Ja darbs vienlaikus ir arī hobijs, tad ir ļoti paveicies. Kā, piemēram, vienam no talantīgākajiem jaunā viļņa radiodīdžejiem, Radio Skonto ētera personībai Aleksandram Tuguševam, kurš redzams arī izrādē Čikāgas piecīši. Leģendu atgriešanās.
Pie saviem elkiem
Savas gaitas dīdžeja krēslā Aleksandrs Tuguševs sāka radiostacijā Capital FM, bet nu jau gadu strādā Radio Skonto Vidzeme (šis reģions apraidē šobrīd savienots arī ar Latgali) un pusotru gadu Radio TEV. «Mana pirmā radio pieredze bija Capital FM, kur savulaik strādāja mans klasesbiedrs Mārtiņš Ruskis - vidusskolas laikos visādus brīnumus kopā sadarījām. Viņš zināja, ka gribu strādāt šajā jomā, turklāt mācījos Ritma institūta piedāvātajā radiodīdžeju programmā. To izvēlējos, jo tajā pasniedzēji bija mani elki no radio saimes Jānis Romanovskis no Star FM un Vitāls Germans, kurš, ja nemaldos, ir viens no pirmajiem radio nozares entuziastiem un profesionāļiem Latvijā. Mācījos arī kursos pie [skatuves runas pedagoģes] Ainas Matīsas - viņa man devusi ļoti daudz labu padomu un arī vingrinājumu, kurus joprojām izmantoju ikdienā un stāstu par tiem arī citiem. Lai runas aparāts darbotos nevainojami, tas regulāri jātrenē - tas ir svarīgi. Ruskis zvanīja un jautāja, vai gribētu viņu aizvietot decembrī, kad viņam bija daudz pasākumu un koncertu. Kāpēc ne!» stāsta Aleksandrs. Karjera turpinājusies Radio TEV, kas vēlāk radīja iespēju izmēģināt spēkus brālīgā Radio Skonto Vidzemes studijā. «Vajadzēja aizvietotāju. Pamēģināju, sanāca ļoti forši. Darbinieki rotēja, kāds aizgāja darbā uz televīziju, un man piedāvāja šo pozīciju. Pamatdarbā tagad esmu te, bet sestdienās - Radio TEV.»
Kļūt par radiodīdžeju Aleksandrs sapņojis jau bērnībā. «Jau septiņu gadu vecumā zināju, ka gribu strādāt radio. Manā ģimenē - mamma ir baltkrieviete, bet tētis krievs - klausījās krievu valodā skanošos radio. Tas bija Mix FM 102,7, kur rīta raidījumā strādāja Oļesja Šaļecka un Oļegs Peka, katru rītu viņus klausījos. Toreiz domāju, cik tas ir forši - iedvesmot, dot enerģiju cilvēkiem! Es arī tā gribēju modināt cilvēkus, lai viņi ceļas ar smaidu. Un šobrīd, iedomājies, Oļesja strādā Skonto+, un mēs esam kolēģi! Jāsaka viņai paldies, ka deva man šādu impulsu un pirmo iespaidu par to, kādam ir jābūt radio.»
Ar aktiera dotībām
Pašlaik Aleksandrs manāms arī uz skatuves - viņš piedalās izrādē Čikāgas piecīši. Leģendu atgriešanās (tuvākā būs 28. jūlijā Tukuma Durbes estrādē, savukārt rīdzinieki to varēs skatīt 10. septembrī VEF Kultūras pilī), loma ir neliela, bet simboliska. Radio Skonto ir šīs izrādes sadarbības partneri, un daļa no šīs sadarbības paredz, ka kāds no radio dīdžejiem arī iesaistās izrādē. «Pats labākais būtu, ja to darītu Valdis Melderis, taču vasaras sezonā viņam ir daudz darba. Patiesībā, mēs šeit esam vairāki, kas var uzkāpt uz skatuves un dziedāt, un šoreiz šo iespēju piedāvāja man, es piekritu,» pieticīgi saka Aleksandrs. «Esmu vēl salīdzinoši jauns, Čikāgas piecīšu nav manās bērnības dienu atmiņās, taču YouTube esmu skatījies viņu uzstāšanās. Iespaidīgi ir arī tas, kā citi stāsta par Čikāgas piecīšiem!»
