«Kustības māksla, tās abstraktā valoda ir viens no veidiem, kā aktivizēt cilvēkam sevis apziņu un domāšanas procesus vairākos līmeņos,» saka dejas māksliniece un horeogrāfe Alise Putniņa. Iedvesmojoties no izrādes ķermeņa un kustību pētījumiem, viņa ir radījusi un turpina izstrādāt savu kustību metodi, kuras pamatā ir elpas un nebeidzamas kustības sadarbība, kas ļauj paplašināt ķermeņa kustību robežas un trenē prāta un ķermeņa izturību.
Rītvakar, 28. augustā, pulksten 19 un ceturtdien, 29. augustā, pulksten 20.30 Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Eduarda Smiļģa Teātra muzejā (E. Smiļģa ielā 37/39) gaidāma pirmizrāde - Alises Putniņas laikmetīgās dejas monoizrāde Naktene. Tā top sadarbībā ar dramaturģi Lindu Krūmiņu, un to producē biedrība Horeogrāfu asociācija. Izrādi iesaka jauniešiem vecumā no 16 gadiem un pieaugušajiem.
Ārpus prāta rāmjiem
Dejas izrāde Naktene ir intuitīvs stāsts par sievietes esību un mainību cauri laikiem. Savienojot fizisko un sajūtu pasauli, tiek meklēti jauni ceļi, kas ved prom no gadsimtiem ilgi uzkrātām sociālpolitiskām un sociālkulturālām normām attiecībā uz sievietes tēlu sabiedrībā. Caur nebeidzamu kustību plūsmu skatītājs tiek ievests citādā izrādes pieredzēšanas stāvoklī, priekšplānā izvirzot nevis prāta analītisko pusi, bet gan iekšējo sajūtu un zemapziņas pasauli.
«Latvijas Kultūras akadēmijas programmu Laikmetīgās dejas horeogrāfija pabeidzu pirms četriem gadiem, bet ideja par solo izrādi dzima divus gadus vēlāk - uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas vēl nebiju tai gatava,» atzīst Alise Putniņa, sakot, ka tieši šobrīd ir sajūta, ka vajag pakāpties soli augstāk, jo - jau ir ko teikt.
Naktene ir jaunās horeogrāfes otrā laikmetīgās dejas izrāde. Pirmā - Eksperiments ar apskāvienu -, kas tapa sadarbībā ar A. Austriņu-Seņkāni, M. Opeltu un K. Albuži, tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Sasniegums laikmetīgajā dejā 2016/2017.
«Pirmais solo darbs mākslinieka izaugsmē ir ļoti būtisks, jo tas ir kā stūrakmens, kas tiek ielikts visa pamatā,» Alise uzskata, atklājot, ka jau pērnā gada martā bija pilnīgi skaidrs, ka viņas solo darbs, pirmkārt, būs nebeidzamā kustībā, ne uz mirkli neapstājoties, un, otrkārt, kustība sāksies no vienas konkrētas vietas ķermenī - no iegurņa joslas -, pētot, kā tā attīstās tālāk. «Vēl nebija tēma, bet kustību vīzija jau ļoti skaidra,» saka jaunās dejas izrādes autore. «Trīs mēnešu laikā izveidoju jau pusi no izrādes materiāla, un tikai tad nāca tēma par sievieti. Sākotnēji domāju par stereotipiem, gribēju izveidot tādu kā katalogu par sievieti - kādos stereotipos mūs ieliek. Taču, ļaujot kustībai notikt, es aizplūdu ārpus prāta izdomātajiem rāmjiem, kā rezultātā pamainījās mana iekšējā uztvere, nāca klāt citas domas, jaunas vīzijas un sajūtas, un es sapratu, ka jārok ārpus stereotipiem,» stāsta Alise. Pieaicinot talkā dramaturģi Lindu Krūmiņu, abas nonāca līdz sievietes jaunatklāšanai. «Izejot no mana skatupunkta, no maniem vērojumiem un sajūtām kā sievietei, dzīvojot mūsdienu pasaulē, mēs atradām jaunas šķautnes, kas iziet ārpus tām robežām, kā esam pieraduši skatīt cilvēku, redzēt sievieti.»
