«Uzrakstīt operu esmu gribējis vienmēr, tāpēc varu teikt, ka viens no maniem mazajiem sapnīšiem ir piepildījies,» atklāj komponists Rihards Dubra. Piektdien, 8. novembrī, pulksten 19 un 9. novembrī pulksten 18 Liepājas koncertzālē Lielais dzintars pasaules pirmizrādi piedzīvos jauna latviešu oriģinālopera Suitu sāga.
Suitu sāga ir pirmā opera, kas jelkad radīta pēc Liepājas ierosinājuma, un tā tapusi ar Kultūras ministrijas atbalstu Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros.
Jaunā latviešu oriģinālopera, ko pēc kādreizējā Alsungas prāvesta Gata Mārtiņa Bezdelīgas libreta Liepājā iestudējusi režisore Indra Roga un diriģents, Valsts akadēmiskā kora Latvija līderis un Dziesmu svētku virsdiriģents Māris Sirmais, ir stāsts par neprātīgu mīlestību, kuras redzamā zīme jau gandrīz 400 gadu ir unikālais suitu tautas tērps. Operas sižeta pamatā ir vēsturiski notikumi Kurzemē - par Alšvangas valdniekiem Johanu un Barbaru, kuri viens otra dēļ uz spēles lika tik daudz... Tas ir stāsts par mīlestību, ziedošanos, drosmi un uzticību līdz nāvei.
Operas pirmuzvedumā galvenajās lomās būs Latvijas Nacionālās operas solisti Ilze Grēvele-Skaraine (soprāns) un Juris Vizbulis (tenors), kurš pats nāk no Alsungas un ir ierindots Alsungas dižāko suitu pulkā. Iestudējumā piedalīsies arī mecosoprāni Laura Grecka un Sniedze Kaņepe, tenors Guntars Vētra, baritoni Rinalds Kandalincevs, Rihards Millers, Eduards Vācietis un Maksis Krilovs, bass Rihards Mačanovskis, kā arī Valsts akadēmiskais koris Latvija un Liepājas simfoniskais orķestris, un pianists Edgars Tomševics. Mākslinieciskajā komandā strādā arī kostīmu māksliniece Dace Dēliņa Lipska, kura pēdējos gados plašu atpazīstamību guvusi ar suitu sievu gleznu sēriju Sauceeejas (kas valsts simtgades svinību laikā piedzīvoja izstādes Liepājas muzejā, Sanktpēterburgas modernās mākslas muzejā Erarta, Igaunijas Nacionālajā muzejā Tartu, Cēsu Izstāžu namā un Jūrkalnes Vētru muzejā), gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, video mākslinieks Mīnus Astoņi, kā arī kustību māksliniece Katrīna Albuže.
Liepāja ir īpaša kultūras enkurvieta mūsu zemes rietumkrastā, kas var lepoties ar dziļām un senām attiecībām ar operas žanru. Kurzemes un Zemgales hercogs Pēteris Bīrons mīlēja operu un nereti ar savas opertrupas izrādēm viesojās hercogistes galvenajā ostas pilsētā. Hercoga galma kapelmeistara Franca Ādama Feihtnera 1784. gadā sarakstītā opera Kīrs un Kasandana pasaules pirmizrādi piedzīvoja tieši Liepājā.
20. gadsimtā Liepāja lepojās ar savu opernamu, un tieši tur drīz pēc to tapšanas savulaik iestudēti Eiropas vadošo skaņražu opusi un savu karjeru sākuši daudzi ievērojami operdziedātāji. 1960. gadā tieši Liepājā notika Jāņa Ķepīša operas Minhauzena precības pasaules pirmizrāde, bet šā gadsimta sākumā Liepājas simfoniskais orķestris saņēmis prestižo Lielo Mūzikas balvu 2006 par Mocarta operas Bēgšana no serāla iestudējumu Liepājas teātrī Imanta Rešņa vadībā.
Komponists Rihards Dubra neslēpj, ka darbs pie Suitu sāgas nepavisam nebija viegls, gluži pretēji - tas bija sarežģīts un smags, galvenokārt dažādu ārēju apstākļu dēļ.
