«Šajā filmā ir četri lepni cilvēki, jo īpaši trīs pieaugušie, kuriem katram ir tik ļoti svarīgi turēties pie savas pārliecības un stūrgalvīgi pierādīt citiem savas pārliecības pareizību, ka paši nonāk līdz modelim, kurā visi dzīvo dzīvi, kādu neviens no viņiem nevēlas dzīvot,» tā par savu jaunāko filmu – kaisles drāmu Nekas mūs neapturēs – saka režisors Andris Gauja. Šodien filmas pirmizrāde, no piektdienas tā būs skatāma kinoteātros visā Latvijā.
«Filmai ir jāizvēlas tāda tēma, kas ilgstoši nodarbina. Šai filmai ideja aug no absolūti personiskas pieredzes divu tiesu instanču šķiršanās procesā. Sākumā filma bija domāts kā latviešu variants labi zināmajai filmai Krāmere pret Krāmeru, proti, šķiršanās emocionālais stāsts, bet vienā brīdī kļuva garlaicīgi ņemties ar to šķiršanās procesuālo pusi, un, kā jau tas nereti notiek, stāsts aizgāja mazliet citā virzienā, izkristalizējās un priekšplānā izvirzījās galvenais - raksturi, kas arī ir šķiršanās patiesie cēloņi,» tā par filmu saka režisors Andris Gauja. «Saskaņā ar likumdošanu šķiršanās var notikt mierīgi un draudzīgi, bet tas var būt pat ļoti nežēlīgi, var kļūt par karu. Interesants paradokss - kādreiz vistuvākie cilvēki var kļūt par vislielākajiem ienaidniekiem, kuriem ir milzīga nepieciešamība pierādīt savu taisnību, bet vēl vairāk - nopietni un sāpīgi ievainot otru.»
Režisora otrās pilnmetrāžas filmas Nekas mūs neapturēs uzmanības centrā ir mūzikas producents, viņa sieva un abu meita, pusaudze, kā arī mīļākā, kuri kādu laiku dzīvo vienā mājoklī. Režisors uzskata, ka filma liek no jauna aplūkot jautājumu par vīrieša un sievietes lomu ģimenē. «Man patīk filmās pētīt cilvēka dabu,» saka Andris Gauja.
Pēc mēneša būs zināmi nacionālā kino balvas Lielais Kristaps laureāti, un filma Nekas mūs neapturēs balvai izvirzīta astoņās kategorijās, tā pretendē arī uz labākās pilnmetrāžas spēlfilmas godu, turklāt galveno aktieru trijotne - Andris Keišs, Kristīne Nevarauska un Elza Gauja - varētu plūkt laurus kā labākie aktieri. Režisors atzīst, ka viņam «ir milzīgs prieks par nominācijām balvai Lielais Kristaps, tā ir mazā kompensācija par piecu gadu ilgo darbu. Esmu ieinteresēts, lai būtu viedokļu dažādība par filmu, jo tad ir pamats diskusijai, jo draņķīgākais variants būtu vienkārša frāze - labi pastrādājāt.» Starp citu, režisors Andris Gauja tandēmā ar Gati Ziemu ir izvirzīts nominācijā Labākais komponists, un šo faktu viņš komentē ar smaidu: «Būs jāmaina profesija. Mūzika ir mana bērnības trauma, kas to zina, kā dzīve būtu izvērtusies, ja mediņos būtu pabeidzis flautas klasi.»
Filmā izvirzītā tematika varētu būt saistoša plašai auditorijai, ir pārliecināts režisors. «Būsim godīgi - attiecību tematika mūs visus nodarbina katru dienu. Dažādos intelektuālos līmeņos domājam un funkcionējam ikdienā, bet visi, pat visslīpētākie intelektuāļi, katru dienu gremdējas domās par to, cik viņi ir laimīgi savās attiecībās ar līdzcilvēkiem. Cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks, un attiecību veidošana ar pārējiem ir viena no cilvēka pamatfunkcijām, tikai ir jautājums - vai un kā mākam veidot attiecības? Neskatos uz mūsu skatītāju caur rozā brillēm, tomēr esmu pārliecināts, ka viņš ir rūdītāks stāstu lasītājs nekā citās kultūrās. Mūsu skatītājs ir spējīgs izvēdināt prātu, savā veidā - izklaidēties, skatoties izrādi vai filmu, kas, kā nesen teica kāda paziņa, «iznes smadzenes».»