Šī kāpšana uz skatuves nav vērtējama tā, it kā būtu pasaukts kāds cilvēks no ielas - Aleksandrs aktīvi darbojas Salaspils amatierteātrī. «Daudzi radošie cilvēki vēlējušies kļūt par aktieriem, tostarp arī es. Pirms kādiem desmit gadiem stājos Kultūras akadēmijā, bet mani nepaņēma. Atceros kā vakar, man teica: «Ko, tu slavu un meitenes sagribēji?! Nekā nebūs, ej spēlēt klavieres!» Lūk, tā mani pasūtīja. Es vēl biju ļoti jauns, pārdzīvoju, taču pieņēmu faktu, ka visiem jau nav jābūt aktieriem,» smejas dīdžejs. «Mani saista muzikālie teātri un mūzikli, par ko pārliecinājos, piedaloties šovā Koru kari 3, kur dziedāju Marta Kristiāna Kalniņa cēsnieku korī. Vienmēr esmu gribējis piedalīties kādā muzikālā izrādē. Tā ar šo domu dzīvoju, līdz pēkšņi pienāca diena, kad Salaspils teātris mani uzaicināja uzspēlēt klavieres savā jubilejā. Iepazināmies tuvāk, un viņi piedāvāja piespēlēt klavieres arī izrādē - Ādolfa Alunāna Šneiderienēs, ar kuru piedalījāmies Dziesmu un deju svētkos - spēlējām to Vērmanes dārzā, tikko viesojāmies Austrijā un vēl nupat to izrādījām arī amatierteātru salidojumā Alūksnē. Tā kā šajā izrādē aktieri arī dzied, man piedāvāja pie viena arī piedziedāt. Kāpēc ne, man taču patīk! Kopumā izrāde veidojās ātri, nelielā improvizācijā, un rezultātā sanāca tā, ka piespēlēju arī nelielu lomu kā stāstnieks, muzikants. Man tā ir ļoti piemērota un tāpēc viegla loma, bet tagad gatavojam daudz nopietnāku izrādi - Antona Čehova Kaiju, kur man režisore Edīte Neimane ir uzticējusi vienu no galvenajām - Trepļeva lomu. Tā būs mana pirmā pieredze tik nopietnā izrādē. Kaut kādā ziņā tagad pat priecājos, ka mani toreiz nepaņēma aktieros, jo būt aktierim - tas tikai izskatās skaisti, bet patiesībā tas ir nenormāli grūti. Ja vēlies tajā ieguldīt sevi visu, un es esmu tāds, kurš visu ļoti laiž caur sevi un ņem pie sirds, tad ir ļoti grūti - nebrīnos, ka daudzi aktieri izdeg… Vai nodzeras. Taču esmu priecīgs, ka man dota iespēja pārliecināties, ka tomēr uz kaut ko esmu spējīgs arī šajā jomā! Neesmu par sevi augstās domās - nebūt ne!, neteiktu arī, ka esmu aktieris, taču es cenšos, mācos un krāju pieredzi.»