«Ja es strādāju, es to daru ļoti intensīvi - aizraujos, nevaru apstāties, kamēr darbs ir gatavs. Protams, tas nereti notiek uz miega un veselības rēķina, un tas ir pilnīgi vājprātīgi, tā nedrīkst strādāt,» viņš pats to apzinās, bet - notiek tā, kā notiek. Suitu sāga ir uzrakstīta, nu jau arī iestudēta, un jau piektdien tā tiks nodota skatītāju vērtējumam. «Lai arī savu darbu esmu pabeidzis un neko vairs ietekmēt nevaru, īstenībā ir zināms uztraukums, jo gribas, lai ir iespējami labi,» saka Rihards Dubra, atklājot, ka, rakstot šo mūziku, sajuties gluži reāli klātesošs notikumos pirms 400 gadiem - traģiskos un saspringtos brīžos arī pašam bijis fiziski ļoti smagi.
Un tomēr komponists neslēpj gandarījumu, ka, saslēdzoties dažādiem apstākļiem, ir izdevies piepildīt vienu no saviem mazajiem sapnīšiem - uzrakstīt operu. «Ideja nāca no Liepājas simfoniskā orķestra direktora Ulda Lipska. Man ir brīnišķīgas attiecības ar Liepājas simfonisko orķestri, kas ir daudz atskaņojis manus darbus. Operas tapšana Liepājā saistīta gan ar valsts simtgadi, gan ar to, ka šajā pilsētā savulaik bija dziļas operas tradīcijas, ko ir vērts palēnām atjaunot. Turklāt Liepājas Lielajā dzintarā taču ir orķestra bedre - visas iespējas uzvest operu! Tā tas viss saslēdzās, un te nu mēs esam,» saka Rihards Dubra, norādot, ka arī tēma, kas ir cieši saistīta ar Kurzemi un mūsu tautas vēsturi, ir operai atbilstoša - arī tradicionālā izpratnē, jo tajā ir pat divi mirušie, un neviena klasiska opera bez tiem nav iedomājama.
Rihards Dubra atklāj, ka no tēva puses viņš ir latgalietis un arī prot runāt latgaliešu valodā, bet no mātes puses - īstens kurzemnieks. «Mana vecvecmamma, kura mani bērnībā arī audzināja, nāca no Liepājas puses, un es ļoti labi atceros, kā bērnībā pie viņas runājām ar plato ē - ēst, dzert, gulēt. Un, kad sāku iet skolā, man likās tik jocīgi, kā citi ēst, dzert un gulēt saka ar šauro ē. Nu jau ceturto mācību gadu strādāju Ventspils mūzikas skolā, atkal esmu tai vidē, kur runā stipri kurzemnieciski, un tas man atsauc atmiņā bērnību pie vecvecmammas. Viņa nomira 1977. gadā, un kopš tā laika šī saikne bija pārtrūkusi. Bet tagad, strādājot Ventspilī, daudz ko atceros un brīžam tur sajūtos kā vietējais, sakot - es aizies paēst, es nāks, es ies un darīs...»
Komponists domā, ka arī kurzemniecisko šerpumu mantojis no vecvecmammas. «Es esmu diezgan slavens kā šerps skolotājs - stingri palieku pie tā, ko esmu pateicis, un tas vienmēr strādā. Man ļoti patīk princips: ja tu no skolnieka kaut ko pieprasi, tad tev ir jāpanāk, lai viņš to izpilda. Ja jūti, ka nevarēsi panākt, tad neprasi,» saka harmonijas un kompozīcijas pasniedzējs, kuram šis ir jau 35. mācību gads pedagoga amatā. «Pirms pieciem gadiem aizgāju no Jūrmalas mūzikas skolas, kur biju nostrādājis tieši trīsdesmit gadu. Domāju: viss, pietiek, tagad mierīgi dzīvošu kā brīvmākslinieks. Bet - kas tev deva! Jau pēc neilga laika bija zvans no Ventspils ar lūgumu strādāt tur. Kādu laiku mēģināju turēties pretī, bet viņiem izdevās mani pierunāt,» komponists pasmaida un saka, ka jaunā Ventspils mūzikas skola un koncertzāle ir absolūti fascinējoša. «Šī jaunā ēka nu reiz ir tas, kas latviešiem un Latvijai ir izcili izdevies.»
