Jakušonoks – viens no labvēlīgā deviņvīru spēka

Nākamās nedēļas nogale aizritēs grupas Labvēlīgais tips zīmē – 1., 2. un 3. novembrī VEF Kultūras pilī būs viņu tūres = I A = noslēdzošie koncerti, kuri bija pilnībā izpārdoti jau teju mēnesi iepriekš. Nav slikti grupai, kas 1992. gadā lielā mērā tika veidota kā nenopietns joku projekts!

Par Labvēlīgā tipa dibinātājiem un pamatkodolu saucami trīs vīri: grupas seja, vokālists Andris Freidenfelds jeb Fredis, menedžmenta vadonis, direktors un ģitārists Ģirts Lūsis jeb Zirgs un varoņtenors, taustiņnieks

un reizēm akordeonists Normunds Jakušonoks, kurš paralēli darbojas vēl vairākos projektos un jomās, kas gandrīz netīšām sanākuši ne mazāk ilglaicīgi kā tips.

- Kādreiz Labvēlīgajam tipam bija tradīcija 1. aprīlī izdot albumu, tagad laikam ir tradīcija ik pa diviem gadiem sarīkot lielkoncertu vai doties tūrē!

- Patiesībā vajadzētu ieviest tradīciju tādu tūri rīkot katru gadu, un mēs arī cenšamies tā darīt. Kādreiz varbūt kaut kas nesanāk, un dzīvē pamainās apstākļi, bet dotajā brīdī viss atkal ir vecajās sliedēs - nu jau laikam 28. gadu. Lielāks akcents bija uz divdesmitpiecgadi, kas tomēr bija apaļāks cipars, bet šobrīd tūri vajadzētu padarīt par tradīciju. Turklāt apmeklējums ir ļoti labs, koncerti tiek izpirkti jau mēnesi iepriekš, tātad cilvēkiem to vajag, un, ja viņiem to vajag, tad tas viņiem ir jādod. Man prieks par Andri Freidenfeldu, kurš ir pilnībā atgriezies koncertdzīvē un atkal to visu uztver ar entuziasmu. Es jūtu, ka arī man kādreiz būs vajadzīgs tāds restartiņš kā Andrim, lai sakopotu domas un izietu no rutīnas. Andrim tas ir izdevies, un mēs tagad atkal aktīvi sākam darboties - pat pārāk aktīvi! Bet tas ir tikai normāli, jo dzīvē ir dažādi posmi, un šobrīd varētu pat teikt, ka ir pavērusies otrā elpa. Šo 27 gadu laikā ansamblī daudz kas ir bijis, esam jukuši ārā un atkal nākuši kopā, mūsu pastāvēšanas laikā nomainījušās nu jau divas paaudzes. Uz mūsu koncertiem jau nāk pirmo klausītāju mazbērni - ir arī tādi gadījumi! Labvēlīgā tipa koncerttūres apmeklēšanas tradīcija daudziem jau ir kā gandrīz obligātais pasākums - es zinu, ka uz koncertiem Rēzeknē braukā pat cilvēki no Saldus un droši vien arī otrādi. Pieprasījums ir!

- Emocionāli kā mūziķim droši vien ļoti patīkami, ka uz koncertiem biļetes izpērk zibensātrumā - pat trīs koncertus VEF Kultūras pilī izpirka teju mēnesi iepriekš. Droši vien, ja būtu septiņi koncerti, izpirktu arī tos!

