Horeogrāfs un režisors Sergejs Zemļanskis. Neviens no rīta nezina, kas būs vakarā

 
SERGEJS ZEMĻANSKIS:«Pirms pieciem gadiem, kad strādāju Liepājas teātrī, aktieri man iemācīja teicienu – būs, kā būs. Sākumā es nesapratu, jo līdz tam es uzskatīju – būs tā, kā es teikšu. Pēc tam sapratu, ka būs, kā būs. Es neko vairs neceru, neloloju, plānus nekaļu... Ticiet man – tā ir mierīgāk.» ©Rūta Kalmuka/ F654 Photo Agency

«Pēc Pirmā pasaules kara bija nabadzība, bads un gruveši, un nāve uz katra soļa, nebija darba un nebija iespēju nopelnīt. Protams, tagad ir cits laiks, citas vērtības, tomēr daudz kas mūsu dzīvē var notikt vienā acumirklī, jo visu taču izlemj nezin kas un nezin kur, no likteņa neviens nav pasargāts,» saka horeogrāfs un režisors Sergejs Zemļanskis. Rīt, 29. novembrī, Latvijas Nacionālajā operā un baletā pasaules pirmizrāde viņa veidotajam baletam Trīs draugi, kas tapis pēc Ēriha Marijas Remarka tāda paša nosaukuma romāna motīviem.

Vilšanās un mīlestība

Komponista Pāvela Akimkina un režisora-horeogrāfa Sergeja Zemļanska veidotajam baletam Trīs draugi ir pagara vēsture. Pirms gadiem četriem horeogrāfs to vēlējies iestudēt Maskavas Jermolovas teātrī, bet ideja nav realizējusies, un tagad Sergejs Zemļanskis saka: «Viss notiek īstajā laikā un vietā, un ar īstajiem cilvēkiem, kas ir ieinteresēti idejā.» Pirms diviem gadiem, kad Liepājas teātris rudens viesizrādēs Rīgā izrādīja viņa veidoto iestudējumu Precības, kas vēlāk triumfēja Spēlmaņu nakts balvas pasniegšanas ceremonijā, to skatījies arī mūsu baleta trupas vadītājs Aivars Leimanis, un savstarpējās sarunās noskaidrojies, ka abi būtu ieinteresēti sadarbībā. «Remarka varoņi, vēl nepieredzējuši un jaunības ideālu pilni, tika ierauti Pirmā pasaules kara gaļas mašīnā. Karā viņi pārtapa par stipriem, disciplinētiem un izlēmīgiem cilvēkiem. Atgriežoties mājās, kur viņus gaida bezdarbs, bads un kara izpostīta valsts, viņi jūt trulu un nomācošu vilšanos. Šiem ļaudīm pietiek gribasspēka izturēt grūtības un atgriezties ikdienas dzīvē, bet viņi nesaprot, kādēļ to darīt. Šajā laikā, kad tu nepavisam neesi gatavs atvērties un uzticēties cilvēkiem un pārāk skaidri atceries, cik pēkšņi un muļķīgi var pārtrūkt cilvēka dzīve, tavā ceļā pēkšņi uzrodas tīra, kristālskaidra mīlestība, kas tiek dota kā dāvana un tūlīt atņemta. Vēl viena būtiska tēma ir draudzība un jau aizmirstais vārds «biedriskums»,» saka Sergejs Zemļanskis. Ēriha Marijas Remarka romāna Trīs draugi darbība norisinās 20. gadsimta 20. gadu nogalē. Roberts - jauns puisis, kurš savā neilgajā mūžā paguvis iepazīt kara šausmas, uzticas tikai saviem cīņu biedriem - Oto un Gotfrīdam, visu kopīgi saķīlētajai mašīnai Kārlim un rumam. Negaidīti un krasi mainās Roberta dzīve, kad viņš satiek Patu - jaunu sievieti, kura rosina Robertā vēlmi dzīvot, sapņot un cerēt. Viņu mīlestība, lai cik arī spēcīga būtu, ir īsa un sāpīga, jo Pata ir nedziedināmi slima.

Pirmo reizi romānu Trīs draugi Sergejs Zemļanskis lasījis jau tad, kad pārkāpis 30 gadu slieksnim, un raudājis «kā puišelis, jo romāns ir ne tikai ļoti laba literatūra, bet arī ļoti emocionāls darbs». Režisors ir pārliecināts, ka arī miera laikos dzimušajiem, augušajiem un dzīvojošajiem skatītājiem, kas pat ļaunākajos murgos nevar

iedomāties to laiku, šis stāsts varētu būt saistošs. Un ne jau tikai tāpēc, ka tajā runā par mūžsenām tēmām - mīlestību, draudzību un nesavtību, bet arī tāpēc, ka «daudz kas mūsu dzīvē var notikt vienā acumirklī, jo visu taču izlemj nezin kas un nezin kur, no likteņa neviens nav pasargāts. Cilvēkam var būt viss, ko viņš kāro, vienā brīdī tas var nebūt - cilvēks var palikt ar neko un ar milzīgu rētu sirdī un dvēselē. No rīta neviens nezina, kas būs vakarā. Un to var teikt ne tikai par cilvēku, bet par cilvēci vispār.»