Katrā ķermeņa trīsā
«Iekšējā gurnu urdoņa, kas ieskauj un atraisa vēl nedzirdētas ķermeņa balsis, ļauj meklēt ceļu pie sievietes - Naktenes. Cauri nebeidzamībai elpā un kustībā tiek ieskandēta miesa, kas paver īpašus ceļus, rosina spējas, kas citkārt šķita neiespējamas. Naktene! Notvert un pazaudēt, bet ļaut klusībā elpot katrā roku šūpā un ķermeņa trīsā. Naktene? Svešāda no pirmā elpas vilciena vai tomēr pazīstama un aicinoša ienirt ikdienā klusējošo zemapziņas avotu dziļumā. Ieelpoju un izelpoju nebeidzamību. Naktene...» - tā jaunā horogrāfe definē savu Nakteni, atzīstot, ka šis darbs gan ir, gan nav par viņu pašu. «Nav tādā ziņā, ka nav autobiogrāfisks, bet ir par mani manās sajūtās un manā redzējumā par sievieti - kā es kā sieviete jūtos mūsdienu sabiedrībā. Bet tie nav konkrēti notikumi, kas ietekmējuši šī darba izstrādi, tas vairāk ir sajūtu līmenī,» viņa paskaidro.
Ikdienā Alise darbojas dažādos neatkarīgos dejas un teātra projektos, kā arī turpina attīstīt savu kustību metodi, ko pasniedz nodarbībās dejas un teātra amatieriem, studentiem un profesionāļiem, vienlaikus pētot, ko nebeidzamā kustība dod un ko atraisa cilvēkā - gan dejotājā, gan skatītājā. «Es ļoti daudz strādāju ar elpu, un man gribas vairāk pētīt visus šos aspektus - ne tikai vienatnē, bet jau lielākā cilvēku grupā, ar vairākiem dejotājiem. Tāpēc man svarīgi, kā šī izrāde norezonēs skatītājos, un tas, iespējams, būs impulss jau nākamajām tēmām.»
Pateicīga savam rāmumam
Uz skatuves Alise ir jau kopš divu trīs gadu vecuma, bet ne dejas pasaulē - dziedot ansamblī Mazputniņš, kur savā laikā dziedājusi arī viņas mamma un krustmāte, vēlāk popgrupā Momo un skolas meiteņu ansamblī. «Kādā koncertā stāvēju uz skatuves, dziedāju un sapratu: manī ir tik daudz potenciāla, kā izpausties, ka ar balsi vien ir par maz. Tam sekoja meklējumi interneta dzīlēs - par dejošanas iespējām. Es zināju, ka tas nebūs ne hiphops, ne breiks, ne tautas dejas, ne mūsdienu deja. Es gribēju kaut ko citādu, bet vēl nezināju, kas ir tas citādais,» atminas horeogrāfe. Pavisam nejauši atradusi informāciju par Starptautisko kontaktimprovizācijas festivālu, ko organizēja I-dejas māja, Alise nolēma noskaidrot, kas tas ir. «Un tieši tur arī sapratu, kas ir tas, ko gribu darīt - ka tā ir kustība, kādu es to redzu. Un tad jau izvēle par labu Kultūras akadēmijai bija ļoti skaidra. Protams, sākumā nekas nepadevās un, pabeidzot otro kursu, bija nopietns lūzuma punkts - es nezināju, vai nākamajā gadā turpināšu studijas. Bet pēc vasaras, kurā fokuss no skolas bija prom un kas ļāva paskatīties uz situāciju no malas un nākotnes perspektīvā, es tomēr nolēmu turpināt. Un šodien esmu pateicīga apstākļiem un savam rāmumam, kas neļāva pamest studijas, jo jau trešā kursa beigās sāku sevi sajust kā mākslinieci, kā dejas nozares pārstāvi, un ceturtajā kursā jau stāvēju uz abām kājām un skaidri zināju, kas mani interesē, kā man patīk un - kā es redzu deju.»