- Savulaik mums bijuši pieci pilnībā izpārdoti koncerti Rīgas Kongresu namā - droši vien izpirktu arī piecus vefā, bet par to lai galvu lauza mūsu galvenais menedžments Ģirts Lūsis. Protams, ka man ir prieks par šādu klausītāju atsaucību, taču esmu pieredzējis klausītāju miljonus Eirovīzijā [ar grupu Bonaparti.lv], Dziesmu svētkos esmu viens pats dziedājis solo Lielajā Mežaparka estrādē 25 000 cilvēku, tā ka mani ar klausītāju skaitu nenobiedēsi (smejas)! Ceru, ka mēs kādreiz piedzīvosim arī tik pilnus stadionus kā Prāta vētra. Galvenais - neapstāties radošajā procesā, un te palīdz tāda laba lieta kā Radio SWH programma Saulgriežņu ņuga, kas tiek laista ēterā divreiz gadā - uz Līgo svētkiem un Jauno gadu - un kas ir kā izmēģinājumu platforma un tramplīns jaunu gabalu radīšanai. Jau no 2003. gada mēs piedalāmies šajā programmā - iesākumā kopā ar Ufo kā 2 Old Babies, bet pēc tam ar Los Taburetos. Šie projekti ar tipu darbojas pēc savienoto trauku principa. Mēs bieži vien šajā programmā izmēģinām gabalus, kas pēc tam iegūst savu veidolu jau Labvēlīgā tipa repertuārā. Arī no iepriekšējās Saulgriežņu ņugas ir pāris dziesmas, kas tagad kā pirmatskaņojumi parādās Labvēlīgā tipa koncertos, tostarp arī aktuālais singls Fāters aiziet muterēs.

- Ar ko jaunā koncertprogramma atšķiras no, piemēram, pirms diviem gadiem Arēnā Rīga piedāvātās?

- Beidzot pirmo daļu esam izveidojuši kā sēdošo klausāmkoncertu, nevis «klausītājiem-pa visu zāli-lēkājošo», kā tas līdz šim bija ierasts mūsu koncertos. Šī sadaļa ir mazliet akadēmiskāka, tajā vairākas dziesmas skan jaunos aranžējumos, speciāli radītiem šādai gandrīz unplugged versijai. Pirmajā daļā paši sēdēsim uz augstajiem beņķiem - tas būs sēdkoncerts ne tikai skatītājiem, bet arī mums pašiem. Taču tas absolūti nav tāpēc, ka vecums spiež tuvāk zemei - otrajā daļā atkal būsim kājās un ceļarullis jau aizrullēs savā ierastajā trajektorijā. Koncerts notiek divos cēlienos, kā jau tas pienākas dzīves svinēšanai nobriedušu cilvēku pasākumos. Nē, pat trīs daļās, jo pa vidu būs tradicionālā bufetes apmeklēšanas daļa! Pēc tam jau visiem būs pēcbufetes noskaņojums un aiziet hands-up jeb «rokas augšā» ballīte! Starp citu, ar to šogad mūsu koncertdzīve nebeigsies, 31. decembrī Rīgas Kongresu namā atkal notiks Vecgada šovs - šoreiz zem nosaukuma Lai laime nepāriet 2020.

- Tradicionāli koncertpasākumi tradicionālā sastāvā - kopš 2007. gadā no grupas aizgāja trompetists Andris Ābelīte, kuru nomainīja Oskars Ozoliņš, savā vīrišķīgajā komandā esat nemainīgi.

- Esam trīs, kas palikuši no pašiem grupas pirmsākumiem - Andris, Ģirts Lūsis un es. Iesākumā bija biežas sastāva maiņas, bet pēdējos divdesmit gadus Labvēlīgā tipa sastāvs ir nopietns un nostabilizējies - aizgāja tikai Andris Ābelīte, bet klāt nācis ļoti labs un daudzpusīgs mūziķis Haralds Stenclavs. Kamēr Fredis restartējās, pāris gadus pastrādājām kā Tipa orķestris, kurā man tika gan Freda kā solista loma, gan bija jādarbojas kā taustiņniekam, bet vienam to paveikt bija grūti. Turklāt arī basģitārists Pēteris Liepiņš pārgāja spēlēt citā sastāvā. Apvienojām divus vienā - taustiņnieks Haralds sāka spēlēt arī basģitāru. Multiinstrumentālists, cilvēks ar ļoti labu muzikālo gaumi, turklāt viņš ansamblī var piepalīdzēt arī ar dažādām tehniskām lietām. Tā kā tipā tagad pilnīgi oficiāli esam deviņi cilvēki - liels, milzīgs sastāvs, bet tas ir to vērts. Katram ir savas funkcijas, katrs veic savus pienākumus, viss ir salikts pa plauktiņiem, mehānisms strādā. Un, ja mehānisms strādā, tad to nevajag labot un lauzt.

- Bet kā šādu deviņvīru spēku var savākt kopā? Neesat jau puišeļi, kas var visur izskraidīt pēc pirmā svilpiena!

