Šo sestdien, 20. jūlijā, visi ceļi atkal vedīs uz Liepāju – tur notiks grupas Prāta vētra koncerts, uz kuru tirdzniecībā esošās 28 000 biļešu tika izpirktas jau maija beigās. Klausītāji prātniekus mīl. Ne tikai uz afišām redzamos četrus, bet arī piekto – basģitāristu Ingaru Viļumu.
Grupas Prāta vētra koncerts Liepājas stadionā Daugava būs vienīgā šīs apvienības parādīšanās latvju zemē šovasar - pat neskatoties uz 30 gadu jubileju, kuru varētu te brangi nosvinēt. Koncerts Liepājā ir daļa no Prāta vētras pērn vasarā aizvadītās Skārda bungu tūres, kurā apbraukāja piecas pilsētas, un tā noslēdzās Mežaparkā, pulcējot ap 60 000 klausītāju. Savukārt Liepājā grupa iepriekšējo reizi uzstājās 2016. gadā, kad ar izpārdotu koncertu noslēdza tūri 7 soļi svaiga gaisa. «Toreiz Liepājas uzstāšanos klausītāji bija novērtējuši kā sirsnīgāko tūres koncertu. Jau Grobiņā dzirdamās Kaspara Rogas bungas ieskandināja visu pilsētu, un par spīti izpārdotām biļetēm tūkstošiem klausītāju pulcējās arī Jūrmalas parkā un Liepājas pludmalē. Arī šīs vasaras tikšanās solās būt ne mazāk grandioza un saviļņojoša,» sola Prāta vētras nometne.
Ar prieku uz Liepāju
Lai gan Prāta vētrai klausītāju pielūgsme jau sen nav nekas neparasts, jādomā, ka ir patīkami uzzināt, ka 28 000 cilvēku gatavi, daudz nedomājot, posties uz Liepāju, lai klātienē skatītu grupas uzstāšanos. «Pirmais milzu emociju vilnis bija Mežaparkā, līdz ar to šis [apmeklētāju skaits] vairs nav tik liels pārsteigums, taču jebkuram no vētras ir patīkami, ka fani ir tik uzticīgi un interese joprojām ir tik liela, lai gan grupa vairs nav no jaunajām. Koncerts Liepājā būs kā maza, neoficiāla grupas pastāvēšanas 30 gadu ballīte,» apstiprina prātnieku basģitārists Ingars Viļums. Kāpēc Liepājā? «Precīzi nezinu, bet es pieļauju, ka Renāram [Kauperam] ir kādas īpašākas simpātijas un saistības ar Liepāju, jo viņš tur bieži brauc atpūsties. Taču jebkuram latvietim Liepāja ir pilsēta, uz kurieni vienmēr ir patīkami aizbraukt un vienmēr patīkami atgriezties, tostarp arī man. Tur ir īpaša aura. Mazās bruģētās ieliņas, senie nami utt. - šajā pilsētā ir kaut kas īpašs. Ja būtu jāmin kāda cita [līdzīga pilsēta], būtu pat grūti atrast salīdzinājumus. Protams, lielu lomu spēlē arī ergonomiski faktori - vieta, kas vienkopus var uzņemt tik daudz cilvēku.»
