Saulgriežu laikā ir jāiet pļavā un jāuzpin sev vainags, ir jāpastaigā basām kājām un ir jāatrod savs augs, nu tas, kas mirdz pretī – ir pārliecināta Solvita Kūna. Zāļu sieva – tā viņu dēvē vietējie ķegumieši, un, lai gan dažādas zintis un prasmes par dabas dotajām veltēm viņai nāk līdzi no bērnības, kad tajās viņu ievadījusi vecāmāte, tikai pirms gadiem septiņiem viņa izveidojusi savu uzņēmumu Cade, kurā gatavo ēteriskās eļļas un kosmētisko produktus, ko iegūst no Latvijas dabas – augiem, krūmiem, kokiem. Viņa saka: «Lasot augus, es ticu, ka tie dos labumu arī citiem.»
- Kā tas viss sākās?
- Esmu diplomēts šokolādes konfekšu ražošanas tehnologs. Savulaik mācījos Bulduru tehnikumā par konservēšanas tehnologu, tad pārgāju uz šokolādes ražošanas tehnologiem. Šajās profesijā esmu strādājusi ļoti neilgu laiku, jo esmu radošs cilvēks, es nevaru pie konveijera darīt vienu un to pašu kustību daudzas stundas; es gribēju tikt cehā, kur varēja ar rokām taisīt konfektes, bet netiku, un aizgāju no šīs profesijas. Pēc tam es ilgus gadus meklēju sevi, esmu strādājusi kādās 20 profesijās, reiz mēģināju skaitīt - esmu gan piķējusi stādus, gan audzējusi rozes, gan barojusi daudz ruksīšu, pat dekorējusi skatlogus... Vispār dzīvē man tikušas dotas daudz iespējas, un vienmēr esmu strādājusi kāda labā.
Tad sāku studēt sociālo pedagoģiju, bet aptrūkās naudas, un aizbraucu piepelnīties uz Vāciju, strādāt saldējuma kafejnīcā. Pirms tam biju Vācijā, iepazinos ar cilvēkiem, kuri strādāja aprūpes jomā, tur ļoti trūka cilvēku un man piedāvāja pamēģināt. Sāku strādāt aprūpes jomā vācu firmā, kas nodrošināja aprūpi ļoti smagiem pacientiem, strādāju divas trīs nedēļas, tad braucu uz mājām, tas nozīmē - daudz biju arī mājās, pie ģimenes.
Latvijā pavisam atgriezos tieši krīzes pilnbriedā.
- Kāpēc?
- Sāku degradēties darbā Vācijā, es vairs nespēju neko dot saviem aprūpējamiem. Kaifu es ķeru tad, ja es varu situāciju uzlabot, ja man ir idejas, ko varu realizēt un kas palīdz cilvēkiem, bet, ja redzu, ka neko vairs nevaru izdarīt, ka esmu sasniegusi augstāko punktu, kļūst garlaicīgi. Lai gan par šo darbu atalgojums bija ļoti labs, es no tā aizgāju. Neslēpju - bija grūti saņemties šim solim, prāts visu laiku pretojās, jo dienā maksāja 110 eiro, tika apmaksāta arī dzīvošana, ēšana, ceļš uz mājām un atpakaļ uz Vāciju, bet es tomēr saņēmos...
- Atgriezāties un...?
- Sāku strādāt firmā, kas stāda mežu, un par to biju laimīga, pat pārlaimīga, jo es vairāk nekā desmit gadus biju strādājusi četrās sienās bez kolektīva, tikai viens pret viens ar pacientu. Cilvēki, kas par savu darbu izvēlas meža stādīšanu, lielākoties ir ļoti vienkārši un savrupi, jā, kāds arī mīl iedzert alkoholu. Vēl tagad atceros, ka reiz mums bija jāstāda mežs vietā, kas vēl bija diezgan mitra, un es iestādīju, pagāju divus metrus, atskatījos un noskatījos, kā zeme it kā uzpeldina ārā šo stādiņu, bet - ir rīkojums stādīt, un vīri visapkārt man lamājās, bet es tik smaidīju, biju tik laimīga, ka biju starp cilvēkiem, svaigā gaisā, brīvībā...
- Kāpēc vispār studējāt sociālo pedagoģiju?
