Pirms 30 gadiem tika atklāts Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs (DMDM), un, atzīmējot šo notikumu, tiek rīkota izstāde Redzēts – Neredzēts – Izredzēts. Neatkarīgā uz sarunu aicināja DMDM vadītāju Inesi Baranovsku.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs (DMDM) tika atklāts 1989. gada 6. jūlijā, tas mājo valsts nozīmes 13. gadsimta arhitektūras piemineklī - Svētā Jura baznīcā. Inese Baranovska uzsver, ka visu šo laiku DMDM ir bijis uzticīgs saviem galvenajiem uzdevumiem - izglītot sabiedrību un rosināt tās interesi par Latvijas un pasaules dekoratīvās mākslas un dizaina liecībām to vēsturiskajās un mākslinieciskajās izpausmēs, akcentējot nacionālās mākslas vietu kultūras vēsturē un laikmetīgajos procesos.
Jubilejas izstāde Redzēts - Neredzēts - Izredzēts veidota kā stāstu cikls par to, kā priekšmeti nonāk muzejā. Šie ienākšanas ceļi ir atšķirīgi, un tos nosaka dažādi faktori: valsts kultūrpolitikas nostādnes, ekonomiskā situācija, vērtību un prioritāšu izmaiņas krājuma komplektēšanas politikā, arī dažādas nejaušības. Trīsdesmit gadu laikā valstī un sabiedrībā ir notikušas daudzas pārmaiņas, kas loģiski ietekmējušas muzeja attīstību. Tagad DMDM vēlas kompleksi palūkoties uz šo jautājumu kopumu, domājot par muzeja un krājuma nākotnes perspektīvu.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja pamatkrājumā glabājas 11 928 vienības, bet pastāvīgajā ekspozīcijā iespējams iepazīties tikai ar 522 priekšmetiem. Faktiski apmeklētājs redz vienīgi nelielu daļu no apjomīgās kolekcijas, tādēļ svarīgi ir stāstīt sabiedrībai par procesiem, kas notiek aisberga neredzamajā daļā, padarīt muzeja krājuma darba specifiku atvērtāku un plašāk pieejamu.
- Kāds «vecums» muzejam ir 30 gadu?
- Tas ir labs vecums, jo tas vēl nav daudz, bet - vairs arī neesi muļķis (smejas). Mūsu muzeja krājums tapis jau kopš 20. gadsimta sākuma, kad tapa gan Rīgas pilsētas muzejs, gan Latvijas Nacionālais muzejs. Abi to direktori - Burkards Dzenis un Vilhelms Purvītis - muzeju kolekcijās līdztekus gleznām un grafikām iegādājās arī, piemēram, [porcelāna apgleznošanas darbnīcas] Baltars šķīvjus, [Rūdolfa] Pelšes keramiku, un tie ir vieni no pamatakmeņiem mūsu krājumam, kolekcijai. Mūsu kolekcija nav sākta veidot tikai pirms 30 gadiem. Jāatzīmē, ka Dzenis un Purvītis varēja būt elitāri, iegādāties tikai tēlotājmākslas priekšmetus, bet viņi iepirka arī dekoratīvās mākslas priekšmetus.
Interesanti, ka astoņdesmitajos gados ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē bija kustība - veidot dekoratīvi lietišķās mākslas muzejus, kas vēlāk tika dažādi pārsaukti, iekļaujot vai neiekļaujot vārdu «dizains», tolaik patiešām bija liela interese par šāda veida muzejiem.
- Kā jūs to skaidrojat?
- Iespējams, likās, ka vajag pievērst uzmanību dekoratīvi lietišķajai mākslai.
- Jo atsevišķa muzeja veidošana tomēr ir uzmanības pievēršana, tas ir vairāk nekā nodaļa kādā citā muzejā.
- Nenoliedzami. Piemēram, Francijā ir Dekoratīvās mākslas muzejs, protams, viņiem ir tādas dekoratīvās mākslas tradīcijas ar unikālu mākslinieciskā un amatnieciskā sintēzi.
Uz pasaules fona mēs izskatāmies pietiekami cienīgi. Kvalitatīvi. Visi mūsu dizaina pionieri - Ansis Cīrulis, Jūlijs Madernieks, Romāns Suta, Jēkabs Bīne - bijuši ļoti drosmīgi mākslinieki, gan meklējuši laikmeta garu, gan mūsu nacionālo identitāti, nacionālo raksturu. Līdzīgi padomju laikos - uzdrīkstēšanās bija, tomēr nenoliedzami māksliniekiem bija arī iekšējais cenzors. Tomēr visos laikos mākslinieki ir veidojuši pasūtījuma darbus, taču - vienreiz angažētais darbs sanāk lielisks mākslas darbs, citreiz - ir neveiksmīgs. Mums vajag celt un slavēt sevi, jo mūsu mantojums ir fantastisks. Mums ir ar ko lepoties.
