«Es ļoti daudz domāju par to, kas ir mīlestība. Vai mīlestībā vienmēr ir jāiegūst? Vai tai vienmēr vajadzīgs reāls kontakts ar otru? Vai tad tu esi sasniedzis, ko gribējis? Es nezinu. Manā pieredzē mīlestība, kas ir neaizsniedzama, kaut kādā ziņā šķiet pat daudz pilnīgāka,» saka Latvijas Nacionālā teātra aktieris Kārlis Reijers. Par šiem jautājumiem viņam liek domāt jaunā – galvenā varoņa – loma Aivara Freimaņa romāna Katls iestudējumā, ko veido režisore Ināra Slucka. Pirmizrāde – ceturtdien, 19. septembrī, pulksten 19.
Ievērojamā latviešu kinorežisora, ironiskā nomaļnieka Aivara Freimaņa pirmais un vienīgais romāns beidzas ar šādiem vārdiem: «...varbūt ierakumi neizzūd tāpēc, ka varētu būt vajadzīgi vēl kādreiz?» Viņa romāna lappusēs Kurzemes lībiešu krastā pēdējā kara gadā un pirmajos pēckara gados sastopas vienkāršs lībiešu zvejnieka dēls Ingus Zutis (izrādē saukts par Ņurņiku) un... jaunā dzīve. Ingus kā cīņas līdzekli izvēlas anonīmu zīmīšu rakstīšanu, lai notikumi risinātos tā, kā vēlas viņš. Viņa draugi - nē. Vai notikušo mēs varam atcelt kā nebijušu, ja atrodam tam attaisnojumu?
«Izrādes sižetiskais un radošais potenciāls ir ļoti labs, lai sanāktu jēdzīga izrāde, kas liktu skatītājam domāt. Un tas, par ko domāt, katram varētu būt ļoti personīgi. Jo, ja skatītājs šai stāstā gribēs ieraudzīt kaut ko priekš sevis, viņš arī ieraudzīs,» uzskata jauniestudējuma galvenās lomas - Ņurņika - atveidotājs. Mūsu saruna notika divas nedēļas pirms pirmizrādes, un aktieris nebaidījās atzīties, ka pašam galvā vēl ir diezgan liela putra, lai skaidri saskatītu bildi kopumā, tomēr viņš atzina, ka pilnībā uzticas režisorei, kura jauniestudējuma darba procesā viņu ir pārliecinājusi, ka zina, ko dara un - kas tas būs.
Izrādes vizuālo ietērpu veidojuši scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un kostīmu māksliniece Marija Ulmane.
Vēl ej un dedz!
«Tas ir vēsturē balstīts stāsts ar komēdijas elementiem,» tā aktieris definē jauniestudējuma žanru. Viņš saka: ne jau par Otro pasaules karu ir stāsts, bet par jauna cilvēka sevis meklējumiem. «Absolūti par mani tagad - arī es ļoti daudz domāju par to, kas es esmu, mēģinu saprast, kas notiek ar mani...» atzīst Kārlis Reijers, uzsverot, ka Otrais pasaules karš ir tikai fons. «Manā ģimenē vienīgais cilvēks, kurš to piedzīvoja, bija mana vecmāmiņa, manas mammas mamma, kura jau mirusi. Otrais pasaules karš sākās tieši viņas 10. dzimšanas dienā... Karš un okupācija manā ģimenē bija tik sāpīgas tēmas, ka neviens par tām nerunāja. Bet - kas notika ar cilvēku tai laikā...? Mums, mazbērniem, vecmāmiņa to nestāstīja. Režisore šodien bija atnākusi uz mēģinājumu T kreklā, kam uz muguras bija rakstīts: «Laiks nav svarīgs. Svarīgs ir cilvēks.» Jā, tā ir,» domā jaunais aktieris. Viņš savos 25 gados jūtas kā starpposmā starp jaunu un jau pieaugušu cilvēku. «Man patīk būt jaunam un trakam, bet tajā pašā laikā es jūtos jau diezgan pieaudzis. Ļoti daudzi jaunieši manā vecumā vēl īsti nezina, ko grib, nodarbojas ar vienu un otru lietu, bet nevienai no tām neļauj sevi ļoti piesaistīt. Man liekas, ka viņi ir vairāk brīvi nekā es. Es jau esmu ieguvis izglītību un strādāju savā profesijā, bet - es vēl negribu tā mierīgi apsēsties un pateikt, ka tagad to darīšu visu atlikušo mūžu. Lai arī man galvā viss liecina par to, ka tā tas būs, mans ķermenis un mana jaunība neliek man mieru un saka: vēl paprotestē, vēl ej un dedz! Bet es mēģinu sevi apslāpēt, nomierināt, un, iespējams, tas ir nepareizi, ka neļaujos jaunībai,» aktieris aizdomājas un tad saka: «Ļoti ceru, ka pēc gadiem desmit man nebūs jāpiedzīvo krīze, ka man nenāks atpakaļ tas, ko tagad nepiedzīvoju: bāc, šito biju palaidis garām!...»
