Starptautiskais Frankfurtes grāmatu tirgus – norvēģi bez troļiem. Ar Olsenu un Nesbē

 
LATVIJAS STENDS. Neliels, bet ar savu seju un raksturu, turklāt pamanāms pat uz tuvumā esošo košo Argentīnas un Meksikas stendu fona. ©Arno Jundze

Starptautiskais Frankfurtes grāmatu tirgus – savā ziņā grāmatniecības pasaules olimpiskās spēles – pagājušajā nedēļā norisinājās šajā Vācijas pilsētā, pulcinot izdevējus un autorus no visiem apdzīvotajiem kontinentiem.

Oficiālā statistika liecina, ka šogad tirgū tika pārstāvētas 104 valstis. Pasaules lielākajā grāmatu izstādē ar saviem stendiem piedalījās 7450 dalībnieki un 302 267 apmeklētāji, viesu valsts godā esot Norvēģijai. Nav slikti vienai oktobra nogalei Frankfurtē, kaut gan iespējams, ka rīkotāji bija cerējuši ko vairāk. Lai gan pēc statistikas, apmeklētāju skaits esot pieaudzis, tomēr jāatzīst, ka šogad sestdiena salīdzinājumā ar iepriekš redzēto, kad vācu izdevēju paviljonus publika gāza riņķī, bet cilvēku plūsmu nebeidzami garajos izstāžu kompleksa gaiteņos regulēja mesas darbinieki gluži tāpat, kā ceļu policisti reizēm regulē satiksmi ar svītrotā zižļa palīdzību, bija visumā mierīga. Varēja pat mēģināt kaut ko pafilmēt, kas parasti šajā dienā bija neiespējamā misija.

Vai tāpēc izstādes vieta un loma mazinās? Visticamāk, nē. Drīzāk gan paši vācieši ir paguruši no izstādes radītās drūzmas pilsētā. Ieejas biļetes grāmatu mesē nekad nav lētas, varbūt arī izpalika mazāk pieejamu starptautisku zvaigžņu viesošanās - ja neskaita Margaretu Atvudu. Tādas literatūras superzvaigznes kā Jusi Adlers-Olsens vai Jū Nesbē pārstāv to autoru paaudzi, kuri ļoti aktīvi tiekas ar lasītājiem visur pasaulē. Gan jau arī vācu publikai šie rakstnieki nebija nekādi svešinieki, jo viesojušies šai valstī vairākkārt. Tā nav tāda eksotika kā Dens Brauns, Mihails Gorbačovs vai Salmans Rušdi.

Vislielāko fanīšu rindu, kas izveidojās tūlīt pēc izstādes atvēršanas sestdien pulksten 9 no rīta, šo rindu autors novēroja vācu literatūras paviljonā. Sākumā uz grīdas sēdošo kundzīšu pūlis nedaudz pārsteidza, tomēr, ielūkojoties tuvumā esošajā ekrānā, viss tapa skaidrs. Pulksten 11 stendā bija paredzama vācu psihotrilleru virtuoza Sebastiana Ficeka autogrāfu stunda. Lai pie tā tiktu, rindā vieta jāieņem laikus. Kā šo skatu derēja redzēt latviešu kritiķiem, kuri diezgan noķēzīja abus latviski izdotos Ficeka romānu tulkojumus! Tāpat grūti nepamanīt bija to, ka daudzās radio un TV tiešraidēs kā eksperte tika aicināta neciešamā policista Franča Eberhofera literārā māmiņa Rita Falka. Turklāt sarunu tēmas bija krietni nopietnas. Tas lieku reizi apstiprina, ka bestselleru autori normālā pasaulē ir viedokļu līderi, kuros ieklausās miljoniem cilvēku.

