc 44 cilvēki, katru gadu - 12 tūkstošu. Protams, ka visos laikos un visās tautās ir bijuši gājēji un palicēji. Savulaik viņš no Rūjienas pārcēlies uz dzīvi galvaspilsētā, jo visi domubiedri bija aizbraukuši un palikuši «mazdārziņu īpašnieki». Trakākais ir tas, ka prombraukšanas plūsma nerimst; nesen runājis ar kādu uzņēmēju, kura žēlojusies, ka vairs nevar izdzīvot, tāpēc laikam jau viss jāpārdod un jālaižas prom. «Ja man būtu 20, iespējams, es arī būtu gājējs, bet tagad esmu pie palicējiem. Tomēr negribas arī zaudēt domubiedrus.»
Filma būs saistoša ne tikai vietējam skatītājam, bet arī starptautiskā apritē, uzskata režisors, jo tā vēsta par nelegālās imigrācijas plašākai sabiedrībai nezināmajiem ceļiem. «Katrs skatītājs filmā var ieraudzīt kaut ko savu, un citu valstu skatītājiem šī filma ir par globalizāciju, jo skaidrs, kā saka kāds kungs filmā, - ja gribētu apkarot nelegālo imigrāciju, tad to arī izdarītu. Domāju, ka tā arī ir,» saka Ivars Zviedris.
Režisors ir pārliecināts, ka viņa jaunāko filmu Valkātājs žanriski varētu dēvēt par dokumentālu krimināldrāmu un arī traģikomēdiju. «Pasaulē daudzi zina, ka bēgļi plūst Eiropā caur Balkāniem, bet neviens vēl nav dokumentējis bēgļu plūsmas caur Eiropas Savienības galējo austrumu robežu. Jā, šī filma ir austrumu pierobežas portrets. Tomēr filmu es gribētu raksturot kā traģikomēdiju pierobežas viensētā - dzīves modeli uz Eiropas Savienības austrumu robežas, kur cilvēkam vienkārši nav, ko darīt, nav iespēju pelnīt, un tad arī izmanto dažādus veidus... Un, protams, ka filmas varonis Pepiņš nav nekāds lielais bandīts, bet mazs zobrats lielā mehānismā, jo, protams, tīkls tur pastāv. Nevar viens Pepiņš, teiksim, Maskavā, paņemt vjetnamiešu bēgļus un aizvest līdz Berlīnei.»
Pirmdien, 9. decembrī, kinoteātrī Splendid Palace ciklā Dokumentālo filmu pirmdienas paredzēta tikšanās ar filmas radošo komandu.
