Ceturtdiena, 9.maijs

redeem Einārs, Ervīns, Klāvs

arrow_right_alt Kultūra

Negaidīt desmit randiņus

ELĪNA HANZENA: «Mēs visi gribam mīlēt, bet šīs mīlestības fonā ir karš, tāpēc mīlestība ir deformēta, tā ir neiespējamā mīlestība un, iespējams, tieši tāpēc ir tik stipra un ātra, jo katru brīdi ikvienu var «uzraut gaisā». Dzīve spiež ātri pieņemt lēmumus, negaidīt desmit randiņus, jo – pēc dienas šā cilvēka var nebūt» © Romāns Kokšarovs/F64 Photo Agency

Piektdien, 29. novembrī, Valmieras teātrī pirmizrāde – Ernesta Hemingveja romāna Ardievas ieročiem skatuves versijai Vara Braslas režijā ar Elīnu Hanzenu un Rihardu Jakovelu galvenajās lomās.

Ievērojamā amerikāņu rakstnieka Ernesta Hemingveja visautobiogrāfiskākais romāns Ardievas ieročiem stāsta par pirmo karu viņa dzīvē un pirmo mīlestību - jūtām, kas atstāja pēdas visā viņa turpmākajā dzīvē un daiļradē. Notikumi risinās 1917. gadā Itālijā. Amerikāņu leitnanta Frederika Henrija pelēko piefrontes ikdienu kliedē iepazīšanās ar medicīnas māsu Ketrinu Bārkliju. Sākumā abu attiecības ir paviršas, viņš iztēlojas sevi par varoni, kurš uzsācis kārtējo mīlas intrigu. Taču drīz vien viss mainās. Frederiks tiek smagi ievainots, viņu evakuē uz frontes aizmuguri Milānas hospitālī, kur viņam ir ilgstoši jāārstējas. Pie ievainotā leitnanta atkal ierodas Ketrina un… mīlestība. Romānu Ardievas ieročiem, vēstījumu par mīlestību kara laikā, kas amerikāņu ievērojamākajam rakstniekam Ernestam Hemingvejam (1899-1961) sagādāja pasaules slavu, viņš sarakstīja 1929. gadā jau kā nobriedis trīsdesmit gadu vecs vīrietis ar bagātu mīlestības pieredzi. Romānā akcentētā medicīnas māsas Ketrinas neizmērojamā uzticība jaunajam leitnantam bija mīlestība, par kādu rakstnieks sapņoja kā par ideālu - tīru un nesaduļķotu.

Galvenās sieviešu lomas atveidotājai Elīnai Hanzenai šī ir pirmā sastapšanās ar Ernesta Hemingveja daiļradi. Kad uzzinājusi, ka būs jāatveido Ketrinas loma, lasījusi ne tikai šo romānu, bet arī citus autora darbus, kā arī Hemingveja biogrāfiju. Ik pa laikam sev uzdevusi jautājumu, vai šis stāsts varētu būt interesants mūsdienu skatītājam, un: «Ir dažādas mīlestības formas, bet šī ir interesanta tāpēc, ka cilvēki, dzīvojot kara apstākļos, mēģina būt kopā un mēģina būt laimīgi.» Elīna Hanzena atzīst, ka pašai bijis grūti iztēloties to, kā cilvēku dzīvi, arī jūtu pasauli, ietekmēja karš. «Esmu dzimusi 1993. gadā - brīvā valstī, un patiesībā manā dzīvē nav bijuši nopietni šķēršļi, kam būtu jātiek pāri. Mēs visi gribam mīlēt, bet šīs mīlestības fonā ir karš, tāpēc mīlestība ir deformēta, tā ir neiespējamā mīlestība un, iespējams, tieši tāpēc ir tik stipra un ātra, jo katru brīdi ikvienu var «uzraut gaisā». Dzīve spiež ātri pieņemt lēmumus, negaidīt desmit randiņus, jo - pēc dienas šā cilvēka var nebūt. Tagad jau teorētiski arī tā ir, bet tolaik tas bija tik saasināti un attiecības bija tik straujas, ka liekas - tā nevar būt, bet tieši tāpēc, ka ir karš, tā var būt. Esmu straujas dabas cilvēks, bet attiecību ziņā tik strauji man nekas nenotiek, un es arī neko negribētu tik ātri, bet viņiem tas tā ir... Man grūti Ketrinu saprast, jo viņa ir tik ātra, tik mainīga domās, man nesaprotama...»

Šī ir tikai trešā sezona Valmieras teātrī, un pagaidām Elīna par darba trūkumu sūdzēties nevar, un pagaidām katra loma ir kā liels izaicinājums. «Tieši tas pēc skolas ir vajadzīgs - neatslābt, lai varētu iegūt pieredzi. Teātrī man arī dod iespējas un palīdz, un man kā jaunai aktrisei, kas daudz ko nezina, tas ir liels pagodinājums,» atzīst Elīna Hanzena. Pēc šā jauniestudējuma sākas mēģinājumi Ziemassvētku koncertam, pēc jaunā gada vēl divi darbi, kurus arī var raksturot kā romantiskus stāstus. «Gribu, lai šī sezona ir spilgta,» smaidot nosaka Elīna Hanzena.