Ja jau piemin TV, tad jāatzīst, ka, protams, grāmatu tirgū darbojās visas parastās informatīvās vērtības. Radio, televīzijas un interneta tiešraides, diskusijas, semināri, prezentācijas, intervijas un kas tik viss vēl. Tādi vācu TV kanāli kā ARD darbojās no improvizētām studijām, savukārt leģendārā zilā sofa, lai arī jau otro gadu mainījusi savu atrašanās vietu, spridzināja ierastajā kvalitātē - pārtulkojot latviski, tas nozīmēja, ka bija vajadzīga krietna deva veiksmes, viltības un nekaunības, lai sofai piekļūtu komfortablā attālumā - tā, lai varētu kaut ko arī redzēt vai dzirdēt. Katrā ziņā mājās pie televizora ekrāna to baudīt būtu krietni ērtāk, bet kur gan citur tik tiešā tuvumā ir iespēja klausīties izcilus autorus? Tā, piemēram, pirms gadiem četriem Salmanu Rušdi tuvplānā aplūkot un arī paklausīties izdevās tieši pateicoties Zilajai sofai.

Viesu valsts statusā šogad bija Norvēģija. Kā jau tas bija gaidāms, norvēģi līdzekļus nežēloja. Varētu likties, kāpēc gan norvēģiem, kuru literatūru tāpat visi zina (pat telefonā novelkamajā aplikācijā tā tika pieticīgi pieteikta - «no klasiķa Ibsena līdz mūsdienu bestselleru rakstniekam Nesbē»), vajadzēja šķiest miljonus, lai atvestu tik lielu ekspozīciju? Atbilde uz šo jautājumu ir vienkārša. Nacionālā literatūra veido labāko valsts tēla atpazīstamību. Tā ir reklāma, ko nav iespējams nopirkt vai izveidot par naudu. Tā ir reklāma, kas paliek lasītāja sirdī pēc tam, kad viņš aizver izlasīto grāmatu. Norvēģu veidotā izstāde šogad pārsteidza ar plašumu un dabiskumu. Tās veidošanā veiksmīgi tika izmantotas fotogrāfijas un telpu paplašinošie spoguļi. Efekts bija tik reālistisks, ka drošības nolūkos pirms spoguļiem bija novilkta norobežojošā lente, lai kāds apmeklētājs, optiskās ilūzijas mānīts, neieskrien spoguļsienā. Visu šo plašumu papildināja nelielas norvēģu literatūrai svarīgas grāmatu saliņas. To stāsts gan vairāk nolasījās šīs literatūras pazinējiem.

Vēl viens izstādes jaunievedums, kas šogad bija vērojams, šķiet, otro reizi, Frankfurtē bija laikmetīgajai mākslai atvēlētā telpa. Pērn, kad varēja papļāpāt ar mākslīgo intelektu, tā likās efektīgāka, kaut nevarētu teikt, ka daļu publikas tā neuzrunāja arī šoreiz. Galvenā kuratoru problēma šīs izstādes versijā, visticamāk, ir panākt saskaņu starp grāmatu un laikmetīgās mākslas piedāvājumu. Daļa no izstādītajiem darbiem bija māksla pati par sevi un atbilde uz jautājumu, kāpēc te tā pēkšņi izstādīta, tikpat labi varētu būt - nu kaut kur to vajadzēja nolikt. Pērn bija apskatāma visai iespaidīga antikvariāta un faksimilizdevēju ekspozīcija, kurā netrūka pat noslēpumainā Voiniča manuskripta. Šogad šī izstādes daļa izskatījās klusāka, toties kaut ko no antikvariāta un grāmatu mākslas varēja pat nopirkt.

Latviju Frankfurtē varēja atrast vairākos paviljonos. Bez oficiālā melnā intravertā stenda savs stends bija poligrāfijas uzņēmumam Livonia print, šī uzņēmuma reklāma rotāja ieejas biļetes grāmatu tirgū, apliecinot, ka klātesamība Frankfurtē nav tikai kulturāla pašapliecināšanās, bet arī nopietns bizness. Šķiet, lielākais ieguvums mūsu valstij tomēr ir tas, ka Frankfurtē viesojās kultūras ministrs Nauris Puntulis. Līdz šim atšķirībā no citu valstu ministriem un valdību vadītājiem mūsu politiķi šai mesē diemžēl nav bieži viesi. Vai nu brīnums, ka, runājot par grāmatniecības jomu, viņu izpildījumā reizumis nācies klausīties brīnumu lietas. Puntuļa kungs pēc stāšanās amatā nerīko šovus, bet cenšas personiski iedziļināties ļoti dažādajās kultūras jomās un vajadzībās.