- Protams, ka tas nav viegli. Tas ir viens no tiem jautājumiem, kas mūždien tiek cilāts, taču ar to jāsamierinās - liels sastāvs, savākties kopā ir grūti, bet noorganizēties uz spēlēm vēl grūtāk. Taču pa šiem gadiem mehānisms jau ir iestrādājies - mums ir operatīva datu apmaiņa, izmantojot jaunāko tehnoloģiju piedāvātās iespējas. Visu laiku varam komunicēt savā starpā, risinot jebkurus jautājumus. Jebkuram no Labvēlīgā tipa dalībniekiem grupas lietas ir primārās, ar kurām jārēķinās, - tāds ir mūsu uzstādījums, un tā mēs to visus šos gadus arī uztveram.

- Pat vēl pirms divdesmit gadiem šķita, ka Labvēlīgais tips tāds joku projekts vien ir, gan jau pirms 27 gadiem jums likās tāpat. Kas ir tas izšķirošais faktors, kāpēc tips no šāda projekta kļuva par nopietnu grupu, uz kuras koncertiem klausītāji gāžas aumaļām?

- Man ir vairāki projekti, kas ir nodzīvojuši ļoti ilgus gadus, lai gan kādreiz pat tādas domas nebija. Ieskaitot arī Labvēlīgo tipu, kas sākotnēji bija kā vienkārša kopā sanākšana. Mēs bijām jauni, bija ļoti daudz radošu ideju. Mēs tiešām sākotnēji to uztvērām kā joku un labu brīvā laika pavadīšanu. Starp citu, mums tikko bija uzstāšanās Jelgavā, atcerējāmies, ka tur notika viens no pirmajiem tipa koncertiem - klubā Tonuss. Toreiz mūsu pirmās septiņas kompozīcijas izvilkām trijos taimos jeb iznācienos, spēlējām trīs reizes pa 40 minūtēm. Septiņas dziesmas, vairāk mums nebija (smejas). Tā mēs sākām. Tolaik bija interesanti, bija bohēma, bija viss pārējais. Kā nopietns projekts tas sākotnēji netika iecerēts, tikai pašlaik tas nostādīts uz zinātniskiem pamatiem - koncertdarbība, nopietnas uzstāšanās. Tips visiem ir prioritāte, arī mana dzīve tam tiek pakārtota, jo esmu atkarīgs no grupas un daudzi grupā ir atkarīgi no manis. Protams, tas ir ierobežojums - nevaru aizbraukt atpūsties uz tālākām zemēm, kad man ienāk prātā, jo viss ir pakārtots konkrētai koncertdarbībai. Taču manā dzīvē tā vienmēr ir bijis, tā vienmēr ir plānota pēc scenārija vai grafika, no kura vadoties vari plānot arī kaut kādas savas lietas.

- Nu, jā, tu taču esi ne tikai cilvēks-orķestris, bet arī daudz un dažādu projektu virzošais spēks…

- Man ir dažādi sastāvi, esmu pielāgojies gandrīz visām gaumēm un iespējām. Dažādos svinīgos pasākumos uzstājos viens - man ir ļoti laba interaktīvā sadziedāšanās programma, kurā tiek izdziedātas skaistākās latviešu dziesmas, iesaistot visus klātesošos, - tā īpaši patīk vecākajai paaudzei. Tā balstās uz kādreizējo TV spēles Dziesmu duelis formātu, ceru, ka šis raidījums kaut kad turpināsies. Reizēm aizbraucu uzspēlēt kādās jubilejās - viens, tikai ar akordeonu. Mums ir arī duets kopā ar Kasparu Tīmani - pirms 25 gadiem izveidotais Karakums, kas sāka kā Labvēlīgā tipa meitasuzņēmums, tolaik pilnīgi nejauši sākām dziedāt dziesmiņas no padomju laiku filmām un multenēm. Ik pa laikam mēs joprojām uzlaižam šo programmiņu, un pieprasījums pēc tās ir, jo daudzi atceras tos laikus - tam nav nekāda sakara ar politiku, tā vienkārši ir nostalģija pēc jaunības, kas tika nodzīvota Padomju Latvijā ar visām no tā izrietošajām sekām, ar visu tā laika kultūru un iespējamajām muzikālajām aktivitātēm. Lai gan - nāk un klausās arī jaunā paaudze, viņiem patīk šīs dziesmas! Beigu galā - ja jau tās izturējušas tik ilgu gadu pārbaudi un joprojām kāds tās atceras, tad kaut kas tajās ir. Un vēl ir ballīšu trio kopā ar Kasparu un Daigu (dzīvesbiedri Daigu Petkeviču - aut.). Esmu ballīšu muzikants, jo man patīk sarīkot svētkus - ja cilvēki ir atnākuši, viņiem ir jāpriecājas! Šādās ballītēs spēlēju gan savas dziesmas, gan arī visplašāko repertuāru, ko es saucu par latviešu estrādes zelta fondu. Šis trio ir kā mazais sastāvs, taču, ja vajadzīga dzīvā bunga, paņemam Ainīti (Aini Zavacki - aut.), ja vajag ģitāru, piepulcējam ģitāristu, utt. Man šie sastāvi ir visos iespējamajos variantos, sākot no viena paša, līdz septiņu cilvēku Tipa orķestrim vai pat deviņu cilvēku lielajai Labvēlīgā tipa komandai. Tā teikt, nodrošināsim jebkuru jūsu kaprīzi par jūsu naudu (smejas)!