- Kā nonācāt līdz izstādes Redzēts - Neredzēts - Izredzēts konceptam?
- Gribējām parādīt to, ka muzejs ir kustīgs, ka te daudz kas notiek, un gribējām parādīt arī aisberga neredzamo daļu. Sākumā domājām veidot izstādi par pēdējo piecu gadu iepirkumiem, bet sapratām, ka īsti nav... Un tad kādā darbinieku «prāta vētrā» keramikas un porcelāna krājuma glabātāja Dace Ļaviņa izteica ideju - redzēts, neredzēts, izredzēts, un viss kaut kā aizgāja... Izstāde nebūs gaumīgi skaista, bet katram priekšmetam, objektu grupai būs stāsts, jo tas ir fakts - cilvēkiem patīk zināt, kas slēpjas aiz katras lietas. Ja stāsts ir interesants, tad tāds kļūst arī priekšmets. Tas ir eksperiments arī mums - izstāde ar stāstiem. Redzēsim, kā skatītāji uz to reaģēs.
Kolekciju glabātāji atlasīja apmēram 70 eksponātus, tie grupēti pēc to stāsta par nonākšanu muzejā. Apmeklētājs izstādē jutīsies, it kā atverot nezināmu dārgumu lādi, kur katrai lietai ir īpaša, noslēpumaina vēsture, un katrs varēs pats atklāt savas pērles. Lielākā daļa ekspozīcijai atlasīto darbu publikai tiks demonstrēti pirmo reizi.
- Kādas būs izstādes tematiskās sadaļas?
- Pirmā sadaļa - dāvinājumi, tajā būs eksponāti, ko cilvēki augstsirdīgi dāvājuši muzejam - savas ģimenes relikvijas, kā arī mākslinieku un mākslinieku tuvinieku dāvinājumi ar vēlmi, lai nozīmīgi vai godalgoti darbi tiktu saglabāti vēsturei; mākslinieku atbalstītāju dāvinājumi utt.
Otrā sadaļa - muzeja iepirkumi, lai gan šobrīd kolekciju varam papildināt ārkārtīgi limitēti, savukārt trešā sadaļa - restaurācija jeb laiku lokos par lūžņu kaudzi pārvērstie priekšmeti, kas atguvuši savu sākotnējo spožumu. Ceturtā sadaļa - atgūtās vērtības un nejauši atradumi: te katrs stāsts ir ļoti īpašs un reizēm būtu īsta detektīva cienīgs.
Mākslas vēsturē nekas nav akmenī iecirsts, visu laiku notiek vērtību pārvērtēšana, iespējams, pirms 20 gadiem Rīgas dzelzceļa stacijas rekonstrukcijas skices neuztvērām kā artefaktu, bet laiks paiet, un tas jau ir artefakts. Mūsu pasaules uztvere mainās, uz daudz ko skatāmies savādāk. Protams, mūsu muzeja krājumā ir arī priekšmeti, kurus, iespējams, nevajadzēja iegādāties, bet padomju laikos bija cita politika. Ir vērtīgāki un ne tik vērtīgi priekšmeti. Protams, mēs neesam kā ASV, kur muzeji ir neatkarīgi un savas kolekcijas var pārdot un mainīt. Tur tiek uzskatīts, ka privātkolekcija ir dzīva tad, kad tā kustas, kad kolekcionārs kaut ko pratis nopirkt par mazāku naudu, bet pārdot par lielāku naudu, un nopirkt atkal to, kas viņu vairāk interesē, jo mainās taču arī gaume. Mūsu muzejā tā nevaram darīt - viss, kas nonācis mūsu krājumā, ir iegrāmatots, un tas te arī paliek, bet mēs redzam baltos plankumus, kurus vajag papildināt.
Salīdzinot ar pasaules mērogiem, esam maziņš muzejs, bet esam unikāli - daudzviet muzejos pasaulē ir starptautiska kolekcija, bet mēs rādām, kā notikusi dekoratīvi lietišķās mākslas un dizaina attīstība Latvijā. Uzsveru - mēs glabājam tikai profesionālu mākslinieku veidotus darbus.
- Vai ir ieceres kaut kā paplašināt muzeja telpas?
- Protams, mēs gribētu paplašināt telpas, lai varētu vairāk rādīt krājuma eksponātus, bet tās ir, visticamāk, tālas nākotnes ieceres. Varētu rekonstruēt noliktavas telpas, ir brīnišķīgi bēniņi. Vietas trūkuma dēļ nevaram izveidot adekvātu dizaina ekspozīciju.