Kā jau ierasts, stendā noritēja dienišķais darbs: izdevēju tikšanās, aģentu vizītes, viss, kas saistīts ar tiesību pirkšanu un pārdošanu. Jācer, ka tas vainagosies ar jaunu latviešu autoru darbu tulkošanu dažādās pasaules valodās.

***

VIEDOKĻI

Juta PĪRĀGA, platforma Latvian Literature: «Kopumā Frankfurtes grāmatu tirgus pagāja ļoti labi, jo, pirmkārt, iesākām sarunas ar Frankfurtes grāmatu tirgus vadību par potenciālu Latvijas dalību Frankfurtes grāmatu tirgū viesu valsts statusā, kas būtu ne tikai apjomīgs projekts literatūras un grāmatniecības nozarei, bet pienesums visām radošajām industrijām. Vizītē uz Frankfurtes grāmatu tirgu bija ieradies kultūras ministrs Nauris Puntulis, kurš satikās gan ar Norvēģijas kultūras ministri (Norvēģija šogad ir viesu valsts statusā Frankfurtes grāmatu tirgū), gan ar Frankfurtes grāmatu tirgus vadītāju Jirgenu Bosu, kurš pieņēma ielūgumu ierasties Rīgā 2020. gadā, lai turpinātu iesāktās sarunas. Otrkārt, gan Latvijas stenda pieņemšanā, gan pārējās Frankfurtes tirgus dienās satikām visus tos izdevējus, kas ir bijuši mūsu rīkotajās izdevēju vizītēs Rīgā - ne tikai šogad, bet jau kopš 2016. gada. Pārrunājām jaunākos grāmatu projektus - nupat kā Lielbritānijā iznākušo Aleksandra Čaka dzejas krājumu, gan nākamā gada sākumā plānotās grāmatas vācu valodā - Edvarda Virzas Straumēni, Ingas Ābeles Paisums un Krišjāņa Zeļģa Zvēri. Arī tie izdevēji, kas vēl nav izvēlējušies latviešu autoru darbu, ko izdot, turpina komunikāciju, kas, manuprāt, liecina par ārvalstu izdevēju nodomiem izdot latviešu literatūru tulkojumos. Treškārt, ir jūtami palielinājusies ārvalstu izdevēju interese par literatūru no Latvijas, jo esam kļuvuši pamanāmāki Frankfurtes grāmatu tirgū - latviešu autoru grāmatas tika iekļautas gan Baltā kraukļa (White Ravens) sarakstā, gan interneta platformas dPictus veidotajā sarakstā. Turklāt Latvijas pārstāvis piedalījās literatūras bērniem prezentēšanā no mūsu reģiona. Kamēr es pati biju nacionālajā stendā, satiku divus ārvalstu izdevējus, kas nāca konkrēti uz mūsu stendu ar jau izvēlētu grāmatu, gatavi pirkt šīs grāmatas autortiesības.

Jau otro gadu Latvijas nacionālais grāmatniecības un literatūras stends bija melnā krāsā, kura būvi un dalībnieku loģistiku organizēja LIAA, sasaistot ar platformas Latvian Literature veidoto atpazīstamības kampaņu #iamintrovert. Ar reklāmām lielākajos profesionālajos medijos - The Bookseller un Publishers Weekly - aicinājām izstādes apmeklētājus uz Latvijas nacionālo stendu veidot sarunu ar latviešu autoriem ar magnētisko runas burbuļu palīdzību.»