Alise uzskata, ka šodien situācija laikmetīgās dejas pasaulē ir daudz labāka nekā pirms vairākiem gadiem, bet vēl joprojām tā taciņa ir jābruģē. «Jā, mēs esam pamanīti, esam pieejami plašākai publikai, par mums vairāk interesējas, bet - vēl ir diezgan grūti būt stabilam šajā nozarē un tieši šeit, Latvijā. Jo sapratne par laikmetīgo deju pie mums vēl aug un attīstās, un tas nenotiek tik strauji kā citur Eiropā.»
Kustībā ar dejas pieredzi
Alise ir horeogrāfe, dejas praktiķe, sadarbojusies arī ar teātra režisoriem Elmāru Seņkovu, Edgaru Niklasonu, Māru Ķimeli un Inesi Mičuli, veidojot kustību partitūru teātra izrādēm. Un kustība ir atslēgas vārds viņas ikdienai.
«Jā, mana ikdiena dejas pasaulē ir ļoti dinamiska, protams, arī ar atelpas brīžiem, bet arī tajos ir kustība - peldēšana, pārgājieni, staigāšana. Gribētos vairāk laika atrast arī sērfošanai un dažādām citām aktīvām nodarbēm, jo man ir interesanti vērot, kā tajās iekļaujas mana dejotājas pieredze - cik ātri es apgūstu jaunas iemaņas. Un jau esmu pārliecinājusies, ka sava ķermeņa apzināšana un dejas prakse man ļauj ātrāk adaptēties arī citām kustībām - kā atrast balansu, kā sevi novietot uz tā paša sērfošanas dēļa. Tas notiek jau tik organiski, ka šķiet, varu mēģināt jebko,» stāsta jaunā horeogrāfe, piebilstot, ka pēc četriem gadiem akadēmijā, kur intensīva kustība bija sešas reizes nedēļā, ir palikušas sekas - tu jūties dīvaini, ja ķermenis nav nodarbināts, ja neesi kārtīgi izkustējies.
Izkustēties dejas māksliniecei sanāks ne tikai Naktenē - Alise piedalīsies arī savas kolēģes horeogrāfes Alises Bokalderes jaunajā kustību izrādē Lolojums, kuras pirmizrāde plānota 14. un 15. septembrī Photostudio Sunsstudio (Magoņu ielā 9a, Rīgā).
Bet uz jautājumu, kur Alise sevi redz pēc gadiem desmit, viņa aizdomājas un saka: «Man būs trīsdesmit astoņi gadi, vow! Es gribētu domāt, ka kaut kur pasaulē par un ap kustību. Mans iekšējais skatījums un virziens, kādā ar kustību es gribētu nodarboties, šobrīd vēl veidojas. Un varbūt tā pasaule būs tepat, Latvijā, bet - jau ar plašāku redzējumu un pieredzi. Jā, es gribētu būt kustībā.»
ALISE PUTNIŅA
- Dejas māksliniece un horeogrāfe
- Dzimusi 1991. gada 16. jūlijā Rīgā
- Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas programmu Laikmetīgās dejas horeogrāfija (2015)
- Darba pieredze: koordinatore, sabiedrisko attiecību speciāliste, pasniedzēja, radošās grupas locekle Horeogrāfu asociācijas rīkotajā ikgadējā pasākumā Dejas diena
- Dejotāja laikmetīgās dejas izrādē Ārā (horeogrāfe Olga Žitluhina), dejotāja/horeogrāfe laikmetīgas dejas izrādē bērniem Eksperiments ar apskāvienu (rež. Antra Austriņa-Seņkāne)
- Veidojusi kustību partitūru teātra izrādēm Rudens sonāte Jaunajā Rīgas teātrī (rež. Māra Ķimele, 2016), Vaidelote Valmieras drāmas teātrī (rež. Inese Mičule, 2016), Gulivera ceļojumi Latvijas Leļļu teātrī (rež. Edgars Niklasons, 2016)
- Darbojas dažādos neatkarīgos dejas un teātra projektos, kā arī turpina attīstīt savu kustību metodi
- Laikmetīgās dejas izrāde Eksperiments ar apskāvienu, kas veidota sadarbībā ar A. Austriņu-Seņkāni, M. Opeltu un K. Albuži, tika nominēta 2016./2017. gada Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Sasniegums laikmetīgajā dejā