- Interesanti, ka pirmoreiz uzstāsieties VEF Kultūras pilī, kas ir kā atgriešanās te Fredim, jo viņš savulaik esot strādājis rūpnīcā VEF. Savukārt tu muzikālās gaitas esi sācis skolēnu vokāli instrumentālajā ansamblī Rondino, kas darbojās VEF Kultūras un tehnikas pilī - arī atgriešanās!

- Latvijā tolaik bija divi profesionāli bērnu ansambļi - viens Daugavpilī, bet otrs - Rīgā. Es tajā tiku pēc bērnu mūzikas skolas pabeigšanas, man bija 14 gadu. Starp citu, manai dueta partnerei Marijai Naumovai tolaik bija 12 gadu, mūsu pirmais duets bija Ah Verņisaž, ah Verņisaž… Šajā ansamblī darbojās vēl vairāki šobrīd pazīstami mūziķi, tajā mērķtiecīgi gatavoja Latvijas talantīgākos bērnus estrādes mūziķa izaugsmei. Tas tiešām bija profesionāls kolektīvs, kurā katrs apguva savu instrumentu, strādājot ansamblī un mācoties veidot aranžijas, iestudējot skatuves kustības utt. Ar koncertiem braukājām pa ārzemēm, jau tolaik esmu uzstājies daudzās valstīs. Jābūt ļoti pateicīgam, ka man bija iespēja iekļauties šajā kolektīvā, kas man radīja pirmo priekšstatu par to, kā jāstrādā grupā, kā vispār viss šis process notiek. Redzēju to no iekšienes, samācījos visu to, ko patiešām labi pedagogi mācīja, un tas ļoti palīdzēja turpmākajā dzīvē. Tas bija pamatu pamats. Par šo VEF pavadīto laiku ir vislabākās atmiņas.

- Droši vien varēji VEF arī strādāt, jo pēc izglītības, ja nemaldos, esi radioinženieris.

- Pāris gadus nomācījos Latvijas Universitātē par filologu, pāris gadus Rīgas Politehniskajā institūtā par radioinženieri. Abas šīs mācību iestādes deva papildu zināšanas. Radiotehnika ir mana dzīves lielā aizraušanās, jau no bērna kājas saviem radiem, draugiem un paziņām esmu labojis visu iespējamo sadzīves tehniku, sākot no parasta čaiņika, līdz pat diezgan sarežģītiem datoriem - man ir pieredze un zināšanas šajā jautājumā. Arī pirmais bizness vēl padomju laikā bija tāds, ka iepirku lietotu tehniku, to salaboju un uzlaboju, un saviem paziņām pārdevu par lielākām naudiņām. Reiz no meža pat atstiepu tur izmestu televizoru - uzstutēju uz velosipēda bagāžnieka lielo krāsu lampinieku, atvedu mājās, saremontēju un pārdevu. Man laikam tas asinīs no tēva, kurš bija darbmācības skolotājs, arī māte bija skolotāja. Esmu tipisks padomju laiku kalpotāju ģimenes produkts (smejas).