Atminoties koncertu Mežaparkā, tas tiešām bija kaut kas īpašs: 60 000 cilvēku lielais kopkoris, šķiltavu liesmiņas utt. Kādas emocijas tas raisa, uz to visu noraugoties no otras puses, tas ir, no skatuves? «No publikas saņemtais enerģijas lādiņš un vilnis ir liels. Tas balansējas ar tādu kā lampu drudzi vai uztraukumu, kas gan pēc pāris dziesmām pāriet, un pēc tam var sākt šo koncerta sajūtu jau baudīt. Pirmais uztraukuma moments gan tiek nodedzināts jau tūres pirmajos koncertos, līdz ar to vairs nav tik ļoti jāsatraucas par to, kā te būs, kur jāiet, kur jāstāv, kā mainās programma utt. - tas jau notiek automātiski un iestrādāti, taču joprojām pirms katra koncerta šis uztraukums tomēr ir, un tas ir vienīgais, kas traucē. Taču, kad sajūti, ka tas ir atlaidis, tad nāk mākslinieka saldais ēdiens, kad sāc vienkārši baudīt publikas reakciju. Redzi gan tikai pirmās rindas, pārsvarā redzi lielu, lielu cilvēku masu. Atceros, ka tieši uz programmas beigām, kad mēs spēlējām Na zare, ar Kasparu [Rogu] saskatījāmies un, domāju, noķērām vienotu sajūtu, tādu kā pacilājumu, kaut ko ļoti īpašu, ko vārdos nemaz nevar aprakstīt: kādam tā ir asara, citam saviļņojums sirdī. Koncerta beigās šīs sajūta ir tāda, it kā būtu beigusies vētra, bijis negaiss un aizgājis, viss pēkšņi palicis mierīgs, sāk dziedāt putniņi,» savās emocijās dalās Ingars. Šī sajūta turpinās arī nākamajā dienā. «Pēc tūres Četri krasti pirmajiem lielkoncertiem bija sajūta, ka tagad gan mani visi zina, jo uz koncertu taču bija tik daudz cilvēku! Taču tas ir pagājis, arī šis faktors vairs nedarbojas. Ir vienkārši tāda jauka sajūta, kas vijas ar apmierinātību un gandarījumu. Nav fiziska noguruma, drīzāk tas ir garīgs izsīkums, kas kompensējas ar labi padarīta darba izjūtu.»
Jau 15 gadus grupā. Vai tomēr ne?
Starp citu, arī Ingaram ir svinamas lietas: viņš Prāta vētrā spēlē no 2004. gada, tātad varētu svinēt apaļu 15 gadu jubileju. «Tas bija 2004. gada augusts, kad es braucu uz savu pirmo Prāta vētras koncertu, kas notika Jekaterinburgā. Starp citu, mēs tur bijām burtiski nupat - jūnija beigās, tur notika Ural Music Nights. Mazliet nostalģiski nostaigāju gar skatuvēm un atminējos, kā pagājis laiks. 15 gadi nav maz, tas ir periods, kuru var labi pārskatīt, atskatoties gandrīz uz jebko. Piemēram, man toreiz tikko bija piedzimis dēls, bet pašlaik viņš ir cilvēks, kurš ir garāks par mani. Arī meita jau ir pilngadīga. Ir bijuši daudzi un dažādi notikumi,» prāto basģitārists.
Ingara Viļuma sakarā gan ir kāds kutelīgs jautājums, proti, vai viņš skaitās oficiāli grupā - vai viņš ir piektais tās dalībnieks vai tikai sesijas mūziķis. Kā zināms, Prāta vētru savulaik Jelgavā dibināja pieci draugi un skolas biedri - Renārs Kaupers, Jānis Jubalts, Kaspars Roga, Māris Mihelsons un Gundars Mauševics. Diemžēl 2004. gada 23. maijā Mumiņš (tā dēvēja Gundaru) gāja bojā autonegadījumā. Kad 2010. gada septembrī Prāta vētra bija sasaukusi preses konferenci, lai informētu par saviem tuvākās un tālākās nākotnes plāniem, Viļums oficiāli tika pieteikts kā piektais grupas dalībnieks un aicināts pie galda. Taču vēlāk viņš atkal nozuda no prātnieku oficiālajām fotosesijām, koncertu afišām un citām publiskajām aktivitātēm, bet pērn mediji jau uzsvērti sāka interesēties par basista statusu šajā komandā. Pēc ilgstošas stīvēšanās Renārs & Co beidzot atrada precīzu formulējumu: grupu dibinājuši pieci skolas draugi, no kuriem viens gājis bojā, tāpēc Prāta vētra palikusi četratā, bet Ingars «ir pilntiesīgs grupas kolēģis un draugs».