Neizprotamais plastilīns

Balets Trīs draugi ir Sergeja Zemļanska pirmā izrāde, kas veidota, strādājot ar baletdejotājiem, jo līdz šim viņš savus «plastiskās drāmas» iestudējumus veidojis ar dramatiskā teātra aktieriem. Kad Trīs draugi bija vēl tikai idejas līmenī, Sergejs Zemļanskis ar savu radošo komandu nolēmis, ka to var īstenot tikai ar profesionāliem dejotājiem. Tiesa gan, viņš nereti publiski paudis, ka «profesionāli dejotāji viņam nav interesanti», un tagad saka: «Dejotāji no dejotājiem atšķiras. Man joprojām nav interesanti profesionāli dejotāji, kas ir labā fiziskā formā, viegli uztver kustības, spoži tās izpilda, bet paši nezina, kā dēļ to visu dara, un kustas tikai tāpēc, ka horeogrāfs tā licis. Tad man kļūst garlaicīgi gan kā skatītājam, gan kā režisoram, kā kādreizējam dejotājam. Māksliniekam ir jāsaprot, ko viņš dara uz skatuves, ko nozīmē konkrētās kustības, jo izrāde ir dialogs ar partneri un skatītāju. Īsi pirms pirmizrādes mani joprojām uztrauc, kā beigu beigās viss izdosies, vai mākslinieki spēs visu izdarīt, neaizejot vienkārši «plikā» formā, bet šo stāstu piepildot ar jēgu. Neviens jau nezina, vai izdosies vai tomēr neizdosies, bet par rezultātu atbildīgi ir visi iesaistītie, jo baleta mākslinieks taču ir iestudējuma līdzradītājs, un šis darbs nekad nedrīkst pārvērsties par rutīnu.»

Pirmo iestudējumu ar profesionālu baleta trupu viņš vērtē ar vārdiem «laba pieredze». Arī ar trešo darbu Latvijas teātrī viņam neesot izdevies uzminēt vietējo ļaužu mentalitāti. «Aktieri un dejotāji ir plastilīns, no kuriem veidoju izrādi. Plastilīns var padoties, var nepadoties, bet tā var notikt jebkurā teātrī. Svarīgi ir režisoram ieinteresēt māksliniekus, tad no viņiem var lipināt jebko. Ja tas neizdodas vai arī neizdodas ar visiem, rodas saspringums... Es nevaru būt pārliecināts, ka šoreiz visi ir pilnībā saindējušies ar šo iestudējumu. Varbūt iekšēji viņi grib to izdarīt, bet ar latviešiem nekad nevar saprast viņu emocijas, jo ir sajūta, ka latvieši ir aizvērti un auksti. Jā, starp dejotājiem ir arī daudz krievu, bet viņi jau auguši Latvijā, tāpēc - kā latvieši, un bieži es nesaprotu, ko cilvēks vispār domā - vai viņam nepatīk vai ļoti patīk, bet to neizrāda, vai viņam ir vienkārši uzspļaut. Latvieši man joprojām ir mīkla.»

Maskavas faktors

Sergejs Zemļanskis bērnībā dejojis sarīkojumu dejas, bet, pedagoga mudināts, 16 gadu vecumā iestājies sagatavošanas kursos Čeļabinskas Valsts kultūras un mākslas akadēmijas Horeogrāfijas fakultātē, kur arī bijusi viņa pirmā sastapšanās ar klasisko deju. Pēc tam dejojis Jekaterinburgas teātrī Provinciālās dejas, bet tikai pēc pieciem gadiem licis pie malas dejotāja karjeru un pievērsies horeogrāfa darbam. «Es gribēju virzīties tālāk, gribēju iestudēt izrādes. Tas bija sarežģīts periods, bet mēs šķīrāmies kā draugi. Tad nāca piedāvājums pārcelties uz Maskavu, un es iedegos, jo tā bija iespēja izmēģināt kaut ko jaunu,» stāsta Sergejs Zemļanskis.

Tomēr Maskavā nemaz tik viegli nav bijis iedzīvoties, bijuši arī iekšēji pārbaudījumi, kamēr sapratis, ka tomēr var «dzīvot Maskavā - pilnīgi citā pasaulē, kas ir ļoti sarežģīta, bet skaista un brīnišķīga. Tagad esmu izvēlējies šo pilsētu par savu dzīvesvietu. Kas pievelk? Komunikācija ar cilvēkiem, personības, ar kurām tiekos, draudzējos, sadarbojos... Es taču nekad nevarēju iedomāties, ka varētu sadarboties, piemēram, ar Oļegu Meņšikovu, Ņikitu Mihalkovu, Sergeju Bezrukovu, Marinu Ņejolovu... Es to nevarētu, ja atrastos kaut kur provincē.»