Pianists un mazliet dziedātājs
Pēc izglītības Aleksandrs ir pianists. «Pabeidzu Salaspils mūzikas skolu un iestājos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, no kurienes mani otrajā kursā izmeta - ilgu laiku man bija liels kauns par to runāt. Es sāku dzīvot Rīgā, parādījās citas prioritātes - strādāju, negāju uz skolu. Kad sapratu, ka mani tūlīt izslēgs, savācos un divu nedēļu laikā izlaboju 13 no 15 priekšmetiem, taču divus nepaspēju - pusgada klavieru programmu divās nedēļās tomēr nevarēju samācīties, turklāt harmonijas skolotājai ne pārāk patiku…» ar rūgtumu balsī stāsta puisis. «Iestājos Rīgas 100. vidusskolā, kur mani paņēma kā slikto - redz, tikko izmests no skolas… Lai gan iepriekš esmu mācījies labi un biju paraugbērns ar ļoti labām sekmēm. Pārgāju no mediņos apgūtās klasiskās klavierspēles uz džeza un populārās mūzikas klavierspēli, kas man šķita daudz interesantāk. Man jau mediņos teica, ka drīzāk varētu būt džeza pianists, jo kādam skaņdarbam eksāmenā nospēlēju tikai pirmās un pēdējās divas taktis, pārējo improvizēju,» stāsta Aleksandrs. «Pēc tam aizgāju uz RPIVu, mācīties par mūzikas skolotāju - džeza un populārās mūzikas klavierspēlē. Nomācījos divus gadus, taču sapratu, ka manas ambīcijas ir citādākas un tomēr jārealizē bērnības sapnis par radio. Devos kursos pie Ainas Matīsas, sakrāju naudu, lai varētu mācīties Ritma institūtā - vecāki man finansiāli nav varējuši palīdzēt, šajā jomā vienmēr bija jācīnās pašam. Tā arī viss sākās.» Starp citu, pedagoga darbs tomēr nav viņam gājis secen - Aleksandrs strādājis par pasniedzēju Yamaha skolas Valmieras filiālē. «Tā ir alternatīvā mūzikas skola, kurā mācām ne tikai bērnus, bet arī pieaugušos. Man bija arī brīnišķīga dāmu grupa, kurā mācījās sievietes, kuras vienkārši grib spēlēt klavieres. Braukāju uz Viļņu, kur Yamaha skolai ir bāze, izmācījos kursos un divus gadus nostrādāju par pasniedzēju. Pēc tam paņēmu pauzi, kura noslēdzas septembrī, bet vēl nezinu, kā būs ar laikiem un vai izdosies turpināt - uz Valmieru tomēr ir jābraukā. Šajā skolā ir fantastisks kolektīvs, man arī ļoti patīk apmācību metodes. Tā ir ideāla programma, kurā bērns daudzpusīgi attīstās.»
Un vēl viena Aleksandra radošās personības šķautne - dziedāšana. Šajā pavasarī viņš kopā ar savu līgavu Signiju Taraņenko (viņa iedziedājusi multfilmas, piedalījusies arī otrās sezonas šovā X faktors, četru meiteņu apvienības Carnelian sastāvā) duetu kategorijā ieguva otro vietu konkursā Aprīļa pilieni. Tajā piedalījās dalībnieki no 16 valstīm. «Man vienmēr ir paticis dziedāt. Esmu to darījis, sākot no bērnudārza un Olgas disenītēm līdz ansambļiem Salaspilī, Kocēnos un vokālo ansambļu konkursiem. Kad iepazināmies ar Signiju, viņa mani paklausījās un teica - klausies, vecīt, tu ar mani dziedāsi! Teicu - kā tad, maksimums, karaoke rokkafejnīcā… Un mēs tiešām gājām uz roķeni un dziedājām karaoke!» smejas Aleksandrs. «Signija mani iedvesmoja un teica, ka man ir jādzied. Daudzi iedomājas, ka ir ļoti labi dziedātāji, bet nekā tur nav, un baidījos, ka ar mani varētu būt līdzīgi. Zinu, ka man ļoti daudz jāmācās, eju arī pie vokālajiem pedagogiem. Konkursā dziedājām Lady Gaga un Bredlija Kūpera izpildīto Shallow, taču mēs to pārveidojām, lai būtu interesantāk. Sanāca ļoti labi, jo žūrija mūs novērtēja ar desmitniekiem, taču tāds pats vērtējums bija arī vēl divu Carnelian meiteņu izveidotajam duetam, kuras tad arī vinnēja duetu kategorijā. Man bija nenormāls stress, liela atbildība, negribēju piečakarēt Signiju, un arī dziesma bija diezgan grūta, taču viss izdevās veiksmīgi.»