Neveiksmes nav pieredzējis
Kārlim Reijeram šī ir trešā sezona Latvijas Nacionālajā teātrī kopš Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas. «Ar katru jaunu lomu es joprojām mācos, joprojām daudz nezinu un mežonīgi daudz kļūdos. Akadēmija jau iedod tikai virzienu, kurā domāt, pirmos instrumentus, ar ko strādāt, bet pēc tam ir jāapgūst arvien sarežģītāki instrumenti, un tas nozīmē, ka jāmācās ir visu laiku,» sapratis jaunais aktieris. Viņš atzīstas, ka profesionāli vēl nav tādā līmenī, kādā gribētu būt, un lielākoties pašam nepatīk tas, ko un kā viņš dara. «Es esmu ļoti paškritisks, nemitīgi sevi analizēju: tas nav labi, tas nav pareizi, tas ir garām. Es arī īsti neprotu priecāties par atzinību, panākumiem, veiksmēm - es visu apšaubu, nenoticu līdz galam,» atzīst Kārlis Reijers. Viņš aizdomājas, ka varbūt tas saistīts ar to, ka skolas gados viņam viss padevās diezgan viegli, nebija jāpiepūlas, lai sasniegtu vismaz vidējus rezultātus - gan basketbolā, kur viņš trenējās no 5. klases, gan teātra pulciņā. «Varbūt tāpēc teātrī man tagad ir grūtāk tikt galā ar kādām problēmām, jo neveiksmes un neizdošanos neesmu pieredzējis.»
Aktieris gan atminas, ka vidusskolas laikā, apmeklējot teātra pulciņu, Liepājas teātra aktrise Anita Kvāla, kura arī tur strādāja ar jauniešiem, viņam teikusi, ka viņš netiks Teātra fakultātē. «Neatceros, kādā sakarā, bet - jā, tā viņa man teica. Tāpēc, stājoties uz aktieriem, paralēli iesniedzu dokumentus arī Latvijas Universitātē - uz psihologiem un uz filozofiem. Bet - tiku aktieros.»
Audzē aktieriskos muskuļus
Jaunais aktieris ir pateicīgs teātrim, ka darba viņam ir ļoti daudz. «Pagājušajā sezonā man bija deviņas (!) pirmizrādes, nospēlēju 174 (!) izrādes. Varbūt daudz par daudz, un tomēr - man kā jaunam aktierim tā ir brīnišķīga iespēja audzēt aktieriskos muskuļus, veidoties kā profesionālim. Tas ir daudz labāk, nekā būt bez darba. Protams, katrai lietai ir savi plusi un mīnusi. Jā, no vienas puses, es audzēju savus aktieriskos muskuļus, bet man nepietiek laika apstāties, ielaist gaisu sevī un brīvi padomāt, lai saprastu, kas es esmu, ko es vēlos kā mākslinieks, kā es redzu un kā gribētu redzēt teātri,» saka Kārlis Reijers un tad uzskaita visus projektus, kuros pagājušajā sezonā piedalījies. «Sezona sākās ar Gatiņa lomu izrādē Pūt, vējiņi!, tai sekoja darbs Jaunajā zālē - dejas izrādē Visas manas vājības ir tavas lūpas. Nākamā bija izrāde Tikšanās vieta - Rīgas pilsētas II teātris, tai sekoja koncertuzvedumu 18. novembrī - Dzimšanas dienas nakts, un gada noslēgumā - Gadumijas koncerts. Jaunais gads iesākās ar Ruprehta fon Hāna jeb Rupa, Madelēnes brāļa lomu izrādē Baltiešu gredzens, pēc tam piedalījos Latvijas Nacionālā teātra simtgades koncertā 23. februārī, pavasarī veidojām izrādi par grupu Jumprava - Zem diviem karogiem, un sezonas noslēgumā spēlēju Otto lomu režisores Diānas Kaijakas diplomdarba izrādē Šī skaistā nākotne. Lai arī daži no šiem projektiem bija vienreizēji vai īstermiņa, tā vienalga bija jauna informācija, kas man bija jāsagremo, jāapstrādā un - jānospēlē,» piebilst jaunais aktieris.