Liepājnieku mācība

Nepilnu desmit gadu laikā Sergejs Zemļanskis veidojis 20 iestudējumus, bet pagaidām vēl neesot saskāries ar šīs profesijas rutīnu vai konveijeru. «Pagaidām manu darbu apjomu izlemj skatītājs un tie profesionāļi, kas man piedāvā arvien jaunus darbus. Reizēm man prasa, kā un cik ilgā laikā es pārslēdzos no viena darba uz citu. Iespējams, tas ir darbaholisms, kad nevar bez darba, bet pēc viena projekta man nepieciešamas trīs, maksimums, piecas dienas. Tad atļaujos neatbildēt uz zvaniem, neiet ārpus mājas, bet klausīties mūziku, kaut ko skatīties, lasīt, meklēt jaunu informāciju... Doties garās pastaigās. Patiesībā - nekad nevar zināt, pa kādiem ceļiem un kurā brīdī atnāk iedvesma,» saka Sergejs Zemļanskis. Jau 2. decembrī viņam sākas darbs pie jauna iestudējuma, un tas nozīmē, ka viņš iespēs tikai pašu nepieciešamāko - izgulēties.

Uz savu dzimto Čeļabinsku, kur joprojām dzīvo viņa vecāki un radi, izdodas aizbraukt tikai reizi gadā, labākajā gadījumā - divas. «Man patīk braukt pie vecākiem, bet man nepatīk pilsēta. Bija piedāvājums tur iestudēt, bet es negribu. Jo es saprotu, ka tur to nevajag, iztērēšu laiku, enerģiju un spēkus, teātris - naudu, bet tur es neredzu savu darbu skatītāju, kas turklāt arī gatavi par to maksāt naudu. Tā ir savdabīga pilsēta, rūpnieciska.»

Par iestudējumu Precības 2017. gadā saņemtā Spēlmaņu nakts balva atrodoties viņa viesistabā, un šī iestudējuma triumfu Spēlmaņu nakts ceremonijā, saņemot septiņas balvas, viņš apzīmē kā - «musinoši, vienlaikus ir patiess prieks par radošo komandu, par teātri». Tomēr balvu galvenā jēga esot motivācija strādāt tālāk - «nav jau jācenšas iekarot balvas, jo patiesībā tās stāv uz plaukta un vāc putekļus».

Ar latviešu mentalitātes saprašanu Sergejam Zemļanskim ir problēmas pat pēc trim iestudējumiem Latvijā, tomēr vienu gan viņš ir iemācījies. «Es negribu domāt par nākotni. Lai viss notiek tā, kā notiek. Pirms pieciem gadiem, kad strādāju Liepājas teātrī, aktieri man iemācīja teicienu - būs, kā būs. Sākumā es nesapratu, jo līdz tam es uzskatīju - būs, kā es teikšu. Pēc tam sapratu, ka būs, kā būs. Es neko vairs neceru, neloloju, plānus nekaļu... Ticiet man - tā ir mierīgāk.»

***

Sergejs ZEMĻANSKIS

• Režisors, horeogrāfs, pedagogs

• Dzimis 1980. gada 15. jūnijā Čeļabinskā

• Absolvējis Čeļabinskas Valsts kultūras un mākslas akadēmiju (Horeogrāfijas fakultāte, 2002)

• Piecus gadus strādājis Jekaterinburgas teātrī Provinciālās dejas. Kā aktieris un horeogrāfs sadarbojies ar teātra studiju SounDrama Maskavā (2006-2014)

• 2012. gadā veidojis iestudējumu Mātes druva (Č. Aitmatovs), kas ir pirmais Sergeja Zemļanska darbs plastiskās drāmas stilā, par kura aizsācēju viņš tiek uzskatīts

• Veidojis režiju un horeogrāfiju vairāk nekā divdesmit iestudējumiem dramatiskajos teātros, tostarp izrādēm Kamēliju dāma, Dēmons, Žanna d’Arka, Kaligula, Revidents, Makbets u.c.

• Latvijā pazīstams ar iestudējumiem Liepājas teātrī - Indulis un Ārija, par ko saņēmis Spēlmaņu nakts 2015 nomināciju kategorijā Gada lielās formas izrāde, kā arī ar uzvedumu Precības, kas triumfēja Spēlmaņu naktī 2017, uzvarot nominācijās Gada izrāde, Gada režisors un Gada kustību mākslinieks un saņemot Spēlmaņu nakts Grand Prix balvu.



 

Abonē