Skaistākais un skumjākais latviešu tautas likteņstāsts

 
©no U.Marhileviča personīgā arhīva

«Ar Tobāgo esam apbraukuši visu Latviju. Tāpēc man jābrīnās un jānosmaida, kā tas varēja būt, ka Ventspils gubernators pa visiem šiem gadiem nevarēja šo izrādi dabūt uz Ventspili... Nu, lūk, Dievs visu salika savās vietās, un mūsu atjaunotās versijas pēdējā izrāde būs tieši Ventspilī. Tāds loģisks noslēgums, labāk nemaz nevar vēlēties. Lai dzīvo hercogs Jēkabs!» saka komponists un pianists Uldis Marhilevičs.

Sestdien, 13. jūlijā, pulksten 20 Ventspilī uz centrālās Jūras svētku skatuves pēdējo reizi tiks spēlēta Māras Zālītes un Ulda Marhileviča aizraujošā leģenda par hercoga Jēkaba sapņiem un ventspilnieku likteņiem - traģikomiskā dziesmuspēle Tobāgo!

Par mīlestību un nāvi

Kurzemes un Zemgales hercogiste ir sasniegusi augstu ekonomisko un kultūras līmeni un nosaka gaisotni visā Eiropā. Lielākā daļa Eiropas valstu ir parādā mazajai Kurzemei. Hercoga Jēkaba sapņi sniedzas daudz tālāk par Eiropu. Tas ir stāsts par lieliem, skaistiem sapņiem, kas diemžēl mēdz arī nepiepildīties, bet bez kuriem nevar dzīvot. Par cerībām un vilšanos, par mīlestību un nāvi, visbeidzot par kādu ārkārtīgi nozīmīgu aizraujošu un leģendām apvītu lappusi Latvijas vēsturē - Kurzemes hercogistes ziedu laikiem, kad hercogs Jēkabs kolonizēja Gambiju un Tobāgo.

Savu pirmizrādi Tobāgo! piedzīvoja 2001. gada 23. oktobrī Dailes teātrī Valda Liepiņa (1966-2017) režijā un sešu sezonu garumā tika nospēlēta vairāk nekā 120 reižu.

Izrādes atjaunotā versija - brīvdabas izrāde Tobāgo - pie skatītājiem atgriezās 2017. gada vasarā ar pirmizrādi 7. jūlijā Valmieras pilsētas estrādē. Pa to laiku jau bija izaugusi vesela paaudze, kas šo izrādi, ko savulaik noskatījās tūkstošiem cilvēku, nebija redzējusi. Un nu divu vasaru garumā pārpildītās brīvdabas estrādēs tā nospēlēta jau vairāk nekā 50 reižu.

Galvenajās lomās: Aija Dzērve un Mārcis Maņjakovs, pārējās lomās: Sarmīte Rubule, Olga Dreģe, Jānis Paukštello, Juris Frinbergs, Katrīne Pasternaka, Juris Kalniņš, Indra Briķe, Madara Botmane, Varis Vētra, Andris Bērziņš, Juris Gornavs u.c.

Pie klavierēm - mūzikas autors Uldis Marhilevičs, kurš, starp citu, par mūziku izrādei Tobāgo! 2001./2002. gada Spēlmaņu naktī saņēma balvu kā labākais mūzikas autors dramatiskajā teātrī.

Laikam pāri stāvošs

«Tobāgo ir viens no mīļākajiem darbiem manā daiļradē un arī viens no dārgākajiem, jo tas ir saistīts ar manu dzimto pusi Kurzemi, ar manu dzimteni Latviju. Tas neapšaubāmi ir viens no skaistākajiem un arī skumjākajiem latviešu tautas likteņstāstiem,» saka izrādes mūzikas autors Uldis Marhilevičs. Viņš uzsver: lai arī šajā dziesmuspēlē aprakstītie notikumi risinājušies pirms četrsimt gadiem, Māras Zālītes radītais apbrīnojamais librets ir tik laikam pāri stāvošs, ka ar to var sasaistīt daudzas mūsdienu aktualitātes. Tajā ielikts tik spēcīgs kods, ka jāsecina - nekas nav mainījies. «Turklāt tajā ir fantastiskas raksturlomas, kas mākslā un mūzikā mani ļoti uzrunā. Man kā komponistam ir ļoti viegli strādāt, ja bilde ir spilgta, skaidra un saprotama.»

