«Kā upe plūst, tā plūstu tai līdzi. Jau sen vairs nerēķinu, kas ir un kas nav dzīvē izdarīts. Aktiera darbs jau tāpat ir nervozs, kāpēc vēl lieki stresot, ka kaut ko neizdarīju vai kaut kas neizdevās? Kāda jēga? Dzīvoju šodienai, cenšoties būt laimīga un ar pateicību novērtējot to, kas man ir dots,» saka Liepājas teātra aktrise Anda Albuže.
Liepājas teātra pagājušās sezonas skatītāju balsojumā viņa atzīta par labāko aktrisi otrā plāna lomā. 18. novembrī par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā viņa apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni un iecelta par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci.
Svētdien, 1. decembrī, pulksten 15 ar režisora Dmitrija Petrenko iestudēto izrādi Ģērbējs aktrise tiks sumināta apaļā dzīves jubilejā. Līdzās jubilārei uz skatuves būs arī Rolands Beķeris, Edgars Pujāts, Inga Apine, Ilze Jura, Armands Kaušelis un Herberts Laukšteins.
Bet līdz 8. decembrim Liepājas teātra izrāžu apmeklētāji var aplūkot aktiera Armanda Kaušeļa veidotu fotoizstādi, kuru viņš velta jubilārei Andai Albužei un kurā fiksējis savas kolēģes skatuves gaitas un mēģinājumu procesus.
«Šis rudens man ir gan darbīgs, gan dažādu emociju piepildīts. Sezona iesākās ar Purva bridēju, kur visi sirsnīgi pastrādājām, un tagad tā jubileja gāžas virsū. Vienubrīd likās, ka esmu nogurusi, ka negribu svinēt, bet tad apdomāju, ka tas tomēr ir pienākums pret draugiem, kolēģiem un arī skatītājiem, un ir jāsaņemas. Vajag tik rakt! Tāds jau pēc horoskopa ir šis, Cūkas, gads,» smaidot saka Anda Albuže, tieši savā dzimšanas dienā satikta Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, kur Liepājas teātris viesojās ar Dž. Dž. Džilindžera iestudēto izrādi bērniem Polianna, kas divas dienas vēlāk Spēlmaņu naktī tika sumināta kā Gada izrāde bērniem. Mūsu saruna notika pauzē starp dienas un vakara izrādi.
«Tārbelas kundzes loma man kaulus nelauž,» vienu izrādi jau nospēlējusi, mundri saka jubilāre, priecājoties, ka tieši savā svētku dienā var būt uz skatuves. «Arī Madžas loma Ronalda Hārvuda ilūziju drāmā Ģērbējs, ar kuru mana dzimšanas diena tiks atzīmēta Liepājā, ir manam vecumam atbilstoša - nav visu laiku jābūt uz skatuves, izrādes robežās ir laiks uzpīpēt, atvilkt elpu un iet tālāk. Turklāt tā ir īpaši piemērota manam teātrī pavadītajam mūžam, jo iestudējuma darbība notiek teātrī, un tās visas ir man pazīstamas situācijas. Brīžam liekas: ak, Dievs, jau gadsimtiem aktieri tā ir domājuši, runājuši, un arī situācijas atkārtojas vienas un tās pašas. Kā tā var būt? Tik trāpīgi uzrakstīts. Man patīk, ka šī izrāde ar vieglu humoru stāsta par nopietnām lietām, bet - ir uzmanīgi jāklausās, lai kaut ko nepalaistu garām. Tādā ziņā vecmodīga luga - daudz teksta,» smaidot nosaka Madžas lomas atveidotāja.