- Vai uz lielām zvaigznēm tolaik netiecies, Konservatorijā nestājies?

- Tā kā beidzu mūzikas skolu ar zelta medaļu, varēju stāties jebkur, kaut vai pa taisno Konservatorijā. Pirmās kompozīcijas radīju jau skolā, bet vidusskolā jau diriģēju zēnu kori un spēlēju klavieres dažnedažādos pasākumos. Es arī vidusskolu pabeidzu ar zelta medaļu - ej, kur gribi, varēju iestāties jebkur un jebkā! Bet… Estrādes mūzika paņēma savu, sākās balles un aizgāja bohēma ar visām no tā izrietošajām sekām, un nekāda mācīšanās vairs nesanāca. Sanāca tā, kā sanāca. Savulaik bija anekdote par puisi, kurš gribēja iemācīties spēlēt basģitāru. Skolotājs iemāca nospēlēt vienu noti, bet uz nākamo stundu puisis neatnāk. Uz ielas satiekot, skolotājs viņam prasa: «Kāpēc nenāc spēlēt?» Puisis atbild: «Oi, man tagad tik daudz haltūru, tik daudz haltūru, nav laika!» Man līdzīgi: ko man vajadzēja, to biju apguvis jau agrā jaunībā, tostarp kompozīcijas pamatus un citas zināšanas, kuras dzīvē nācās ar steigu izmantot. Par bohēmu runājot - jau vairākus gadus esmu uz skaidrības ceļa. Esmu savu kaifu atradis arī šajā ceļā. Visu var darīt arī skaidrā prātā, nebojājot ne sev veselību, ne visiem pārējiem nervus.

- Savulaik čakli darbojies arī krogu biznesā - piepalīdzēji kolēģim Gunāram Meijeram tikt galā ar viņa krodziņu, biji vai arī esi Četru baltu kreklu līdzīpašnieks - kā veicas šajā jomā?

- Es joprojām esmu Četros baltos kreklos, un krekli joprojām ir dzīvi! Ir zinātniski pierādīts, ka kluba dzīve ir trīs līdz piecus gadus, kas ir vidējais vecums, pēc kura jāveras ciet, bet krekliem tūlīt būs divdesmit! Četrreiz vairāk, nekā klubam lemts dzīvot, tādu piemēru ir ļoti maz. Kaut vai tāpēc vien no kluba grūti atteikties, lai gan šis projekts nekādu īpašo peļņu vairs nenes. Pēdējos piecus gadus dzīvojām uz čemodāniem, jo māja, kurā ir klubs, bija pārdošanā, taču beidzot tā ir pārdota. Līdz ar to turpmākās pārmaiņas nav precīzi zināmas, taču sarunās [ar īpašnieku] pagaidām ir viedoklis, ka klubs tur paliek. Tuvākais gads rādīs, kā un kas izvērsīsies. Ir mainījušies klubu apmeklēšanas paradumi, cilvēki diezgan nelabprāt lien pagrabos - tas ir mans novērojums. Varbūt atrodam jaunas telpas. Pašlaik modē ienākuši kvartāli - Kalnciema kvartāls, Tallinas kvartāls, Alojas kvartāls u.c., varbūt ČBK vieta būtu kādā no šādiem kvartāliem? Ja nu gadījumā kādam ir piedāvājums un viņš redz kreklus savā īpašumā, mēs labprāt šo piedāvājumu uzklausītu.

- Noslēgumā par paša piecdesmitgadi: tā tev būs nākamgad, droši vien rīkosi jubilejas koncertu utt. Vai jūti šos gadus?