- Ļoti vēlējos izveidot pansionātu cilvēkiem gados un dzīvnieku patversmi, proti, lai abas iestādes būtu vienā teritorijā, lai cilvēki gados varētu rūpēties par šiem dzīvniekiem, lai viņi justos vajadzīgi. Jo nekas nav briesmīgāks par sajūtu, ka nevienam vairs neesi vajadzīgs. Ideāli būtu, ja vienā kompleksā būtu arī bērnunams, jo visas šīs trīs grupas ir visneaizsargātākās sabiedrībā. Kad sāku darīt šo darbu Vācijā, lai nopelnītu naudu studijām, es sapratu, ka mana ideja ir utopija, jo to neviens nepieļaus.
- Jo?
- Institūcijas nav ieinteresētas šādā modelī, institūcijas ir ieinteresētas, lai viņu pārziņā esošajās iestādēs nebūtu problēmu, būtu miers un klusums, lai cilvēki - veci vai jauni - labāk sēž savā gultā, ratiņkrēslā vai istabā, lai ir izolēti, jo tas nozīmē - viņi nerada problēmas. Turklāt šādu iestāžu esamība tik daudziem nodrošina darba vietas, un patiesībā - tas ir labs bizness, par to pārliecinājos Vācijā, kur valsts maksā privātām firmām, kas nodrošina aprūpi.
Manas idejas īstenošana nozīmētu kardinālu soli - vecumdienas varētu vērst jēgpilnas, piepildītas. Kāda jēga no cilvēka, kas tiek iemests būrītī? Tas būtībā ir tas pats kā aizvešana ragaviņās uz mežu.
Kad man ir uz ilgāku laiku jābrauc prom no Latvijas, es savu tēti aizvedu uz pansionātu. Es zinu šo vidi. Pamēģiniet paši - aizejiet uz patversmi, lai izvestu pastaigā kādu suni, un pavērojiet tos dzīvniekus, kurus neizvēlēsieties. Tieši tāpat skatās citi pansionāta iemītnieki, kad vedu mājās savu tēti.
Kad atbraucu uz Latviju, aizgāju uzņēmējdarbības kursos, uzrakstīju biznesa plānu mazai sociālai pansijai - apmēram četriem sešiem cilvēkiem, jo es gribēju likt lietā pieredzi, ko es apguvu, strādājot Vācijā, un teikšu godīgi - man bija sajūta, ka tādējādi varētu padarīt laimīgus kādus sešus cilvēkus lielākā vecumā. Uzņēmējdarbības kursos mans pasniedzējs Jānis Baltačs, kurš ir arī Krapes dzirnavu saimnieks, mums lika iedomāties, ka jau esam savā biznesā, un definēt to prioritāti, kas rodas domās. Tajā laikā modē nāca garīgas prakses, un, lai vai uz kuru pusi pagriezies, pretī nāca teorija par iekšējā bērna meklēšanu. Toreiz pasniedzējam teicu, ka gribu draiskoties, gribu atgūt vieglumu dzīvē, bērna spontanitāti un brīvības sajūtu, kas ir, vienkārši skraidot pa pļavu un esot, kā saka, šeit un tagad. Toreiz Jānis Baltačs teica, ka man būs jāmaina savs biznesa plāns, jo diez vai kompānijā ar veciem cilvēkiem un pamestiem dzīvniekiem būs iespējams vienkārši draiskoties. Un es sāku domāt, kur es jūtos tā, kā pati biju iztēlojusies? Sapratu, ka tā ir, kad esmu pļavās, mežā. Tad kaut kā viss salikās. Blakus man sēdēja Dace Krauze no Skrīveriem, kura savā uzņēmumā ražoja ēteriskās eļļas un nezināja, ko darīt ar hidrolātiem, kas ir ēterisko eļļu ražošanas blakusprodukts. Kad pasmaržoju egles un priedes hidrolātus, sapratu, ka tas ir vienreizējs produkts, par ko cilvēki nezina. Viņa tos lēja vannās, pievienoja ūdenim grīdas vai veļas mazgāšanai, un es domāju - tā nedrīkst ar tik labu mantu! Sāku viņai vest samaltas priedes skujas, viņa ieguva ēterisko eļļu, ko es atstāju viņai par darbu, un pati paņēmu tikai hidrolātu. Un kaut kādā brīdī es uztaisīju trejdeviņu koku un krūmu maisījumu, no katra pa deviņiem zariņiem, un ar to viss sākās. Tieši tobrīd bija dziesmu svētku laiks, Vērmanes dārzā notika tirdziņš, es aizbraucu ar savu trejdeviņu augu eļļu. Atceros, ka ar kādām piecām pircējām sasmērējām šo eļļu uz pulsa vietām. Viena teica, ka viņai smaržo pēc baltegles, cita teica - pēc rozēm, man smaržoja pēc ievas... Katram cilvēkam izlīda ārā tā koka vai krūma smarža, kura viņam bija enerģētiski nepieciešama. Un tas mani tā fascinēja un iedvesmoja, ka es pilnīgi citādāk sāku raudzīties uz augiem, arī uz ēteriem un hidrolātiem - es sapratu, kā tie strādā, ja reiz katram parādījās sava koka aromāts.