Mūsu valsts 101. dzimšanas dienā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni, Anda Albuže neslēpj, ka tik milzīgs pagodinājums ir ļoti patīkams, bet viņa to vēl īsti nespēj aptvert. «Tas tiešām ir ļoti mulsinoši, jo neko tādu nebiju ne domājusi, ne gaidījusi. Neko pat nenojautu, jo neviens iepriekš nebija pačukstējis. Un tas, kā to uzzināju, bija diezgan smieklīgi: man bija brīva diena, mazgāju logus, kad piezvanīja māsa un oficiālā balsī paziņoja, ka man piešķirts medālis. Viņa vienmēr mani visādi izjoko, piesakās kā sveša persona, citreiz zvana no policijas. Es jau vienmēr zinu, ka tā ir viņa, tāpēc arī šoreiz tik nosmējos, domādama, ka atkal mani nes cauri. Bet, kad to izlasīju ziņās, tad gan atsēdos,» aktrise sirsnīgi stāsta, sakot, ka tā īsti nesaprot, par ko viņai tāds pagodinājums. «Es nodarbojos ar gaistošu mākslu, neko taustāmu un paliekošu neesmu radījusi. Jā, tiem, kuri mani redzējuši uz skatuves, paliek atmiņas, taču tās jau arī ar laiku izzūd. Bet man ar šo medāli tagad nāk līdzi tā lielā atbildības nasta,» aktrise mēģina pakoķetēt par viņai izrādīto lielo godu, sakot, ka viņai patīk katrā situācijā atrast kādu smiekliņu. «Tagad saku, ka pirkšu jaunu cepuri, lai tantes tirgū mani nepazīst un varu diņģēties, lai tramvajā varu grūstīties. Vienīgais mierinājums, ka ne es viena tāda - Inesei Kučinskai jau tas pats. Nopietni runājot, nekas jau nav mainījies - ir tikai milzīgs gods un liela atbildība,» nopietni nosaka talantīgā skatuves māksliniece
Bet pārlieka nopietnība viņai, šķiet, nemaz nav raksturīga. «Es savā būtībā esmu ideāliste, diezgan naiva un - jā, arī vieglprātīga. Citos cilvēkos šīs īpašības nevaru ciest, bet daudzās sarežģītās situācijas, kad citi līdzīgos apstākļos krīt izmisumā, mani šīs īpašības ir paglābušas. Es esmu kā kukainītis, kurš, kad viņam ir stress un bail, aizmieg - arī es, ja nevaru ko atrisināt, palaižu to vaļā, ļauju, lai tas guļ, lai laiks atrisina,» stāsta Anda Albuže.
Arī par lomām teātrī aktrise lieki nesapņo un neaizsniedzamus mērķus sev nenosprauž. «Es ļoti ātri sapratu, ka nedrīkst pieķerties vienai lomai un gaidīt, kad tev to iedos. Tā var slims palikt. Protams, jaunībā katram gribas ko lielu, lai var izlikt visas savas emocijas, kas burtiski mutuļo, bet - katram aktierim ir savs liktenis. Ir jāsaprot, kādas lomas tu vari spēlēt, ir jājūt, kurp tā upe plūst,» uzskata skatītāju mīlētā aktrise. Viņa gan atzīstas, ka ir diezgan slinka, tāpēc arī viegli ļaujas upes plūdumam. «Protams, ir jau kādas lietas, kas jāieplāno un konkrētā laikā jāizdara, bet pamatā es cenšos dzīvot šodienai un ar pateicību novērtēt to, kas man ir dots, nevis pārdzīvot par to, ko neesmu vai izdarījusi, vai sasniegusi. Ja kādreiz ir sajūta, ka kādā lomā kļūdījos, kaut ko līdz galam nenospēlēju, protams, mielītes nāk uz māju līdzi. Bet ko es tad daru? Ieslēdzu televizoru un skatos detektīvu. Jo atceros, kā Oļģerts Kroders, kad atnāca uz Liepājas teātri, teica, ka teātris jau tāpēc bojā neaizies, ja aktieris uz skatuves kļūdīsies. Viņš uzskatīja, ka aktierim labāk ir nepārtraukti kļūdīties, tad vismaz viņš izpratīs situāciju un labāk iepazīs pats sevi,» stāsta Anda Albuže, uzsverot, ka visiem aktieriem bija ļoti liela pietāte pret Kroderu, viņš bija ļoti cienīts, un visu, ko režisors teica, aktieri lika aiz auss.