Nauris PUNTULIS, LR kultūras ministrs: «Pēc Latvijas literatūras kā eksportspējīgas kultūras nozares panākumiem, kas sasniegti, pateicoties Latvijas valsts simtgades finansējumam, spilgtajām mārketinga idejām un, protams, pašam pamatam - platformas Latvian Literature veiktajam darbam: tulkojumiem un latviešu autoru darbu veiksmīgai pozicionēšanai starptautiskajā tirgū, ir pilnīgi skaidrs, ka nepieciešami nākamie mērķi, uz kuriem tiekties. Uzsāktajiem procesiem būtiska ir nepārtrauktība, stabilitāte un prognozējamība. Protams, tas ir ilgtermiņā ieplānots finansējums. Bet ne tikai. Ir nepieciešamas ambīcijas un skaidrs redzējums - kurp ejam un ko vēlamies. Tāpēc mūsu kopējā iecere virzīties uz viesu valsts statusa iegūšanu vienā no vērienīgākajām grāmatu mesēm pasaulē - Frankfurtes grāmatu tirgū - var kļūt par nākotnē sasniedzamo virsotni.

Protams, viesu valsts statusa iegūšana ir tikai iespēja. Kā to izmanto, ir pašu valstu ziņā. Frankfurtes grāmatu tirgū ir bijuši gan spilgti, gan mazāk spilgti stāsti. Būtiski, ka dalība šajā grāmatu mesē ir iespēja ne tikai grāmatniecības nozarei, bet arī izcila platforma nacionālās kultūras starptautiskajai pozicionēšanai un valsts kultūrtūrisma iespēju mārketingam. Tas viss prasīs uz rezultātu vērstu spēju sadarboties dažādām nozarēm, un būs lieliska iespēja mobilizēties valsts radošajam potenciālam.»

Renāte PUNKA, izdevēja, Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas priekšsēdētāja: «Ja pēdējos gados tādas izteiktas tendences pievērsties kādai konkrētai tēmai nebija vērojamas, ja par tādu neuzskata veiksmīgākus vai neveiksmīgākus mēģinājumus likt lietā grāmatas Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm panākumu modeli, šogad iezīmējās pat divas tēmas, par ko pašlaik jau izdotas vai top neskaitāmas grāmatas. Proti, klimata pārmaiņas un līdztiesība sabiedrībā (visplašākajā nozīmē, ietverot dzimumus, seksuālo orientāciju, rases piederību).

Frankfurtes grāmatu gadatirgus viesu valsts šogad bija Norvēģija, kas savai ekspozīcijai bija izvēlējusies saukli Sapnis mūsos un piedāvāja tiešām plašu diskusiju programmu par aktuālām tēmām. Patīkami, ka norvēģi augstu vērtē tulkotāju lomu savas kultūras tālākā izplatīšanā. Viņi bija pie sevis viesos uz Frankfurti ielūguši arī 50 tulkotājus no dažādām valstīm, tostarp arī Jolantu Pētersoni un Mudīti Treimani, kurām bija iespēja sastapt un aprunāties ar autoriem, kuru darbus viņas tulkojušas latviski.

Kā allaž jūtama bija arī lielo vācu mediju klātbūtne - kanāls ARD ik pusstundu piedāvāja intervijas ar dažādiem ievērojamiem grāmatu autoriem, tostarp ar tikko Vācu literatūras balvu saņēmušo prozaiķi Sašu Staņisiču, kura iepriekšējais romāns nule nācis klajā arī latviešu valodā, un populāro dabas pētnieku Pēteru Vollēbenu, kuras grāmatas arī labi zināmas latviešu lasītājiem.

Šķiet, jauna tendence ir maksas sarīkojumi, kuros slaveni žurnālisti un sabiedrībā pazīstami cilvēki intervē starptautisku slavu ieguvušos autorus. Presē lasāmas jūsmīgas atsauksmes par sestdienas un svētdienas galā, kur piedalījās tādi literatūras spīdekļi kā Jū Nesbē, Kens Folets, Mārgareta Atvuda, Māja Lunde. Tiesa, lieladaļa profesionāļu pēc saspringtās darba nedēļas tobrīd jau posās vai bija devušies projām - sestdienās un svētdienās Frankfurtes grāmatu gadatirgus pieder lasītājiem. Un apmeklētāju šogad esot atkal bijis par 5,5 procentiem vairāk.