Egliens: Tas, kam dzīvē ir jānotiek, agrāk vai vēlāk arī notiek

«Kad stājos aktieros, biju iztēlojies, kā žūrijai ar Edmundu Freibergu priekšgalā dziedāšu Čikāgas piecīšu dziesmu: «Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies, tik jautājums ir, kad tas būs un kur...» Bet – es nobijos un nenodziedāju. Baidījos, ka viņi nesapratīs manu humoru,» saka Latvijas Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Egliens, secinot, ka tas, kam dzīvē ir jānotiek, agrāk vai vēlāk arī notiek.

Ne vairs iestājeksāmenu komisijai, bet jau visai Latvijai viņš šovasar dziedās dziesmas, ko savulaik izpildījis ansambļa dibinātājs un līderis Alberts Legzdiņš (1933-2017), kura harisma un talants ir sinonīms vārdiem Čikāgas piecīši, - muzikālā izrādē Čikāgas piecīši. Leģendu atgriešanās, ko iestudējis režisors Valdis Lūriņš.

Pirmizrāde - piektdien, 5. jūlijā, jaunuzceltajā Rojas estrādē. Tā atrodas pašā jūras krastā, un paši rojēnieši to sauc par brīvdabas koncertzāli. Tā ir pilnībā zem jumta un ar stikla sienām, kas nozīmē, ka nekādi laikapstākļi koncerta baudīšanu neietekmēs. Koncertzāle ir arī gana ietilpīga - tūkstoš sēdvietu un tūkstoš stāvvietu.

Mēs ļoti maz zinām

Čikāgas piecīši izveidojās 1961. gadā Čikāgā un kļuva ārkārtīgi populāri gan trimdas latviešu sabiedrībā, gan fenomenāli populāri Latvijā. Viņu dziesmas arī šodien ir mūsu visu nacionālā bagātība, taču mēs ļoti maz zinām par pašu grupu un cilvēkiem tajā. Tādēļ ir tapis šis uzvedums, lai no jauna varētu satikties ar Čikāgas piecīšiem un viņu dziesmām, norāda jauniestudējuma producente Laila Ilze Purmaliete. Viņa arī atklāj, ka jauniestudējumā Armanda Birkena valdzinošo balsi atgādinās Latvijas Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Brūveris, Janīnas Ankipānes muzikalitāti skatītājiem liks baudīt dziedātāja Ieva Sutugova, Lorijas Vudas tēlā iejutīsies Dailes teātra aktrise Inita Sondore, aktieris Marģers Eglinskis ļaus satikties gan ar Uldi Streipu, gan ar Alni Ceru, bet Liepājas teātra aktieris Rolands Beķeris atveidos Ilmāru Dzeni, kurš arī sākotnēji bija Čikāgas piecīšu dalībnieks. Savukārt dziedātāja Ginta Krievkalna iejutīsies Larisas Mondrusas tēlā, kurai gan nav nekāda sakara ar Čikāgas piecīšiem, bet arī viņa savulaik aizbēga no padomju režīma uz Rietumiem, un arī viņas nelegāli izplatītie ieraksti šeit, Latvijā, bija ļoti populāri.

Tā kā Čikāgas piecīši, braucot apkārt pa Latviju, allaž koncertos iesaistīja vietējos bērnus, arī šajā izrādē katrā pilsētā piedalīsies labākie vietējie bērnu kolektīvi. Rojā Čikāgas piecīšiem piedziedās Jāņa bērni mūziķa Jāņa Kalniņa vadībā.

Nākamās izrādes: 7. jūlijā Valmierā, 28. jūlijā Tukumā, 2. augustā Saldū, 3. augustā Kuldīgā, 4. augustā Jelgavā, 17. augustā Kandavā, 16. augustā Ulbrokā, 18. augustā Cēsīs, 23. augustā Bauskā, 24. augustā Smiltenē un citur Latvijā.

Izturējušas laika pārbaudi

«Kad Alberts Legzdiņš man 2002. gadā, satiekoties XI Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Čikāgā, piedāvāja veidot izrādi par Čikāgas piecīšiem, tas tā arī palika nerealizēts projekts, bet, kā jau dzīvē notiek, viss pats no sevis sastājas savās vietās, un nu top izrāde, kurā mēs rādīsim, kādi bija un kādi arī nebija Čikāgas piecīši. Tā būs izrāde par to, kādus mēs viņus iztēlojāmies un kādus viņi redzēja mūs tajā laikā, kad 1989. gadā uzstājās Ogrē un leģendārajā Mežaparka koncertā,» saka izrādes režisors Valdis Lūriņš, uzsverot, ka, protams, būs arī aktualitātes no šodienas. «Čikāgas piecīši prata ar vieglumu runāt par nopietnām lietām, un viņu dziesmas ir izturējušas laika pārbaudi, un mēs tās gribam izdzīvot arī šodien,» viņš piebilst.