Šajā sezonā viņam ieplānotas trīs jaunas lomas - Aivara Freimaņa romāna Katls iestudējumā Lielajā zālē, Rasas Bugavičutes-Pēces lugā Puika, kas redzēja tumsā LMT Jaunajā zālē, ko iestudēs režisors Valters Sīlis, un pavasarī - Viljama Šekspīra Sapnis vasaras naktī Lielajā zālē pie režisora Elmāra Seņkova. «Iespējams, būs jāpiedalās arī Teātra dienas koncertā,» piebilst Kārlis Reijers. Viņš priecājas, ka šosezon darba ir mazliet mazāk - varēs vairāk ievilkt gaisu un ar to piepildīt jaunās lomas.
Svarīgi būt pie dabas
Vasara aktierim pagājusi, gatavojoties un spēlējot Producentu grupas 7 jaunajā brīvdabas koncertuzvedumā Nerātnā vasaras nakts. Pāris reizes bija aizbraucis arī uz mājām Rucavā, kur vasaras nometnē aizvests un joprojām dzīvo arī aktiera pusgadu vecais kaķu puika Otto. «Ceru, ka uz pirmizrādi vecāki man viņu atvedīs atpakaļ. Ceru, ka viņš nebūs pieradis pie dzīves laukos un gribēs atgriezties dzīvoklī Rīgā,» aktieris smaidot nosaka un izstāsta, kā pavasarī ticis pie kaķa. «Manā dzīvoklī bija iemitinājusies pele, bet, tā kā grauzēji ir viena no manām fobijām, es sapratu, ka man ir vajadzīgs kaķis. Kamēr tiku pie kaķa, no pelēm jau biju atbrīvojies, un tagad esmu pelēm pateicīgs, ka viņas iztraucēja manu dzīvi - lai es saprastu, ka ne jau peļu ķeršanai, bet man pašam ir vajadzīgs šis brīnišķīgais dzīvnieciņš...»
Kārlis Reijers ir dzimis un uzaudzis laukos, un, lai arī skolas gados viņam ļoti patika Rīga, šodien viņš secina: «Man kā lauku puisim ir ļoti svarīgi būt pie dabas. Savā brīvajā laikā es gribētu pļaut zāli, rakt zemi. Man ļoti pietrūkst kaut vai tikai aizbraukt līdz jūrai vai pastaigāt pa mežu. Man vairs nepatīk pilsētā iet ārā uz ielas. Varbūt tāpēc, ka lielās noslodzes dēļ man trūkst brīvdienu, lai aizbrauktu uz laukiem un ievilktu gaisu. Varbūt tāpēc esmu mazliet apjucis un īsti nesaprotu, kas biju kādreiz, kas esmu tagad un - kas es gribētu būt... Kas ir mans mugurkauls, kas esmu es? Tie ir jautājumi, uz kuriem man jāatrod atbilde, pirms kļūstu pieaudzis.»
***
KĀRLIS REIJERS
• Latvijas Nacionālā teātra aktieris
• Dzimis 1994. gada 10. maijā Priekulē
• Izglītība: Bārtas pamatskola, Kalētu mūzikas skola, Liepājas valsts 1. ģimnāzija, Latvijas Kultūras akadēmija (2017)
• Repertuāra lomas: Juris - G. Priedes lugā Zilā (rež. T. Treinis, 2017), Gastons - A. Dīča lugā Arī vaļiem ir bail (rež. E. Seņkovs, 2018), jaunietis - P. Pētersona/R. Paula muzikālajā melodrāmā Man 30 gadu (rež.I. Slucka, 2018), Gatiņš - Raiņa lugā Pūt, vējiņi! (rež. E. Seņkovs, 2018), loma J. Baloža uz patiesiem notikumiem balstītajā muzikālajā izrādē Zem diviem karogiem (rež. V. Sīlis, 2019), Otto - R. Kalnejais mīlasstāstā Šī skaistā nākotne (rež. D. Kaijaka, 2019), Ingus Zutis - A. Freimaņa romānā Katls (rež. I. Slucka, 2019)
• Spēlē Producentu grupas 7 vasaras draisku joku, dziesmu un danču koncertuzvedumā Nerātnā vasaras nakts (rež. V. Pavlovskis, 2019)
• Spēlmaņu nakts 2016/2017 nominācija Gada jaunais skatuves mākslinieks - par Jura lomu izrādē Zilā (rež. T. Treinis)