No vienas filmas pirmizrādes līdz nākošās filmas pirmizrādei režisoram ir apmēram piecu gadu ilgs laiks, un, protams, paralēli darbam pie filmas, prāts, laiks un enerģija tiek veltīti arī dažādiem rutīnas darbiem. «Drīz jau būs pašam jāsāk cīnīties ar savu darbaholismu, kas ir uzaudzis līdz šim vēl nebijušiem apmēriem. Protams, tas ietekmē personisko dzīvi un attiecības ar līdzcilvēkiem, lai gan man ir paveicies ar to, ka man apkārt ir saprotoši cilvēki,» saka Andris Gauja. Režisors jau ir sācis darbu pie pilnmetrāžas vēsturiskas spēlfilmas Albatross. «Visi kino režisori jau grib ziedoties tikai profesijai, bet par mūsu idejām lemj komisijas, kas dala naudu. Manas profesijas pārstāvji visu laiku staigā kā uz plāna ledus, bet pēdējā laikā man bijusi iespēja nodarboties galvenokārt tikai ar kino. Lai vai kā klājas, režisoram pašam jābūt milzīgai motivācijai, kas nedrīkst nošļukt vai pat pazust, saskaroties ar pirmo neizdošanos,» atzīst Andris Gauja.
41 gadu vecais Andris Gauja kino pievērsās pirms gadiem 15, sākot veidot dokumentālu stāstu par ebreju kopienu Latvijā filmā 3000 km līdz Apsolītajai zemei (2006), kurai bija producents, režisors, scenārists, skaņas režisors un pat izplatītājs. «Tas bija laiks, kad studēju Kultūras akadēmijā un manai spītībai bija svarīgi visu darīt pretēji tam, ko saka pasniedzējs. Studijās mums visu laiku mācīja, ka jābūt vienam galvenajam varonim, bet filmā tādu ir vairāki,» stāsta režisors. Pēc dažiem gadiem uzņemtajai dokumentālajai filmai Ģimenes lietas (2010) bija veiksmīgs mūžs, tā tika izrādīta vairāk nekā 20 festivālos pasaulē, saņēma daudzas balvas, arī ASV dokumentālo filmu festivāla Silverdocs galveno balvu, tika nominēta Krievijas kinoakadēmijas balvai Nīke, bija viena no skatītākajām filmām Latvijā. Filma arī raisīja plašas diskusijas sabiedrībā, un loģiski, jo filmas veidotāju uzmanības centrā ir jauna sieviete Zanda, kura cenšas izdzīvot ar saviem diviem bērniem dieva aizmirstā Kurzemes ciematā, un viņas bērnu tēvs ir viņas brālis, kurš izcieš gadu cietumsoda par veciem grēkiem. Šim dokumentālajam stāstam sekoja divas aktierfilmas. «Negribētu būt kā Vudijs Alens, kurš katru gadu tiražē pa filmai, tomēr reizi trīs gados ir iespējams radīt rūpīgi nostrādātu darbu. Turklāt līdz ar pieredzi esmu iemācījies strādāt ātrāk,» atzīst Andris Gauja.
Pēdējos gados papildu iztikas avots esot «režisoru haltūras», piemēram, reklāmas, sociālu vai komerciālu klipu veidošana. «Mani vairs nepazemo tas, ka nākas darīt arī šādus darbus. Tieši reklāmās ir vēl lielāka atbildība par katru kadru. Turklāt, darot šādus darbus, arī tehniski daudz ko var iemācīties par profesiju,» saka Andris Gauja. «Šādi darbi, protams, var sabojāt, jo gan režisors, gan operators var kļūt dekoratīvs un vēlēties, lai visos kadros valdītu komforts, lai tajos būtu pareizības elements.»
Maģistra studijas pagaidām noliktas uz pauzi, jo pēdējā laikā galvenā prioritāte bija otrās spēlfilmas pabeigšana. «Vispār lekcijas ir lielisks veids, kā risināt savu iekšējo monologu. Protams, paņemot un mācoties kaut ko no pasniedzējiem, tomēr galvenais - klausoties šos meistarus, vismaz es nonāku pie savām personiskajām atklāsmēm. Tā vienkārši ir - labs sarunas biedrs dod impulsus pašam nonākt līdz kādai būtiskai atziņai,» saka Andris Gauja.