Uldis Marhilevičs neslēpj, ka bija ļoti skeptisks, kad 2017. gadā radās ideja šim stāstam ķerties klāt otrreiz. «Ir tādi darbi, kuri izdodas tajā laikā un tajā vietā, un ir ļoti bīstami tos mēģināt atjaunot, turklāt - brīvdabas estrādei. Tur ir tādas tēmas, kas tekstuāli ir tik niansētas, ka ir svarīgi dzirdēt katru zilbi. Uz teātra skatuves to ir vieglāk akcentēt, bet - kā tas izskanēs brīvdabā? Domāju, vai to vispār vajag darīt,» atzīst Tobāgo mūzikas autors. «Bet mums ar Valdi Liepiņu - lai viņam mūžīga piemiņa - izveidojās tik laba sadarbība, ka, izņemot ārā dažas ainas, kas teātrī bija svarīgas, bet brīvdabā pazustu, iedevām šim stāstam vēl labāku tempu. Ja godīgi, es sēžu uz skatuves, spēlēju, un man izrāde aiziet vienā elpā. Nebiju gaidījis, ka tā būs. Es sevi neslavēju, tā vienkārši ir, un galvenokārt tāpēc, ka pats kodols - librets un aktierspēle - ir apbrīnojami spēcīgs.»

Pa īstam uz skatuves un dzīvē

Komponists domā, ka Tobāgo atjaunotās versijas lielais ieguvums ir aktieru komanda, kas pamatā ir tā pati, no 2001. gada iestudējuma. Viņš īpaši paslavē abus jaunpienācējus - Latvijas Nacionālā teātra aktierus Mārci Maņjakovu un Madaru Botmani. «Tajā vasarā, kad atjaunojām šo izrādi, Artūrs Skrastiņš bija ļoti noslogots, filmējoties Latvijas simtgades filmās. Loģiski, viņš tādu slodzi nebūtu pacēlis. Un tagad, kad viņa lomu (Andreju Vītolu) spēlē Mārcis Maņjakovs, liekas, ka tā arī ir bijis. Viņš ir ļoti organiski iekļāvies komandā, ir tāds riktīgs latvju puika. Un, protams, liels ieguvums ir arī Madara Botmane, kura Rēzijas Kalniņas lomu (Liliju) spēlē tā, it kā tā viņai būtu rakstīta.»

Savukārt viņš pats šajā iestudējumā dabūjis Stāstnieka lomu, kas Dailes teātra izrādē bija uzticēta Ārim Rozentālam (1938-2019). «Visu mūžu esmu gribējis būt aktieris, un nu mans sapnis ir piepildījies - pēc Remix klipiem man atkal ir jauna loma,» priecīgi stāsta Uldis Marhilevičs.

Komponists atminas, ka tolaik, kad Tobāgo! tapa Dailes teātrī, līdzīgas likteņa peripetijas, kādas Māra Zālīte šajā darbā aprakstījusi, notika arī aizskatuvē. «Tie tēli uz skatuves bija tā sajaukušies ar aktieru reālo dzīvi, un tāpēc tas bija tik īsti. Un tas jau mākslā un mūzikā ir svarīgi - lai viss ir pa īstam. Tikai tad tas nostrādā un skatītājs tam notic,» sapratis Uldis Marhilevičs.

Paņem līdz kaulam

Lūgts atminēties laiku pirms 18 gadiem, kad tapa mūzika izrādei Tobāgo!, komponists nosmej, sakot, ka pirmā doma, saņemot šo piedāvājumu, bija: o, Tobāgo, Karību ritmi, trompetes, ziedu krelles un spalvas pa gaisu... «Un tad es sāku lasīt Māras libretu. Viens mirst. Un sāk šaut. Un atkal mirst... Ak, Dievs! Bet nu redz’, kad to izlasa līdz galam, tas paņem līdz kaulam,» saka Uldis Marhilevičs, neslēpjot, ka mūzikas radīšanas process gan stiepās garumā.

«Padomā, par ko mēs runājam - par 2001. gadu! Par mani pirms gandrīz divdesmit gadiem? Kāds teātris?! Es ar savu muzikanta piegājienu kaut ko uzrakstīju, kaut kur pazudu... Bet es ļoti labi atceros - jā, tas bija jūlijā, apmēram ap šo pašu laiku -, kad Māra atnāca pie manis uz dzīvokli, un es ļoti bikli un uzmanīgi spēlēju uz klavierēm visas tēmas par tēliem. Nezināju, ko viņa no manis sagaida, bet, kad Māra pateica, ka esmu trāpījis uz pareizā nerva, man kā akmens no sirds novēlās,» atzīst Tobāgo mūzikas autors. «Laikam jau tās pirmās reizes, kad ej iekšā kādās jaunās lietās, ir tās īstākās. Jo agrāk vai vēlāk attieksmē var piezagties mākslinieciskā rutīna, bet no tās ir baigi jāuzmanās. Atceros, kā toreiz degu. Stāvēju pie jūras un bļāvu: «Kā tas bija? Nu, kā tas bija...?!» Jo tā jau ir patiesība, tas nav pasaku stāsts, ko Māra izfantazējusi. Tie veči tur pa īstam gāja, cīnījās un mira, un mūzikai bija jābūt tikpat īstai.»