«Uzvedumam ierosinājumu deva fakts, ka šogad aprit 30 gadu, kopš Čikāgas piecīšu vēsturiskā koncerta Mežaparka estrādē, kas pulcināja vairāk nekā 100 000 skatītāju, kas arī šobrīd vēl ir nepārspēts rekords,» skaidro uzveduma producente Laila Ilze Purmaliete. Viņa uzsver, ka izrādes pamatā ir paša Alberta Legzdiņa stāsti un atmiņu grāmata Čikāgas piecīšu piedzīvojumi un grupas dziesmas.

Starp citu, īsto Čikāgas piecīšu dalībniece Lorija Vuda, kura 4. maijā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, piedalīsies gan jauniestudējuma pirmizrādē Rojā, gan visās izrādēs jūlijā, un šo faktu izrādes veidotāji uztver kā lielu leģendārā ansambļa svētību.

Vides un apstākļu ietekme

«Man bija divpadsmit gadu, kad pirmoreiz satikos ar Čikāgas piecīšiem - tas bija tajā leģendārajā koncertā Mežaparkā. Tajā laikā dziedāja daudzi, mums taču bija gan dziesmusvētki, gan rokkoncerti, un tas jau nebija nekāds pārsteigums, bet - cilvēkiem, kuri dzīvoja padomju kambarī, bija pārsteigums redzēt, cik ārkārtīgi atraisīti, atvērti un brīvi ir šie cilvēki, kuri atbraukuši no pilnīgi citas pasaules. Izrādījās, ka kaut kur var dzīvot arī tā... Vai tajā laikā es to tā vērtēju, neatceros, bet tagad es saprotu, ka cilvēks nav tāds, kāds piedzimst. Tomēr vide, apstākļi un arī sabiedrība, kurā viņš dzīvo, cilvēku ļoti ietekmē un izmaina. Un tas man bija liels atklājums,» stāsta Mārtiņš Egliens, piebilstot, ka tagad, strādājot pie jauniestudējuma par Čikāgas piecīšiem, viņa lielais atklājums bija tas, cik ļoti daudz šie mūziķi ziedoja, nozogot sev un savām ģimenēm, lai varētu būt kopā un dziedāt latviešiem visā pasaulē. Jo viņi nebija ansamblis, kas tikai braukā koncertu tūrēs, viņi to darīja no darba brīvajā laikā - īstais darbs katram bija cits. «Lasīju viņu grāmatā, ka Janīna Ankipāne, piemēram, dzīvojusi piecu stundu brauciena attālumā no Čikāgas, bet viņa braukusi uz katru mēģinājumu. Tas ir apbrīnojami, cik ļoti tas viņiem bija svarīgi, un tas ir skaisti, ka beigās izrādījās, cik ļoti svarīgi tas bija visiem latviešiem pasaulē. Un tas droši vien līdzsvaro to, kas tam tika upurēts,» domā Mārtiņš Egliens.

Ar garšu un smaržu

«Mēs it kā iejūtamies viņu tēlos, bet tajā pašā laikā nevienu brīdi nemēģinām pretendēt uz to, ka esam Čikāgas piecīši. Jo mēs neesam,» uzsver Mārtiņš Egliens. «Kā dabūt to sajūtu, to noskaņu, to viņu garšu un smaržu, kā nokļūt šai netveramajā zonā, lūk, tas ir vissarežģītākais,» aktieris atzīst, norādot, ka galvenais ir nekļūt smagnējiem un pārāk nopietniem, ko ar viņu dziesmām ir diezgan viegli panākt. Jo tēmas ir ļoti nopietnas. Bet viņi uz tām mācēja paskatīties ļoti viegli, jautri un ar humoru.

«Mēs gan mazliet paļaujamies uz saviem skatītājiem - ka tieši publika ar savu īpašo attieksmi pret leģendārajiem piecīšiem iedos mums pareizo tonalitāti,» saka Mārtiņš Egliens, paužot cerību, ka šajās izrādēs izdosies sajust, ka šīs muzikālās apvienības devums ir svarīgs ne tikai izrādes radošajai komandai, bet arī ļoti lielai latviešu tautas daļai.

Aktieris atsauc atmiņā savu otro sastapšanos un reizē nesastapšanos ar Čikāgas piecīšiem. Tas bija 1996. gadā, stājoties uz aktieriem Latvijas Kultūras akadēmijā. «Kā zināms, tur katram jāsagatavo dzeja, proza, fabula un dziesma. Un es biju izdomājis, ka dziedāšu Čikāgas piecīšu dziesmu. Biju jau iztēlojies, kā žūrijai ar Edmundu Freibergu priekšgalā dziedāšu: «Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies, tik jautājums ir, kad tas būs un kur...» Bet - es nobijos un nenodziedāju. Baidījos, ka viņi nesapratīs manu humoru,» smaidot atminas lieliskais skatuves mākslinieks. Viņš secina, ka laikam jau tā ir: tas, kam dzīvē ir jānotiek, agrāk vai vēlāk arī notiek. «Un šajā gadījumā man par to ir milzīgs prieks,» uzsver Mārtiņš Egliens.

