Spēlēju, dancoju, sākotnēji Raiņa spalvas rakstīts, ir viens no latviešu dramaturģijas būtiskākajiem darbiem. Dažādos vēstures posmos un sociālvēsturiskajos apstākļos tas kalpojis par nacionālās kultūras un pašapziņas veidošanas un uzturēšanas komunikācijas kodu.
Transformēts grieķu mīts par Orfeju, kurš nokāpa pazemē, lai atvestu Eiridīki atpakaļ virszemē savā arhetipiskajā struktūrā spoguļojas rainiskā ideālismā. 20. gadsimta otrās puses latviešu teātra vēsturē tas vairākkārt meistarīgi apgājis socreālisma paradigmu, zemtekstos manifestējot ilgoto brīvību. 1977. gadā ieguvis jaunu veidolu Imanta Kalniņa operā ar Imanta Ziedoņa libretu. Dumpīgu, muzikāli drosmīgu un nemainīgi simboliski nozīmīgu kā autoriem, tā skatītājiem. Ar Kārli Zariņu Tota lomā un Liliju Greidāni kā Leldi šis iestudējums laikabiedru atmiņās kļuvis par leģendu. Un tieši Imanta Kalniņa Spēlēju, dancoju Latvijas Nacionālā opera un balets izvēlējušies par sezonas atklāšanas jauniestudējumu. Jāpiebilst, ka 2011. gadā, atzīmējot komponista 70. jubileju, opera tika atskaņota koncertuzvedumā ar iestudējuma elementiem.
Sarunas par Spēlēju, dancoju aktualitāti Latvijas jaunākajā teātra vidē uzplaiksnī laiku pa laikam, tomēr iestudējumi tapuši vien pāris. 2001. gadā lielu skatītāju atsaucību izpelnījās jaunā teātra festivālā Homo Novus rādītais folkloras kopas Iļģi folkmūzikls Daugavgrīvas cietoksnī. Toreiz tas tapa kopā ar lietuviešu teātra Miraklis leļļiniekiem un Pētera Krilova toreizējo aktieru kursu Latvijas Kultūras akadēmijā. Savukārt 2016. gadā Valmieras teātra vasaras festivālā Mārtiņš Eihe iestudēja vides izrādi Valmiermuižas staļļu arēnā, izmantojot Iļģu folkmūziklu, tikai ieraksta formā.
Mūsdienu režisoriem ir grūti ķerties pie lielajām tēmām, kur darīšana ar iracionālo, ārpuspragmatisko, filozofisko. No politiskajā virtuvē jau pārāk apzelētajiem nācijas un valsts jēdzieniem mākslinieki lielākoties labprātāk izvairās vai arī izvērš to sociālās kritikas virzienā. Te ne vienmēr ir skaidrs, vai viņi paši sevi pieskaita pie tiem mēs, kas «visu esam paši sačakarējuši», vai tomēr, nostājušies atstatu, apgaismnieciski norādot uz mūsdienu sabiedrības vainām. Labi, ka Raiņa un Aspazijas gads (2015) deva pietiekamu impulsu šāda tipa problemātiku aktualizēt, valsts simtgade ļāva iegrieztajam vilciņam vēl kādu laiku baudīt inerci un šobrīd nonākt līdz tam, ka, ja ne Raiņa Spēlēju, dancoju, tad vismaz Kalniņa un Ziedoņa metamorfozi operas formā atrada par iespējamu pacelt.
Hēgelis rakstījis, ka mantojums ir katras nākamās paaudzes dvēsele un garīgā substance, kas kļuvusi par ierasto ar visiem principiem, aizspriedumiem un bagātībām, un tas ir izejmateriāls, ko mantinieki pārrada. Operā pārradāms ir tikai iestudējums, mūzikai un libretam paliekot to sākotnējo autoru radītā sazobē. Mantojums šajā gadījumā ir divu latviešu lielo Imantu kopdarbs. Līdz ar to ir neproduktīvi diskutēt par to, cik specifiski muzikāli interesanta vai aktuāla šodien ir šī Imanta Kalniņa opera, ja principā pietiek ar to, ka tas ir ImKa - vērtība ar sevi, un punkts. Ja vēl izdodas noķert pazīstamos motīvus no citiem komponista darbiem, iedarbinot emociju atpazīšanas mehānismu apziņā, tad apmierinājums faktiski garantēts.
Saistībā ar konkrēto iestudējumu, sajūsma par to, ka dziedātāji tikuši galā ar sarežģītajām vokālajām partijām, mijas ar pārdomām par to, vai dziedāšanai vispār būtu jādzīvo līdzi kā sportam, piemēram, svarcelšanai, kur adrenalīns izdalās tādēļ, ka no visa spēka turi īkšķus, lai solists nenolūstu izrādes laikā, un atvieglojumā nopūties izrādes izskaņā un aplaudē tiem, kas akustiski pastiprināti ar mikrofoniem pieveikuši paši sevi un vēl dārdošo, biezo orķestri Mārtiņa Ozoliņa vadībā. Raimonda Bramaņa Tota T krekliņš ar uzrakstu Bez cīņas nav uzvaras varētu būt dziedātāja kredo savās attiecībās ar šo lomu. Galvenais, lai tenora patiesā uzvara pār Tota partiju nebeigtos ar nevajadzīgu ziedošanos, aiz kuras nav tik cēla mērķa kā atveidotajam varonim. Leldes lomu pirmizrādē dziedāja Marlēna Keine. Viņas balss Imanta Kalniņa krāšņajai instrumentācijai pāri saklausāma fragmentāri. Daudz labāk uztverama izteiksmīgā plastika, cik nu to atvēl režija. 1. cēlienā Lelde vairāk līdzinās Doniceti Lučijai di Lammermūrai, jo acīmredzami piespiedu kārtā tiek izdota pie nemīlamā un izteikti nesimpātiski portretētā Jura Ādamsona Zemgus, to paužot ar slepenu piedzeršanos kāzu viesiem aiz muguras, demonstratīvu augstpapēžu kurpju nomešanu un deju uz galda, ierodoties spēlmanītim Totam.