Ko par to visu domā pats Ingars? «Šis jautājums pacēlās arī pagājušajā gadā, kad notika daudz promoaktivitāšu saistībā ar tūres koncertiem. Bija daudz neskaidrību, jo parasti, kad pārējiem jautāja, kur es esmu, atbildē bija vētras stilā pausti joki, ka Ingars griež rasolu vārdadienai, pļauj zāli, aizgulējies vai nokavējis. Man personīgi tajā brīdī sāka likties, ka tas mani pārvērš par cilvēku, kas nav līdz galam atbildīgs pret savu darbu - neierodas, kavē utt. Tiem, kas zina situāciju, protams, ir skaidrs, kāpēc tas tā ir, bet tiem, kas nezina - un tāda ir lielākā publikas daļa -, varētu sākt šķist, ka es neesmu nopietns cilvēks. Gribētu to salikt pa plauktiņiem: afišās neesmu, publiskajās intervijās neesmu, arī stratēģisko plānu izlemšanas brīžos neesmu utt. - es pildu to funkciju, kas saucas spēlēt basģitāru, un tad, kad izdodas piedalīties dziesmu radīšanā, ja kāda mana ideja noder un tiek atzīta par labu esam, esmu ļoti priecīgs, ja tā tiek pieņemta. Prāta vētrai no sākta gala ir bijusi koncepcija, ka [pēc Mumiņa nāves] viņi ir palikuši četratā. Pasaules praksē grupas izmanto dažādus modeļus: ir, kur pieņem uzreiz kā sastāva dalībnieku, ir, kur čaļi spēlē kā sesijas muzikanti vai vietas izpildītāji. Ja man prasa tā cilvēciski, es justos daudz pārliecinošāk, stabilāk un visādos citādos veidos piederīgāk, ja būtu grupā. Jo tagad es atbraucu, nospēlēju, aizbraucu. Uz mani neattiecas nekādi lēmumi par grupas globālajiem plāniem un stratēģiju. Piemēram, man dažkārt cilvēki kaut ko vaicā par Prāta vētras plāniem - pat lāgā nezinu, ko atbildēt, jo notikumu virkne seko pēc kaut kāda lēmuma, pie kura pieņemšanas neesmu piedalījies, un tiem esmu tikai liecinieks, gluži tāpat kā citi. Nezinu sīkas nianses, es daru tikai to, kas uz mani attiecas.»
Plaša profila meistars
Savas muzikālās gaitas Ingars sāka Madonā, turklāt pirmie mēģinājumi bijuši neveiksmīgi - sešu gadu vecumā nav izturēti pārbaudījumi mūzikas skolā. Mācoties otrajā klasē, gājiens uz mūzikas skolu atkārtots, un šoreiz viss noticis bez aizķeršanās. Tēvs labi pratis spēlēt akordeonu, un Ingars arī sācis tieši ar šo instrumentu, vēlāk gūstot tajā pat labus panākumus - reiz Latvijā konkursā iegūta pirmā vieta savā vecuma grupā. Protams, kā obligātais instruments bijušas klavieres, kas topošajam mūziķim nav diez ko patikušas. Beigu galā tēvs sarunājis kādu skolotāju, lai tas dēlam pasniedz basģitāras stundas, un ar skolas vadību panākta vienošanās, ka obligāto klavieru vietā tiks pasniegta basģitāra. Jau 13 - 14 gadu vecumā Ingars sācis spēlēt pirmās balles. «Vecāki gan negribēja mani laist, bet es uzvedos ļoti godīgi, tāpēc varēju spēlēt balles un pelnīt kabatas naudu, kas dažkārt bija lielāka par vecāku algu.» Jāpiebilst, ka vidusskolas laikā Ingars pabeidza arī saksofonistu programmu, tāpēc jautājums, vai vispār ir kāds instruments, kuru viņš neprot spēlēt?! «Ir, ir, daudzi tādi ir!» smaida Ingars. «Uz bungām izsist ritmu? Jā, to es varu. Bet es, piemēram, pilnīgi neko nevarētu izvilināt no trompetes, baritona un tubas. Arī vijole - uz tās varētu kaut ko tikai