Krievs, kurš ir latvietis
Pianists, dziedātājs, aktieris, dīdžejs - no kurienes Aleksandram tāds radošais potenciāls? «Mani vecāki arī par to brīnās,» viņš atzīst. «Mamma bērnībā spēlējusi mandolīnu, tētis armijā spēlējis ģitāru - es gan nekad mūžā neesmu dzirdējis, ka viņš spēlētu giču un dziedātu. Mani bērnībā aizveda uz Salaspils kultūras namu un izvadāja pa absolūti visiem pulciņiem - vaicāja, ko es vēlos? Man iepatikās dziedāšanas skolotāja Marina, tāpēc teicu, ka nākšu pie viņas dziedāt. Skolotāja teica, ka esmu ļoti muzikāls puika, ka vajagot turpināt dziedāt. Tur arī pavērās radošais potenciāls, pats no sevis.»
Aleksandrs pēc tautības ir krievs, taču viņa latviešu valodā nav ne mazākās akcenta atblāzmas. Savus radurakstus dīdžejs gan nav pētījis, tāpēc nezina, kā mamma, kas dzimusi un augusi Baltkrievijā, un tēvs, kurš ir no Kubaņas novada, nonākuši Latvijā - tēva radinieki dzīvojuši te arī senāk. «Ironiskā kārtā mani neuzņēma krievu plūsmas dārziņā - nebija vietas. Savukārt mammai nepagarināja bērnu kopšanas atvaļinājumu, viņai nācās atgriezties darbā, un mani nosūtīja uz latviešu plūsmas dārziņu. Par to esmu nenormāli priecīgs, jo šobrīd brīvi protu abas valodas, turklāt krievu valodu nu jau laikam pat mazliet sliktāk. Esmu latviešu valodas fans, turklāt vienmēr ir ļoti veicies ar latviešu valodas skolotājām. Man pat ir latviešu draugi, kuriem es laboju tekstus - stila un gramatikas kļūdas,» lepni stāsta Aleksandrs. «Nenodalu cilvēkus tautībās, svarīgākais ir pats cilvēks. Turklāt, starp mums runājot, lohi gadās gan krievu, gan indiešu, gan latviešu vidū…»
Par brīvā laika pavadīšanas veidiem Aleksandram taujāt ir lieki - viņš taču sešas dienas nedēļā pavada radio studijā! «Ja agrāk domāju, ka mans pamatdarbs būs klavieru skolotājs, bet radio un dziedāšana būs tikai vaļaspriekam, tad tagad radio ir darbs, bet teātris un dziedāšana ir hobijs. Papildus tam strādāju arī par pasākumu vadītāju. Starp citu, mēs ar Signiju tagad piedalāmies projektā Nerātnās vasaras naktis - dziedam bekvokālu. Man vienmēr ir paticis fona dziedātāju darbs, jo tas ir citādāk nekā solo, lai gan atbildība nav mazāka. Es vēl tikai meklēju sevi visās radošajās jomās. Man patīk dažādība un šī nepārtrauktā vides maiņa - radio, mūzika, teātris, pasākumi, tas viss tomēr ir ļoti atšķirīgi. Man tas dod enerģiju. Reizēm mamma prasa - kad tev ir brīvdiena, kad atbrauksi? Paskatos kalendārā un saprotu, ka nesanāks, jo es nemaz neatceros, kad man bijusi brīvdiena. Taču nekas, gan es kaut ko ar to ciemos braukšanu izdomāšu! Nejūtu, ka strādāju bez brīvdienām. Mani darbi ir arī mani hobiji.»
Aleksandrs Tuguševs
