Aleksandrai Beļcovai veltīta izstāde "Glezniecība. Grafika. Darbnīcas "Baltars" porcelāns"

 
SAVĀ DZIMTENĒ KRIEVIJĀ Aleksandra Beļcova ir zināma tikai šauram speciālistu lokam, toties Latvijas mākslas vēsturē viņa ir atzīta klasiskā modernisma meistare ©Rūta Kalmuka/ F64 Photo Agency

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklāta Aleksandrai Beļcovai veltīta izstāde Glezniecība. Grafika. Darbnīcas «Baltars» porcelāns. Šī ir pirmā tik liela mēroga izstāde par godu māksliniecei, kas tiek uzskatīta par vienu no pirmajām modernisma pārstāvēm Latvijā.

Šī ir mākslinieces Aleksandras Beļcovas apjomīgākā darbu retrospekcija, kurā iespējams iepazīties ar viņas daudzpusīgo radošo mantojumu, kā arī personiskās dzīves lappusēm, kas, protams, atspoguļojās arī viņas mākslā. Brjanskas novada Suražas pilsētā Krievijā dzimusī Aleksandra Beļcova (1892-1981) Rīgā ieradās 1919. gadā un nodzīvoja šeit līdz mūža beigām. Māksliniecisko izglītību viņa sāka apgūt 1912. gadā Penzas Mākslas skolā, tur arī 1915. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, viņa iepazinās ar jaunajiem latviešu māksliniekiem, arī nākamo vīru - Romanu Sutu (1896-1944). Šī tikšanās kardināli izmainīja Beļcovas uzskatus, viņa sāka interesēties par modernismu, un šis fakts būtiski ietekmēja viņas tālāko ceļu mākslā.

Pēc skolas beigšanas Beļcova ar Sutu aizbrauca uz Sanktpēterburgu, gadu strādāja par rasētāju. Drīz Romans devās atpakaļ uz Latviju, bet 1918. gadā Aleksandra iestājās bijušajā Mākslas akadēmijā, kas tolaik, pēc Padomju Krievijas reformas, ieguva nosaukumu Petrogradas Valsts brīvās mākslas darbnīcas, Natana Altmana klasē. Pēc Romana aicinājuma Aleksandra 1919. gadā atbrauca uz Rīgu. «Pēc revolūcijas Pēterburgā nebija ko ēst, cilvēki badojās, viņai sapampa rokas, kas, izrādījās, bija bada dēļ. Ja viņa tur paliktu, nav zināms, vai izdzīvotu. Viņa nebija cīnītāja, vismaz par sevi necīnījās. Suta viņu aicināja, solīja gan dzīvesvietu, gan darbu, protams, viņa piekrita uz vasaru. Un palika,» zina teikt Nataļja Jevsejeva.

Jau kopš studijām Penzā Aleksandra Beļcova esot vēlējusies aizbraukt arī uz Parīzi - visu moderno mākslinieku Meku, un, iespējams, piekrītot uzaicinājumam doties uz Rīgu, viņa cerējusi arī, ka būs vieglāk tikt līdz savai sapņu pilsētai. Rīgā Aleksandra Beļcova satika savus skolasbiedrus, iemācījās valodu, ātri iekļāvās vietējā kultūras vidē. Uz Parīzi Romans un Aleksandra aizbrauca 1922. gadā kā laulāts pāris un nākamajā gadā atgriezās jau trijatā - ar 1923. gada 28. martā Parīzē piedzimušo meitu Tatjanu. «Pirms meitas Tatjanas viņai bija pieci aborti, un tas ir traģiski sievietei. Bija totāla nabadzība, naudas nebija nekam. [Kad vēlreiz palikusi stāvoklī], viņa savai māsai raksta - es vairs tādu draņķību nepieļaušu,» zina teikt Nataļja Jevsejeva.

«Gleznotāja kļuva par Rīgas mākslinieku grupas biedri, piedalījās apvienības izstādēs. Tāpat kā citu jauno mākslinieku darbos, arī Beļcovas gleznās ienāk kubistiskās stilizācijas elementi. Pēc 1925. gada autores kompozīcijās vērojamas tolaik aktuālā Art Deco stila iezīmes un ietekmes no mākslinieka Cuguharu Fudžitas (1886-1968). Interese par Parīzes skolas pārstāvjiem meistares daiļradē saglabājās arī vēlāk, bet, sākot ar 20. gadsimta 30. gadiem, viņas darbos ir redzama tieksme pēc reālistiskāka tēlojuma,» uzsver izstādes kuratore Nataļja Jevsejeva. Mākslas zinātniece atzīst, ka Beļcovas daiļrades spilgtākais posms ir pagājušā gadsimta 20.-30. gadi, bet tas vienlaikus ir īpašs posms arī Latvijas vēsturē, jaunās valsts mākslas vēsturē. «Aleksandra Beļcova bija Rīgas mākslinieku grupas biedre, piedalījās vairākās svarīgās izstādēs gan ārzemēs, gan Latvijā, viņas tā laika kubisma un jaunreālisma darbi ir hrestomātiski, būtiska tā laika Latvijas mākslas sastāvdaļa. Krievu avangarda pieredzi Beļcova paspēja iegūt, studējot Pēterburgā, bet latviešu mākslinieku ietekmē pievērsās franču modernisma studijām un savu pieredzi sintezēja,» atzīst mākslas vēsturniece. Nataļja Jevsejeva uzskata, ka padomju laikā viņas radošais liktenis atšķirībā no daudziem Rīgas mākslinieku grupas biedriem nebija tik slikts - viņa atrada veidu, kā saglabāt sevi un reizē turpināt radošu darbu. Turklāt atšķirībā no citiem amata brāļiem un māsām nekad arī nestrādāja algotu darbu, piemēram, par pedagogu. Māksliniece vienmēr, arī kubisma posmā, īpaši daudz portretējusi cilvēkus, arī padomju laikā viņa galvenokārt portretējusi savus draugus, radiniekus, tuviniekus, un daudzi no tiem bija radošās inteliģences pārstāvji, līdz ar to māksliniece varēja ierakstīties kopējā kontekstā, nelaužot sevi. «Ja Beļcovas mākslu vērtē kopumā - no agrākajiem darbiem līdz pēdējiem, tajos ir gandrīz viss 20. gadsimts ar notikumiem un cilvēkiem viņas dzīvē, ar kuriem bija saistīti daudzi vēsturiskie notikumi, un arī mākslas vēsture. Viņas mākslai ir īpatnēja pievienotā vērtība,» uzsver Nataļja Jevsejeva. Daudzpusīgā māksliniece Aleksandra Beļcova savā dzimtenē ir zināma tikai šauram speciālistu lokam, toties Latvijas mākslas vēsturē viņa ir atzīta klasiskā modernisma meistare.

Aleksandras Beļcovas mazmeita, Tatjanas Sutas meita Inga ar vīru un trim bērniem jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma dzīvo Vācijā.

 

Rīgas namu pārvaldnieks