- Biznesa plānu redzējāt uzreiz?
- Nē. Es skaidri redzēju biznesa plānu pansijai, bet par ēteriskajām eļļām un hidrolātiem tā nebija. Viss bija tik naivi, piemēram, es rēķināju, ka dienā man jāapstaigā desmit frizētavas, gan jau viena paņems, jo, teiksim, egle ļoti labi palīdz pret psoriāzi un blaugznām. Un, ja vairākās vietās pārdodu pa desmit mēnesī, tad gan jau... Turklāt es neesmu tirgotāja, es stāstu cilvēkiem par to, ko un kā es daru, un cilvēki var izvēlēties - vai nu paši ies mežā un pļavā, lai gatavotu sev kaut ko līdzīgu, vai arī nopirks.
Uz Latviju ik pa laikam brauc aromterapeiti no ārzemēm, no Francijas, no Vācijas, un īstenībā šobrīd Latvijas augu ēteri ir pa visu pasauli, jo vairāki speciālisti tos iegādājas Latvijā. Piemēram, ievas mizu ēteriskā eļļa, kas ir unikāla visā pasaulē, vaivariņš - tas ir rets augs, jo visur jau nav purvu, un ļoti liela interese ir par gārsu. Es pieļauju, ka tieši gārsa Eiropā, jo īpaši Vācijā un Beļģijā, varētu būt ejošs augs.
- Viena lieta ir auga ārstnieciskās īpašības, par kurām var izlasīt grāmatās, cita lieta - auga vibrācijas, iedarbība enerģētiskā līmenī, par ko daudz stāstāt. Kā sākās šī aizraušanās?
- Caur savu pieredzi. Varbūt kādam tas izklausīsies dīvaini, bet - augi ar mani sarunājas. Caur smaržu, caur bildēm bieži augs parāda man savu spēku. Mans pirmais draugs, ar kuru sadraudzējos un pilnībā sevi identificēju, bija kadiķis, un es skaidri zinu, ka kadiķis ir transformators.
Īstenībā tieši pašas pieredze ar trejdeviņu augu ēterisko eļļu bija sākums manai interesei par augu iedarbību ne tikai fiziskā līmenī. Toreiz man «izlīda» ieva, bet man tik ļoti nepatika šī smarža. Sen zināms - ieva ir antibakteriāla, ar izteiktām pretiekaisuma īpašībām, dezinficējoša, bet enerģētiski šis skaistais rožu dzimtas koks ir piedošanas un mīlestības koks, kurš līdzsvaro cilvēku, palīdz piedot sev un citiem. Es pati esmu augusi bez mammas, un it kā jau daudz kas bija darīts un runāts, un pašai likās, ka viss ir piedots, bet tikai pēc tam es sapratu, ka dziļi sirdī tomēr esmu uzmetusi lūpu uz Dieviņu, ka viņš mani bez mammītes ir atstājis. Tad sapratu, ka katram cilvēkam rezonē tas augs, kas viņam konkrētā brīdī ir vajadzīgs.
- Vai jums jau bija nojausma par šo talantu, spējām?
- Nezinu, vai es gribētu to saukt par talantu vai spējām.
- Kas tad tas ir?
- Ticu, ka to sajust var ikviens cilvēks, tikai sevī ir jāatver paļaušanās un visdziļākajā būtībā jāsaprot, ka mēs visi esam vienoti, ka cilvēks ir dabas daļa, un daba ir daļa no manis.
- Tiešām ticat, ka katram cilvēkam ir sava vieta, un, ja cilvēks tajā nenokļūst un sevi nerealizē, viņš ir nelaimīgs?
- Pilnīgi noteikti. Jo katram ir savs aicinājums, sava vieta, ko mums kā dāvanu ir devis Dievs, un, kamēr mēs to neatrodam, nevaram būt laimīgi pa īstam.
-Vai ticat teorijai, ka cilvēkam blakus aug tas, kas viņam ir vajadzīgs?
- Noteikti. Kāda zāļu sieva Krievijā, ejot pa sādžu un redzot, kas aug pie katras mājas, varēja pateikt, kādas slimības ir mājas iemītniekiem. Latvijā to ir grūtāk izdarīt, jo mums ir tradīcija regulāri pļaut mauriņu.