- Ja kādreiz nāca prasīt autogrāfus, tad tagad selfijus. Pienāk jauna meitene un saka - vai varētu ar jums nofotografēties? Protams, ka var! Jūs ļoti patīkat manai omītei! Nu, feini (smīkņā)… Bet šādi momenti laikam ir vienīgie brīži, kad es šos gadus sajūtu. Ik pa laikam cenšos pastrādāt ar jaunajiem, kas pašam dod baigo prieku, un tad arī sajūtos daudz jaunāks. Piemēram, es tradicionāli piedalos mūzikas un mākslas festivālā Bildes, kur ir arī jauno mūziķu un veterānu kopīgo projektu koncerti - šogad uzstāšos kopā ar grupu Effekts. Manā dzīvē ir ļoti svarīgi, lai ik pa laikam būtu kaut kādas pārmaiņas. Tās ir nepieciešamas, lai neieslīgtu rutīnā. Ir dažādas lietas, kuras var saukt jau par tradīcijām, bet man to šajā dzīvē ir tik daudz, ka prasās no tām dažkārt atiet, darot kaut ko pavisam neierastu un jaunu. Piemēram, ik pa laikam aizbraukt uz ārzemēm, kaut vai darba jautājumos. Katru gadu braucam uz pasaules čempionātu hokejā, izklaidējam latviešus ārzemēs, arī uz valsts svētkiem braucam uzspēlēt. Šogad būs koncerts Norvēģijā - 22. vai 23. novembrī. Diezgan daudz esmu bijis ārvalstīs pie tur dzīvojošajiem latviešiem, ir izbraukāta Amerika un Apvienotā Karaliste, ir piedāvājums no Austrālijas. Šīs lietas atšķaida manu muzikālo dzīvi Latvijā.

Par jubilejas koncertu - tas notiks 9. jūnijā VEF Kultūras pilī, un Labvēlīgā tipa koncertos būs daži solonumuri, kas tiek gatavoti šim jubilejas koncertam. Tā programma lēnā garā jau top. Šī tipa tūre dos arī skatījumu uz to, kā varētu izskatīties mans jubilejas koncerts. Katrā ziņā darba pietiek, ideju arī pietiek. Ja ir pieprasījums - un tas ir, tad tikai ir jādomā piedāvājums. Vienkārši jāķer iedvesma un jāstrādā, nav domas apstāties, ar lielu sparu ir jāiet tikai uz priekšu. Jādara tas, kas dzīvē ir jādara.

***

NORMUNDS JAKUŠONOKS

• Dzimis 1970. gada 6. jūnijā Rīgā

• Savas muzikālās gaitas sācis Igora Jakovļeva vadītajā skolēnu vokāli instrumentālajā ansamblī Rondino. 70. gados guvis labus panākumus dziedātāju konkursos un festivālos. Studējis RTU Radiotehnikas un LU Filoloģijas fakultātēs

• 1989. gadā iekļāvies (ja precīzāk - iekļauts) karavīru ansambļa Zvaigznīte rindās, bijis tā pēdējais mākslinieciskais vadītājs. «Man paguva piešķirt šo goda nosaukumu un nofotografēt, vēl paguva manu sintezatoru noformēt kā armijas instrumentu, jo viņiem nekā tik lepna nebija, un ar to viss beidzās - Zvaigznīti likvidēja. Žēl, es labprāt būtu pastrādājis ar šo kolektīvu. Mēs ar Oici (dziedātājs Ojārs Grinbergs - aut.) reiz jokojām, ka esam iegājuši vēsturē: viņš bija pirmais Zvaigznītes mākslinieciskais vadītājs, bet es - pēdējais»

• Sešu tenoru apvienības Bonaparti.lv sastāvā ar dziesmu Questa Notte pārstāvējis Latviju 2007. gada Eirovīzijas dziesmu konkursā, iekļūstot tā finālā

• Grupas Labvēlīgais tips taustiņinstrumentālists, dziedātājs un dziesmu autors. Šajā grupā vēl spēlē: Andris Freidenfelds (balss), Ģirts Lūsis (balss, ģitāra), Kaspars Tīmanis (balss, trombons), Oskars Ozoliņš (trompete, balss), Artūrs Kutepovs (ģitāra), Pēteris Liepiņš (basģitāra), Haralds Stenclavs (taustiņi) un Ainis Zavackis (bungas)

• Diskogrāfija: Ar Labvēlīgo tipu: Alumīnija cūka (1995), Pilots Antons Šmits (1996), Pumpa (1997), Tā, lūk, man iet (1998), Tipa labākās dziesmas (izlase, 1999), Atkārtot! (2000), Eiropa mūs nesapratīs (2001), Mūzika iereibušiem cilvēkiem (2002), Tipa dejas (remiksi, 2003), Naukšēnu disko (2006), Kaste (2017). Svīres tango (2007), Kurvis (2010). Ar Tipa orķestri: Notikums (2017).