pačīkstināt. Starp citu, nesen ar Renāru kādā projektiņā rakstījām arfu. Arfistes vīrs to atveda, un man tā stāvēja mājās, pārvilkta ar maisu. Pirksti niezēja pamēģināt to uzspēlēt. Neizturēju, noņēmu pārklāju un pārlaidu ar pirkstiem pāri stīgām - man ļoti patika, kā tā skan! Sapratu arī to, ja kaut ko ļoti vienkāršu vajadzētu uz tās iespēlēt, kaut ko sadarīt spētu,» prāto mūziķis. Nu jā, stīgas ir stīgas - uz basenes vai arfas. «Mūzikā galvenais ir solfedžo, jo tas ļoti strukturāli sakārto domāšanu - dzirdi notis un pakāpes, kas mūziķim ir ļoti svarīgi. Daudzi laiž no matiem tikai tāpēc, ka dzird - atliek pateikt tonalitāti, un viņš jau ir spējīgs to gabalu harmoniskā secībā uz akordiem nospēlēt. Pēc šādas sakārtošanas mūzikā būtībā pēc tam jau notiek tikai matemātiskas procedūras, kad mainās skaņkārtas un tamlīdzīgi. Kāpēc mūzikas skolā ir tik salīdzinoši ilgi jāmācās - jo ir jāieliek pamati par mūziku kā tādu! Solfedžo ir tas, kas ieliek pamatus, bet instrumenta spēle jau ir tehniskas dabas jautājums.»
Plašākai auditorijai Ingars kļuva pazīstams pēc darbības grupā Time After Time, no kuras teju visi mūziķi tagad kļuvuši par līderiem savā jomā - pianists Kārlis Lācis, ģitārists Kaspars Zemītis, saksofonisti Gints Pabērzs un Deniss Paškevičs, bundzinieks Mārtiņš Linde. Arī Ingars, kurš spēlējis sastāvos pie Lindas Leen, Marijas Naumovas, Aijas Vītoliņas jeb Amber, Dona un citur, arī grupā Lādezers («Tur bija pāris gadi un viens albums»), stāvējis pat pie The Sound Poets jeb toreizējo Smaragda pilsētas burvju šūpuļa («Jā, tur es diezgan nopietni biju iesaistījies!») utt. «Šobrīd galvenā ir vētra, nekur citur nespēlēju - ja nu vienīgi uzaicina uz kādu atsevišķu koncertu. Ir bijis, kad zvana un kaut ko piedāvā, taču vētrā noslogojums ir tik liels, ka man diemžēl nākas atteikt. Tā nu atsaku vienreiz, otrreiz, trešoreiz, un vairs nezvana.» Tiesa, kā dziesmu autors Ingars piedalījies daudzos projektos, tostarp arī Eirovīzijas nacionālajā atlasē un/vai Supernovā. «Dažkārt kāds piezvana un apvaicājas, vai man nav kāds gabals, bet tas notiek salīdzinoši reti. Biežāk ir tā: dziesma ir tapusi, es sadarbojos ar Labo ierakstu studiju, Jāni Kalvi un Lotāru Lodziņu un aizsūtu viņiem jau tapušo gabalu, bet viņiem parasti rodas ideja, kam šo dziesmu varētu piedāvāt. Viņi darbojas kā vidutāji un noved šo ideju līdz galam - citkārt ar konkrēto dziedātāju fiziski pat netiekos, ir tikai «čau, čau, paldies par dziesmu!» sociālajos tīklos,» skaidro Ingars. Viņam gan arī pašam mājās ir sava telpa, ko varētu dēvēt par studiju. «Orķestri es tajā rakstīt nevarētu, bet dators, mikrofons un visādi aparāti tajā ir, un ar to ierakstam ir pietiekoši.» Klientus speciāli viņš nemeklē. «Tas ir darbs, kas atņem enerģiju, turklāt vēl ir jautājums, kā šis konkrētais darbs saslēdzas ar konkrēto cilvēku. Mākslinieki mēdz būt ļoti dažādi, bet man negribas kaut ko darīt, ja man tas nepatīk. Ja zinu cilvēku un man ar viņu patīk strādāt, un viņš man nespiež kaut ko darīt, tad es ar prieku varu strādāt. Galvenais šajā dziesmu radīšanas procesā ir prieks un azarts.»