Tomēr muzejs nav tikai tā krājums un izstādes. Daudz plašāka platforma ir mūsu pasākumi. Piemēram, jau septiņas sezonas katru mēnesi veidojam lekcijas Vārds dizainam, turklāt tās nezaudē interesi. Bijām vieni no pirmajiem, kas sāka veidot šādus izglītojošus pasākumus, un šobrīd konkurējam ar daudziem pasākumiem, kas notiek Rīgā, Latvijā, tomēr interese saglabājas, kaut arī vēlāk tos iespējams skatīties video ierakstos, kas vēlāk apskatāmi youtube platformā.
- Tas tik svarīgi - lai būtu publiskums muzeja veikumam?
- Piemēram, Lielbritānijā visus valsts muzejus var brīvi apmeklēt, pastāvīgās ekspozīcijas var apmeklēt bez ieejas maksas, un tas ir fantastiski, ja valsts to var atļauties, savukārt jaunas izstādes ir par maksu.
Tas, ko muzejs piedāvā, - radošie produkti - ir kvalitatīvi, un samaksa par to tomēr ir demokrātiska. Nesen ir parādījusies programma Skolas soma, un domāju, ka tas ir brīnišķīgs projekts, bet pērn, kad programma sākās, mūsu izglītības nodaļas meitenes ņēma visus pieteikumus no skolām un bija pārstrādājušās. Ja nauda seko skolēnam, tad kāpēc nauda neseko muzejam, lai šo programmu nodrošinātu? Jo ir jau jādomā par nākamajām izstādēm, katrai izstādei ir jāizstrādā īpaša izglītības programma. Kad lai to dara, jo cilvēkam tomēr ir sava fiziskā un emocionālā kapacitāte? Mūsu programmas bija nopietnas, darbietilpīgas, ar šo projektu ir padomāts par skolēniem, bet ne par muzeja darbiniekiem. Un tad domāju - cik skolēnu, kas Skolas somas ietvaros atnāk uz muzeju, pēc tam paši atnāks uz muzeju?
- Kā piesaistīt skatītāju?
- Tas ir sarežģīti. Skatītājs ir jāaudzina, jāaudzina, jāaudzina. Bieži ir tā, ka skatītāji atnāk uz jauno izstādi, bet vispār nav bijuši muzeja 2. un 3. stāvā, respektīvi - nav apskatījuši mūsu pamatekspozīciju. Muzejā ir apvienotā biļete - izstādei un ekspozīcijai, bet nu... cilvēkam ir kūtrums. Mēs cīnāmies par apmeklētāju, turklāt kultūras piedāvājums ir plašs.
- Tas jau ir normāli.
- Normāli, bet šobrīd mēs baudām augļus tam, ka mums bijis pārrāvums mākslas izglītībā, jo mūsdienās cilvēkiem ir mazinājusies nepieciešamība pēc mākslas. Kādreiz bija Mākslas dienas, vecpilsēta pilna ar cilvēkiem, tagad masveidā brauc uz Positivus festivālu. Visas iestādes, kas piedāvā kultūras pakalpojumu, cīnās par skatītāju. Cilvēks aiziet uz robotu izstādi lielveikalā, un diez vai viņam būs vēlēšanās nākt uz muzeju, lai gan tieši muzeja piedāvājums ir viskvalitatīvākais, cenās - adekvāts.
- Ir jāpaiet laikam, lai izsijājas un izvērtējas vērtības?
- Cerams. Iedomājieties - tagad tiem, kas bija skolēni 90. gadu sākumā, ir aptuveni 30 gadi, pašiem jau ir bērni gandrīz pamatskolas vecumā, un tas ir mūsu potenciālais patērētājs, bet viņi nav iemācīti patērēt kultūru, un tā ir liela kļūda, ko faktiski valsts ir izdarījusi. Mums bija brīvības eiforija, naudas un valdības mainījās, bet par kultūru visi aizmirsa...
Ir jāgaida, kad parādīsies jauna paaudze, kas novērtēs kultūru. Protams, ir stilīgi sestdienā aiziet uz tirdziņu, bet ne uz muzeju, nav prasības pēc kultūras. Pat ja cilvēki brauc un ceļo, neesmu droša, ka cilvēki iet arī uz muzejiem. Ja bērns nav bijis muzejā, diez vai viņam tā apmeklēšana izveidosies par ikdienas nepieciešamību. Liela nozīme ir izglītībai. Diemžēl muzeju apmeklētāju skaits mazinās visā pasaulē, tomēr, teiksim, Francijā vai Lielbritānijā ne jau tikai tūristi iet uz muzejiem, bet arī daudz vietējo. Piedodiet, bet mūsu pensionāri, kuriem it kā būtu laiks muzeju apmeklēšanai, cīnās par eksistenci, cik daudz no viņiem iet uz muzejiem?