Pianists kā saldais ēdiens

Kamēr Tobāgo stāsta par sapņiem, kas mēdz arī nepiepildīties, Uldis Marhilevičs secina: viņa pēdējais lielais sapnis - dejot uz skatuves - piepildījās jau pirms vienpadsmit gadiem. Tas bija TV3 šovs Dejo ar zvaigzni 2.

«Ja tā padomā, gandrīz visi mani sapņi ir piepildījušies: man ir dēls, arī ozols ir iestādīts un jau bērnībā entās čūskas nosistas. Basīti arī esmu spēlējis, mūzika - tas pats par sevi, uz skatuves esmu gan dejojis, gan teātri spēlējis. Jāplūst pa dzīves upi tālāk, un tad jau skatīsies, varbūt vēl ko izsapņošu,» saka Uldis Marhilevičs.

Starp citu, teātri viņš spēlē ne tikai brīvdabas izrādē Tobāgo. Duetā ar aktieri Maksimu Buselu viņi stāsta par puiku, vārdā 1900, kurš kļuva par izcilu pianistu un dzīvoja tikai uz kuģa. Režisora Sergeja Golomazova iestudētajā izrādē 1900. Leģenda par pianistu, kas savu pirmizrādi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī piedzīvoja 2017. gada novembrī, Uldis Marhilevičs spēlē pianista lomu. «Tas man ir kā saldais ēdiens,» komponists atzīstas, sakot, ka šis darbs viņam ir tikpat mīļš kā Tobāgo, tikai citā formātā un citā iepakojumā. «Kad sastopies ar tādiem meistariem, kāds ir Sergejs Golomazovs no Maskavas, tagad - Rīgas Krievu teātra mākslinieciskais vadītājs, tu saproti, ka, lai arī jau pats daudz dzīvē esi pieredzējis un zini, tomēr atkal iegūsti jaunas atziņas. Jo tā klase ir tik augsta, viņš neko nedara egoistiski un pašmērķīgi, visam ir savs svars un segums,» stāsta komponists, kurš izrādes sižetisko līniju atspoguļo mūzikā ar savu domu, savu emociju. Nākamajā sezonā šo izrādi plānots vest arī uz teātra festivālu Sanktpēterburgā.

«Patiesībā, tās labākās lietas pie manis atnākušas, par tām nemaz nesapņojot. Gan Tobāgo, gan deju šovs, gan 1900. Leģenda par pianistu. Protams, var jau arī sapņot, un sapņotājs es visu mūžu esmu bijis un joprojām esmu, bet - varbūt pārāk daudz esmu sapņojis, varbūt vairāk vajadzēja darīt...» viņš aizdomājas.

Zaļais stars un Latvijas armija

Nav jau tā, ka nedara. Arī vasarā, kad daudzi bauda atvaļinājumu, komponistam darbu pilnas rokas. Viņš gan godīgi atzīstas, ka darbs vasarā ir pretrunā viņa būtībai, tomēr cer, ka visu pagūs izdarīt noteiktajos termiņos.

Jūlijs Uldim Marhilevičam paies, gatavojoties paša izlolotajam mūzikas un mākslas festivālam Zaļais stars, kas šogad 26. un 27. jūlijā viņa dzimtajā pusē Pāvilostā notiks jau sesto reizi.

Un vēl viņam šovasar jāuzraksta muzikāls stāsts, ar ko novembra svētku laikā godināt Latvijas armiju tās simtgadē. Jau ieplānoti pieci koncerti Rīgā un Latvijas lielākajās pilsētās, un jau zināmi arī galvenie solistu pāri - Ance Krauze un Zigfrīds Muktupāvels, Aija Andrejeva un Ivo Fomins. «Tēma man ir tuva, un galvenais, ko es gribētu, lai šis darbs nav kapakmeņa smagumā, bet - ar skatu uz priekšu.

 

Abonē