Mierā nosēdēt neprot
Pie saviem hobijiem Ingars pieskaita automašīnas - interesanti, ka pat savus gadus (ceturtdien viņam apritēs 42) mūziķis vienubrīd skaitījis pēc mašīnām, jo apaļākās jubilejās mēdzis sev kādu uzdāvināt. Piemēram, uz 35. dzimšanas dienu garāžā uzradies Infiniti FX35, jo «markas beigās taču ir skaitlis 35.» Ingaram bijušas vismaz desmit automašīnas, pats sevi viņš dēvē par kolekcionāru iesācēju. «Kā man ir tas [1992. gada izlaiduma] VW Golf kabrioletiņš, tā viņš ir - nu jau deviņus gadus. Visu laiku uzturu to kārtībā, tāpēc arī tehnisko skati tas katru gadu iziet ar pirmo reizi. Pats es braucu ar pirmā modeļa Audi TT - tas ir no automobiļu ražotāju zelta ēras, kas bija 90. gadu beigās un šī gadsimta sākumā, līdz krīzes laikam. Pēc tam jau sākās patēriņa kults un vienkārša naudas pelnīšana, jo nekādu inovāciju nav - saliek visādus gadžetus, bet, paceļot mašīnu, redzams, tās apakšā nekas nav mainījies,» zinoši stāsta Ingars. «Un vēl mums ir ģimenes auto - Lexus. Krosovers, lai var aizbraukt kaut kur dabā, jo tajā var pietiekami daudz ko salikt. Ar to gan pārsvarā braukā sieva - ar bērniem uz skolu un citur. Man lielu mašīnu [ikdienā] nevajag, tāpēc braukāju ar mazo Audi.» Neskatoties uz savu fanošanu par spēkratiem, piedalīties kādās amatieru sacensībās mūziķis tomēr neplāno. «Dažkārt pabraukāju ar kartingiem, bet piedalīties sacensībās ar mašīnām - man viņu ir žēl!» balsī, kādā citi parasti stāsta par maziem kaķēniem, saka Ingars. «Man ir forši draugi, servisa čaļi, kas labo rallija mašīnas, un viņi man ir piedāvājuši - mēs no tikiem līdz tikiem īrējam Biķernieku trasi, atbrauc, ja gribi, kā viņi saka, izgāzt! Bet man paliek žēl mašīnas, jo es zinu, ka šādos gadījumos slodze ir pastiprināta, un ielas mašīna nav tam domāta.»
Savukārt lielāko daļu brīvā laika paņem māja. «Nu jau trīs gadus dzīvoju privātajā mājā. Mūs sāka spiest Rīgas gaiss, gan dzīvoklis platības ziņā sāka spiest, gan viss pārējais - to vairs nevarēja izturēt. Veiksmīga gadījuma rezultātā iegādājāmies privātmāju Ikšķilē. Diezgan daudz pats savām rokām esmu paveicis tās remontā. Šobrīd labiekārtošana jau iet uz beigām, taču man patīk atjaunot mēbeles, patīk strādāt ar koku - noslīpēt veco laku, līdz perfektumam nopulēt dažādas kantītes, pēc tam likt virsū jauno klājumu un domāt, kādā krāsā tas būs un tamlīdzīgi. Mani ļoti nomierina darbs ar koku,» atzīst Ingars. «Man vispār patīk ķimerēties, es nevaru nosēdēt mierā, vienkārši sēdēt telefonā vai datorā, man patīk visu laiku kaut ko darīt. Esmu pats sev uzdevis jautājumu, kas notiks tad, kad es būšu visu izdarījis, kad būs savests kārtībā katrs stūrītis, ko tālāk?! Bet tā jau laikam nekad nebūs.»
Ingars Viļums