Labi, labi, a pantus jūs zināt?

Aktieris stāsta, ka, gatavojoties šai muzikālajai izrādei, viņš atklājis gan to, ka tautā labi pazīstamā dziesma Ūdensrozes ar Laimoņa Vāczemnieka tekstu nāk no Čikāgas piecīšu repertuāra un tās mūzikas autors ir Alberts Legzdiņš, gan to, ka ansamblim ir absolūti brīnišķīga Šofera dziesmiņa ar Alberta Legzdiņa tekstu. Kantri gabals ar savu stāstu, burtiski veselu lugu.

Izrādē aktieri arī dzied attiecīgi katrs savas dziesmas, kas nozīmē, ka abiem Mārtiņiem - Eglienam un Brūverim - ir vislielākā slodze. Un tā tikai šķiet, ka dziesmu vārdi nav jāmācās, jo mēs taču visi zinām Čikāgas piecīšu repertuāru...

«Ja mūsdienu modernajās dziesmās ir divi panti un piedziedājums, kas atkārtojas septiņdesmit astoņas reizes, tad starpspēle un atkal piedziedājums septiņdesmit astoņas reizes, tad piecīšiem ir ārkārtīgi daudz dziesmu, kur ļoti svarīgs ir stāsts, un tas tiek izstāstīts septiņos, astoņos pantos. Sižets iet uz priekšu, un nekas neatkārtojas. Liekas, kas vēl vienkāršāks, kā nodziedāt: Jo man garšo alus, ai, kā garšo tas,/Un pārējie dzērieni, teikšu jums atklāti/Ir tikai samazgas... Labi, labi, a pantus jūs zināt? Tur ir ko kalt,» saka Mārtiņš Egliens.

Rimtais posms teātrī

Latvijas Nacionālais teātris nupat noslēdzis savu simto sezonu. Kāda tā bija Mārtiņam Eglienam? «Ļoti mierīga, mērena un klusa. Man tāds rimtais posms teātrī,» viņš secina, atzīstot, ka nebūt nav skumjš par to, jo savulaik ir tik daudz bijis teātrī, no tā praktiski neizejot. «Dzīvē viss ir viļņveidīgi. Un īstenībā, ļoti loģiski, jo, kad teātrī ilgstoši biju ļoti noslogots, faktiski lūdzu Dievu: lūdzu, es vairs to nevaru, man ir par daudz... Nu, lūk, esmu uzklausīts!»

Taujāts, vai ar vienu jauniestudējumu sezonā - izrādi Tikšanās vieta - Rīgas pilsētas II teātris, kas, starp citu, ieguvusi divas Spēlmaņu nakts 2018/2019 nominācijas: Gada izrāde pusaudžiem un Gada režisors (Valters Sīlis) - nav par maz, Mārtiņš Egliens atteic, ka šis darbs bija brīnišķīgs un ārkārtīgi sarežģīts notikums, bet, kad tas bija jāizdzīvo trīs reizes dienā, bija tā, kā bija.

Bet darba aktierim netrūkst, jo, kā viņš pats saka: viss kompensējas. Nav teātrī, ir ārpus. «Es, piemēram, vasarā esmu vairāk noslogots nekā Dita, viņa visu maksimāli futbolēja nost, jo viņai pēc Ķiršu dārza [Liepājas teātrī] vajag kādu laiku brīvu...» stāsta Mārtiņš Egliens, atklājot, ka arī pats ir izbrīvējis pāris nedēļas, lai kopā ar ģimeni un tuvākajiem draugiem dotos izbraucienā pa Poliju. «Pirms trim gadiem, kad biju aizņemts darbos, Dita turp devās kopā ar draugiem. Pagājušogad arī es pievienojos, un šogad atkal brauksim uz Poliju, tikai pa citām vietām. Polija ir apbrīnojami skaista zeme, viss ir sakopts, vecpilsētas vispār ir kā konfektes. Tur tiešām ir daudz ko redzēt,» aktieris sajūsmināti stāsta, sakot, ka uz Poliju var braukt un braukt. «Ja pirmajā gadā viņi aizbrauca ar divām mašīnām, pagājušogad jau braucām ar trijām. Vai tik šogad nebūs jau četras, jo - gan draugu, gan bērnu pulks aug,» stāsta Ernesta (12) un Grētas (5) tētis. Viņš nenoliedz, ka tādā braucienā, protams, ir arī savas grūtības, turklāt, jo lielāka kompānija, jo sarežģītāk par kaut ko vienoties. «Bet, protams, tas ir arī forši, ka vismaz uz divām nedēļām visus var pasūtīt ratā un būt kopā tikai ar pašiem tuvākajiem.»