«Ja mēģinu atsaukt atmiņā to, kas teātrī piedzīvots, tad apzinos, cik daudz notikumu bijis... Bet vienalga nepamet sajūta: ak, Dievs, jau?! Tik ātri pagājis laiks? Atceros: man vēl nebija trīsdesmit, kad pie Naura Klētnieka iestudējām krievu autora lugu par četrdesmitgadniekiem. Režisoram jau bija četrdesmit, un es viņam jautāju, kā jūtas četrdesmitgadīgs cilvēks, uz ko Nauris man atteica: «Tieši tāpat kā tu, tikai divreiz vientulīgāk.» Ilgi, ilgi domāju, ko tas nozīmē, un tikai pēc daudziem gadiem sapratu, kā tas ir - jo kļūstu vecāka, jo kļūst vientulīgāk. Un ne tāpēc, ka man nebūtu ar ko nodarboties vai apkārt nebūtu cilvēku, ar ko kontaktēties. Pat ne tāpēc, ka daudz kas no tā, kas interesē jauniešus, man vairs nav interesanti. Nē. Tā ir tāda iekšējā sajūta - tu sāc atvērties uz savu iekšējo Visumu, un tur tu esi viens. Pilnīgi viens. Es pat nevaru izstāstīt, kas tā ir par dīvainu sajūtu, bet tāda tā ir,» stāsta Anda Albuže.
Jau daudzus gadus viņa aktīvi darbojas Liepājas aktrišu folkloras apvienībā Atštaukas, un ar viņām gan vientulīgi nav nevienam - ne skolēniem, ne tūristu grupām no Latvijas un ārvalstīm, ne kāziniekiem, kas viņas aicina veikt mičošanu, jo dziedošo aktrišu pūrā ir gan trāpīgi teicieni no latviešu folkloras krājumiem, gan dažādu novadu dziesmas un ziņģes, gan atraktīvi profesionāls sniegums.
«Vecums nāk, sākam jau pagurt, tāpēc smejamies: vai tiešām pusnaktī jāmičo, nevar agrāk? Varbūt mēs varētu izvadīt - izvadīšana parasti sākas agrāk un arī agrāk beidzas... Tā ir,» aktrise mīļi nosmej un saka: lai cik nogurušas kādreiz būtu, visas vajadzīgajā brīdī prot saņemties un izdarīt.
«Aktieriem jau ļoti bieži ir jāsaņemas, jāspēlē arī ar temperatūru, bet - uz skatuves jau to nejūt. Tiklīdz noiet no skatuves, tā gan ir gar zemi, bet dažkārt līdz izrādes beigām temperatūra jau pārgājusi,» stāsta Anda Albuže. «Atceros, kā savulaik, piedaloties folkloras festivālā Baltica, no karstuma pret vakaru jau bijām sagurušas, bet mums vēl bija jāuzstājas noslēdzošajā pasākumā Lido. Kamēr gaidījām savu uznācienu, jau galīgi savītušas atlaidāmies uz akmeņiem, un pasākuma menedžere, jauna meitene, mūs ieraudzījusi, satraukti jautāja: «Vai jūs varēsiet?...» Protams, kad bija jākāpj uz skatuves, visas bija kājās, acis vaļā un - viss notika! Kopš tā laika tas mums tāds joks - ja kāda izskatās sagurusi, sirsnīgi iesmejam: «Vai jūs varēsiet?»...»
***
• Liepājas teātra aktrise (kopš 1970. gada)
• Dzimusi 1949. gada 21. novembrī Cēsīs
• Izglītība: Cēsu 1. vidusskola, Liepājas teātra I studija (1971)
• Folkloras kopas Atštaukas dalībniece (kopš 1995. gada)
• Repertuāra lomas: Meita - K. Lāča/R. Vaivara Purva bridējs ugunī (2019), Madža - R. Hārvuda Ģērbējs (2019), Bohēmas viešņa - Esi sveicināta, bohēma! (2019), Tārbelas kundze - J. Kļavas Polianna (2019), Ponsija - F. G. Lorkas Bernardas Albas nams (2018), Krustmāmiņa Kukurūzvālīte un Skolotāja Dž. Rodāri Dželsomino Melu zemē (2017)
• Liepājas teātra pagājušās (112.) sezonas skatītāju balsojumā atzīta par labāko aktrisi otrā plāna lomā
• Kino lomas: Rota filmā Tereona galva (rež. Varis Brasla, 1982), Skolotāja filmā Kurpe (rež. Laila Pakalniņa, 1998), loma īsmetrāžas spēlfilmā Trusis. 7 lidojumi (rež. M. Avots, 2002)
• 2019. gada 18. novembrī apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni un iecelta par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci
• Divi bērni, trīs mazbērni