Kamēr Suitu sāga gaida savu pasaules pirmatskaņojumu, komponists mēģina, kā pats saka, reanimēties. «Mani ir piemeklējis man pilnīgi netipisks saprāta mirklis - man ir izdevies nobīdīt visus citus darbus, lai līdz jaunajam gada varētu reanimēties, jo esmu reāli fiziski iztērējies, par garīgo nemaz nerunājot. Šis darbs izsūca no manis visas domas - mēnešiem ilgi, ko pavadīju pie datora, neko citu neredzēju, nedzirdēju. Bet tas nenozīmē, ka es kā komponists neko nedaru, jo - tas nav iespējams. Ja cilvēks nodarbojas ar mākslu, viņš vienmēr ir tādā agregātstāvoklī, ka bez tā vienkārši nevar - ir fiziska nepieciešamība to darīt. Es rakstu gan kora dziesmas, gan mazus skaņdarbiņus, un tas saucas, ka atpūšos un neko nedaru. Protams, tas nenotiek tādā intensitātē, kādā esmu strādājis gadiem, kad vienu periodu - septiņu gadu garumā - man vispār nebija atvaļinājuma. Tad nu tagad varu teikt, ka esmu ne gluži atvaļinājumā, bet sava veida atjaunošanās stadijā,» atklāj Rihards Dubra. Un viņš neslēpj: ja, tikko pabeidzis operu, domājis, ka laikam tās vairs nevajag rakstīt, tad šodien domā, ka varētu jau gan - kaut vai paturpināt šo tēmu, ko aizsāk Suitu sāga. Tāpēc, ja vien būs tāda iespēja un piedāvājums, komponists neatteiksies.
«Patiesībā, Suitu sāgas darbība norisinās vēsturisku notikumu fonā, un, tā kā mūsdienās cilvēkiem patīk vērpt intrigas ārpus notikumiem, iespējams, būs skatītāji, kuri arī šajā stāstā mēģinās atrast kādas intrigas starp konfesijām, jo tas ir laiks uzreiz pēc reformācijas. Patiesībā, nekas jauns jau tur nenotiek - tādas pašas politiskās spēles un tāda pati nekrietnība, kādu ik uz soļa redzam arī mūsdienās. Bet izrādē atainotais personāžu likteņstāsts nepretendē uz faktoloģisku precizitāti, tas drīzāk ir fons vēstījumam par visai cilvēcei kopīgiem un nozīmīgiem jautājumiem,» uzsver komponists.
Nevienam nav noslēpums, ka viņš raksta pamatā garīgo mūziku, taču šī opera ir par mīlestību. «Tikai un vienīgi par mīlestību - tas ir šīs operas galvenais atslēgas vārds, un tas nepavisam neizslēdz garīgumu, jo mīlestība ir tā pamatā,» uzsver Rihards Dubra.
Protams, komponistu interesē, kā viņa operu vērtēs mūzikas kritiķi, bet vēl svarīgāk viņam būs dzirdēt «normālu cilvēku» viedokli. «Es mūziku rakstu tā, kā, manuprāt, būtu jātop ikkatram mākslas darbam - baudīšanai un emocionālam piepildījumam. Jo mākslas uzdevums ir dot skatītājam/klausītājam iespēju piedzīvot to, kā nav visapkārt, kas negrab no katra ielas stūra. Jo, ja es pats eju uz koncertu vai operu, es gribu dzirdēt to, kas nav ikdienišķs, kas ir ārpus ikdienas. Un man ļoti gribas cerēt, ka cilvēki šajā operas uzvedumā tā arī varēs justies - ārpus ikdienišķā.»
***
• Komponists
• Dzimis 1964. gada 28. februārī Rīgā
• Izglītība: Jūrmalas Mūzikas skolas klavieru klase (1971-1978), Emīla Dārziņa speciālā mūzikas vidusskola (Teorijas nodaļa, 1978-1982), Latvijas Valsts konservatorija (Kompozīcijas klase pie prof. Ā. Skultes, 1982-1989), Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūra (prof. J. Karlsona klase, 1994-1996)
• Mūzikas teorijas un kompozīcijas pasniedzējs Jūrmalas mūzikas vidusskolā (1985-2015)
• Mūzikas teorijas un kompozīcijas pasniedzējs Ventspils mūzikas vidusskolā (no 2016)
• Galvenie daiļrades žanri: kora, simfoniskā un vokāli instrumentālā mūzika
• Raksta galvenokārt garīga satura mūziku, izmantojot Bībeles tekstus vai tematiku
• Liela interese par gregoriku, viduslaiku, renesanses un pēdējā laikā īpaši par baroka mūziku - šo laikmetu tehniskie paņēmieni tiek mūzikā sakausēti ar 20. gs. beigu minimālisma stilu un sonoristiku
• Apbalvojumi: Lielā Mūzikas balva (2003) - par skaņdarbu Te Deum XXIII Vispārējo latviešu dziesmu svētku Garīgās mūzikas koncertā; Jūrmalas Gada balva kultūrā (2014) un Latgaliešu kultūras gada balva Boņuks (2014)
• Precējies. Četri bērni. Divi mazbērni