- Tad kāpēc esam tik gatavi pirkt dažādus līdzekļus no svešām zemēm, bet ne tik daudz domājam par to, ko daba mums sniedz šeit?
- Viens no iemesliem - cilvēkiem ir aizvērtas sirsniņas, viņi nejūtas vienoti ar dabu, ir pazaudējuši šo saikni, un nav arī laika. Bieži vien mežā pēc nūjotājiem vai skrējējiem vēl ilgi paliek sintētisku smaržu - pretsviedru līdzekļu - virpulis. Protams, ja cilvēks atnāk uz mežu, sapūties ar sintētiskām smaržām, nemaz nevar just dabu, un ja vēl ir austiņas, jo klausās mūziku, nevis dabas skaņas... Cauri mežam ir izskrējis, bet dabu nav sajutis. Un vēl - nav rāmuma cilvēkos. Mēs neko nevaram sajust, ja skrienam pa galvu un pa kaklu. Protams, fiziski var skriet, bet mentāli cilvēkam jābūt rāmam, ir jāspēj klausīties, redzēt, vērot. Tikai vērojot, mēs ieraugām. Šobrīd ir pamainījies laika rits, un to sajūt ikviens, reti kurš to vēl nav izjutis uz savas ādas. Un cilvēki aiz paraduma joprojām mēģina skriet laikam pakaļ, paspēt, jo visu laiku ir sajūta, ka nepaspēj. Patiesībā laiku nevar noķert, jo laiks jau sen neskrien mums pa priekšu, bet īstenībā ir mums aizmugurē un kā tāds devītais vilnis mūs dzen uz priekšu, un tāpēc ir tā sajūta, ka visu laiku kāds pakausī elpo. Lai no tā izkļūtu, vienīgais veids ir - apstāties. Tad uztvert laiku kā vilni un pašam būt kā sērfotājam uz šī viļņa - noķert laika plūsmu un ļauties, un darīt savu. Jo nevar jau noskriet laiku. Un tas cilvēkus dzen stresā.
- Kurš augs viņiem vajadzīgs?
- Rāmums ir gārsa un vīgrieze. Arī bērzs, jo caur pateicību mēs spējam ļoti daudzas lietas sevī sakārtot - kādam ir aizvainojumi, kādam ir smaga slimība, ko viņš nespēj pieņemt, katram jārisina kādas sarežģītas lietas, bet visas, uzsveru, visas lietas spēj atrisināt pateicība. Daudzās ezotēriskās praksēs māca - ir jāpieņem pāridarījums, nelāgi notikumi, un pēc tam būs piedošana, bet patiesībā, manuprāt, ir otrādāk - nevar pieņemt, to zinu pavisam skaidri, nevar pieņemt situāciju, kamēr neesi par to pateicīgs. Var šķist dīvaini - kā vari būt pateicīgs par lietu, ko nespēj pieņemt, bet - ir jāsāk skatīties uz lietu, ko nevari pieņemt, kā uz ieguvumu, nevis zaudējumu. Kad jau redzi, ka esi ieguvējs, tad pienāk pateicība, un tikai tad spēj patiesi piedot.
- Skatos uz jūsu sastrādātajām rokām. Laikam jau šis nav nemaz tik viegls dzīvesveids?
- Šis darbs ir jāmīl, to nevar veikt cilvēks, kas baidās no darba. Sākumā man viss bija tik viegli kā plūdums, jo viss mani aizrāva, viss man bija jauns, viss bija interesanti... Un vienā brīdī tas kļuva nopietni - sākās pasūtījumi. Tajā brīdī es zaudēju vieglumu, kļuvu par uzņēmēju, par biznesa cilvēku, sāku rēķināt, cik maisi ar drogām man jāsavāc... Tas manī radīja, teikšu tā - rūpju rievu. Biju pārgurusi no tiem milzīgajiem apjomiem, un man vairs nepatika tas, ko es darīju.
- Ko tad? Atteikt pasūtījumus?
- Tikai tā. Tieši tajā laikā vācu vaivariņus, un vaivariņš ir interesants augs - tas palīdz atbrīvoties no visa veida rāmjiem. Bērns piedzimst absolūti brīvs, pavērojiet, cik nepiespiesti uzvedas mazi bērni... Pieaudzis cilvēks pats sev uzliek dažādus rāmjus, tie mums diktē mūsu dzīves kvalitāti, mēs dzīvojam, domājot par to, ko par mums padomās citi, mēs sākam dzīvot citu cilvēku vajadzības. Un pasūtījumi jau arī ir citu cilvēku vajadzības. Patiesībā - bieži vien nepieciešams dzīvē pamainīt tikai vienu lietu, un mainās viss, tu kļūsti brīvs, tu kļūsti tu pats, un sāk pāriet slimības.