«Man ir sajūta, ka mana mīlestība pret man tuvajiem cilvēkiem vienkārši plūst no manis, neatkarīgi no tā, cik daudz laika es pavadu kopā ar viņiem. Ļoti labi saprotu, ka tā ir tikai manā prātā, jo cilvēkiem ir reāla nepieciešamība mani satikt,» saka divu meitu tētis. «Gribētos atrast laiku gan mīļajiem cilvēkiem, gan iespējai pasmelties impulsus, jo šī ir kultūras zeme, mūzikas lielvalsts - daudz talantīgu personību, daudz labu koncertu un teātra izrāžu. Mums ir neticami daudz dzejas, ko gribētos lasīt. Gribētos arī baudīt citu radītos darbus... Gan personiskajā, gan kultūras dzīvē galvenais jautājums ir par balansu starp es, es, es un dabisku interesi par citām būtnēm.»
Andra dzīvesbiedre un jaunākās meitiņas mamma Elza, kura arī ir diplomēta režisore un aktrise, piedalās divās Liepājas teātra izrādēs, tāpēc bieži vien mazā meita tiek atstāta auklīšu uzraudzībā. Tētis stāsta: «Mūsu meita kopš piecu mēnešu vecuma gūst pieredzi būt atvērtai, uzticēties citiem cilvēkiem. Man grūti pateikt, kādas sekas tas atstāj - pozitīvas vai negatīvas, tomēr bērns ir atvērts. Saprotu - mums visiem ir vajadzīga ne tikai kvalitāte, bet arī kvantitāte attiecībās. Aukles ir aukles, bet vacāki tomēr ir vecāki...»
Tāpēc tad, kad sagadās laimīgie brīži, ka nevienam nekur nav jāskrien, galvenā prioritāte ir emocionālo parādu atdošana ne ģimenei, bet visiem tuviem cilvēkiem. «Varbūt tam ir grūti noticēt, bet - vienkārši kopā būšanas prieks, simtprocentīga laime būt kopā ar tuvajiem,» saka režisors. Arī Andra vecākajai meitai Grietai, kura tieši šobrīd ir spurainajā pārejas vecumā un ar savu viedokli par absolūti visu, ir jāatrod laiks. Vecākā meita apgūst flautas spēli, un tētis ar lepnumu teic, ka meita jau ir tikusi tālāk par viņu, proti, šī instrumenta spēli apgūst jau ilgāk nekā savulaik viņš.
Izvēle nodarboties ar režiju, vienlaikus nozīmē arī izvēli dzīvot ne pārāk stabilu un garantētu dzīvi - ne darbs, ne ienākumi, ne pasūtījumi nav droši prognozējami. «Abi ar Elzu esam gara radinieki, abi cenšamies skatīties uz lietām kā pārejošām. Plūstošas smiltis - tieši tā es redzu šo pasauli, jo tajā nav neviena paliekoša elementa, izņemot galveno skatītāju - mūsu prātu, kurš to visu vēro. Viss ir plūstamībā un mainīgumā. Visstabilākā karjera un darbs vienā brīdī beidzas, un tad ir pensija, un tad vienā brīdī beidzas arī pensija, un nekā vairs nav. Mēs esam visforšākajā laikā, visforšākajā zemē, un, ja ar tādu attieksmi dzīvo, tad vislielākie čakari ir tikai spēle un rotaļa, un laimīgs prāta stāvoklis ir tam visam fonā,» uzskata Andris Gauja.
***
• Režisors
• 1978. gada 21. aprīlis, Talsos
• Precējies, sieva - Elza Gauja, meitas Grieta (12) un Nora (3,5)
• Absolvējis Āgenskalna ģimnāziju (1993), Rīgas komercskolu (1996), Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti (bakalaura grāds sociālajās zinātnēs, 2000) un Latvijas Kultūras akadēmiju (teātra, kino un TV dramaturģiju, 2007). Šobrīd studē Latvijas Kultūras akadēmijā (maģistra programma Audiovizuālā māksla: Filmu režija un producēšana, kopš 2016)
• Pasniedzējs biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā RISEBA (kino un TV režija, 2013. gada)
• Režisors pilnmetrāžas mākslas filmām: Nekas mūs neapturēs (2019) un Izlaiduma gads (2014). Sācis darbu pie pilnmetrāžas vēsturiskas spēlfilmas Albatross
• Veidojis dokumentālās filmas: Ģimenes lietas (2010), Viktors (2009), 3000 km līdz Apsolītajai zemei (2006)
• Aranžējumu līdzautors, līdzproducents grupas Dodo mūzikas albumam Pasaule var nomirt (Ingus Baušķenieka ieraksti) - nominēta Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai kā Labākais debijas albums u.c.