Vokālo melodiku ar tēlu meistarīgi un atmiņā paliekoši savieno Jāņa Apeiņa butaforiski tērptais Trejgalvs un Riharda Mačanovska Aklais, paradoksālā kārtā kļūstot par šī Spēlēju, dancoju garīguma atslēgām. Samocīts, lai arī asprātīgi domāts, izskatās arī Andželas Gobas Dēla mātes un Evijas Martinsones Meitas mātes pretnostatījums un visa neobligātā kāzu anturāža pie Rīgas pils mūriem. Savukārt Leldes beigu iznāciens vienā krekliņā uz tumša fona, jautājoši veroties publikā, šķiet didaktiska un pārekspluatēta klišeja, neatkarīgi no tā, vai uztveram to kā no elles izrauto un atdzimušo vai tieši otrādi - izģērbto un pazemoto simbolu, Latviju vai sievieti. Arī Lauras Greckas plikpaurainais Zemesvēzītis, kurš uznirst no sufliera būdas, jūtami tausta publikas gaumes un humora izjūtas robežas, kas, protams, pats par sevi nav nekas slikts.
Laura Groza-Ķibere šajā Spēlēju, dancoju iestudējumā sadarbojas ar mākslinieku Miķeli Fišeru, kurš veidojis izrādes scenogrāfiju, režisores idejai atbilstoši īstenojot skatuves iekārtojumu, ekspresīvas hiperbolas ietvarā ievietojot Anša Cīruļa veidotās Rīgas pils Sūtņu zāles interjeru. Tajā pēc 2013. gada ugunsnelaimes tad arī notiek Spēlēju, dancoju darbība, sākot ar otro cēlienu, kas pamazām ievelk elles skata baisajā jautrībā. Komandā ir arī dramaturgs Evarts Melnalksnis, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš un videomākslinieks -8.
Priecē fakts, ka operas iestudējumu veidojusi radošā komanda, kurā lielākā daļa ir nosacīti jauni mākslinieki. Katram atsevišķi ir ko teikt šolaiku operas skatītājiem, bet to darīt kopā vēl ir gana sarežģīts uzdevums. Vienīgā daudzu gadu operā rūdītā profesionāle ir kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka. Viņa šoreiz izpaudusies no ierastā pavisam atšķirīgā rokrakstā, spēlējoties ar daudzveidīgu materiālu faktūrām, formām un līnijām, elegancei piemetot krietnu devu sāls un piparu vizuālas ironijas formā. Sevišķi tas sakāms par stilizētajiem tautiskajiem elementiem 2. cēlienā - iestudējuma veiksmīgākajā daļā.
Mihaila Čuļpajeva atveidotais atraktīvais Velnēns dej ar milzīgu latvisko saktu uz dibena. Raganu un velneņu dejojošais koris izkrāsots, tikai nedaudz pārspīlējot skatuves tautas dejām raksturīgo estētiku, bet Rūdolfs Gediņš savā horeogrāfijā pagūst paironizēt arī par Gatves deju. Tā, starp citu, nāk tieši no baleta skatuves - Helēnas Tangijevas-Birznieces horeogrāfijas Anatola Liepiņa baletam Laima pašā padomjlaiku plaukumā. Elles skatā ļoti atdevīgi darbojas operas kora mākslinieki. Jāpiebilst, koris šim iestudējumam piešķir trīsdimensionālu skanējumu, atrazdamies gan uz, gan aiz skatuves, prezidenta un valdības ložās, kā arī skanot ierakstā. Kora radītais telpiskums uz mirkli iedarbina sajūtu par zālē sēdošo cilvēku kopības kā simboliska mēs vispārinājumu. Sajūtu teātra princips izmantots arī miroņsvecītes attēlojumā - ķēdē iekārtā metāla lode (sienu graušanai?) vienā sānā tiek atvērta, lai atklātu spoguļu skaldnes, kuras kustībā atstaro gaismu, radot ilūziju par uzlecošas saules stariem, kas žilbina un liek pat aizsegt acis.
Lai arī 2. un 3. cēlienā ar zināmu piepūli izdodas tuvoties Spēlēju, dancoju idejas lielumam, tomēr neatstāj sajūta, ka avota (Raiņa lugas) informācijas lauks ir daudz lielāks, nekā ļauj ieraudzīt Kalniņa un Ziedoņa opera šajā iestudējumā. Intelektuālo konstrukciju sastatnes bīstami šūpojas, un daudzās nebūtiskās detaļās izšķīst jēga. Protams, katram interpretam ir tiesības idejai piešķirt savu saturu. Brīvs, kam dūša brīvam būt. Piepildīt apvienošanas brīnumu uz skatuves starp iracionālām idejām, ērtām klišejām un loģisku vēlmi tomēr sociālkritiski ierēkt, lai nu kāds, nedod, dievs, nepadomā, ka tiešām tiecies pēc kaut kā cēla, tiešām nav viegli, ja vispār iespējami.