- Citi domātu, kā kāpināt ražošanu.
- Es neesmu biznesa cilvēks standarta izpratnē. Kad es vācu augus bez prieka, nav arī rezultāta, proti - tas ir ļoti vājš. Visu pasaules naudu nenopelnīsi, un, ja no darba negūsti prieku, tad nav īsti jēgas. Augam jau paliek ārstnieciskās īpašības, bet, kad pie auga eju ar atvērtību, ar patiesu prieku un ar sajūtu, ka radīšu ko brīnišķīgu, augs atdod sevi visu. Tas ir tik vienkārši.
- Kas atrod jūsu gatavoto produktu?
- Es ticu, ka mums ikvienam pretī nāk tie cilvēki, notikumi, apstākļi, augi, kas mums tajā brīdī ir nepieciešami, jo - tā vienkārši ir iekārtota pasaule. Mēs spoguļojamies. Ar augiem ir tieši tāpat kā ar cilvēkiem, kas ir mums blakus, - tie pēkšņi uzrodas, un vieni sajūsmina, citi - kaitina... Tieši tāpat nāk palīdzība un atbildes. Iespējams, cilvēks nekad mūžā nav interesējies par augiem, un pēkšņi viņš nokļūst vietā, kur viņam priekšā uzrodas ēteriskā eļļa, to pasmaržo un saprot, ka šis augs spēj viņam palīdzēt, viņš vienkārši to nespēj izlaist no rokām...
- Labi, hidrolāta gatavošana ir sarežģīta, tam vajadzīga īpaša aparatūra, bet daudz ko cilvēks var pagatavot pats, bet mūsdienu cilvēks grib nopirkt veikalā, arī aptiekā.
- Cilvēki ir dažādi. Noteikti ir tādi, kas staigā no viena pie otra - no daktera pie masiera, tālāk pie ezotērikas pasniedzēja, pie ekstrasensa, un visu laiku cer, ka iedos brīnumlīdzekli, kas palīdzēs, bet pats nav gatavs darīt neko. Es bieži vien saku - man šajā brīdī tam nav laika, tas ir vienkārši, izdariet pati, es aizsūtīšu recepti, bet man atbild - jums tā lieta sanāk, uztaisiet, es samaksāšu. Tomēr ir otra cilvēku grupa, kuri savu enerģiju iegulda sev mīļā nodarbē, teiksim, cep maizi, un, iegādājoties to, mēs apmaināmies ar enerģijām. Un ir arī tādi, kas nopērk, noliek plauktiņā, bet nelieto, pēc tam izmet.
- Lietošana ir darīšana.
- Ir bijis tā, ka cilvēks iedvesmojas no manis stāstītā, saprot, ka viņam to vajag, nopērk produktu, aiznes mājās, bet darīšanu atliek uz rītdienu. Tad aizmirst, tad atceras, izvelk no plaukta, notrauš putekļus un apņemas - no rītdienas sākšu. Un atkal nekā.
- Tas ir saistīts ar sevis mīlēšanu?
- Arī, bet vairāk ar iekšējiem blokiem - cilvēks nespēj uzsākt savu ceļu.
- Ar ko sākt?
- Ir vasaras saulgrieži. Transformācijas laiks. Es saku - ejiet dabā un uzpiniet sev vainagu, jo ziedu meklēšana vainagam un tā pīšana būs tas īpašais laiks, ko bez nožēlas varēsiet veltīt tikai sev. Cilvēki bieži vien jūtas neērti - kā tad es tā iešu staigāt pa pļavu? Pinot vainadziņu, cilvēki koncentrējas uz augiem un nedomā par to, kas jādara mājās, tad var savienoties ar dabu, izšķīst dabā, būt par dabu. Vēl iesaku pastaigāt basām kājām - izjust to spēku, ko zeme mums dod. Un vēl saulgriežu laikā ikvienam vajadzētu atrast savu augu vai augus - tos, kuri uzrunā, mirdz pretī.
- Kā pašdiagnostikas līdzekli?
- Jā. Mēģiniet sajust augu, arī pameklējiet informāciju par to, jo augs saka priekšā, kas tieši jums šajā brīdī ir nepieciešams - fiziski, emocionāli, garīgi...
