Vasaras saulgriežos laika lūkas ir vaļā

© Lauris Vīksne/ F64 Photo Agency

Neraugoties uz siltajiem laikapstākļiem, Latvijā vasara sākas tikai rīt, 21. jūnijā, pulksten 18.54. Tiek uzskatīts, ka saulgriežu laikā debesu lūkas ir vaļā, tāpēc ir ļoti svarīgi apzināties sevi ne tikai kā fizisku, bet arī garīgu būtni, kurai vajag ne tikai paēst un padzert. Ne tikai apzināties, bet arī kaut ko darīt. Kas ir tie trīs darbi, ko, protams, nav obligāti jādara, tomēr ir vēlams?

Dominē uzskats - lai vasaras saulgriežu svinēšana būtu izdevusies, vajadzīgs siers, šašliks un alus, un tam visam vēl klāt nelietaini laikapstākļi. Neatkarīgās uzrunātās ekspertes vēdera baudas neuzskata par trim svarīgākajiem šo svētku elementiem. Līga Reitere uzskata, ka alu un sieru visu gadu var likt galdā ikdienā, bet visu gadu ikdienā nevar valkāt zāļu vainagu, arī ugunskuram pāri lēkt, arī jāņudziesmas dziedāt, jo īpaši tās lēnās, kas ir kā lūgšana un kurām milzīgs spēks, kad tās dzied pulkā pie ugunskura. Astroloģe Aija Austruma atgādina, ka alkohola dzeršana šajos svētkos ir īpaši kultivēta, un par to var atrast ziņas vēsturiskos avotos. «Senākos gadsimtos tieši uz laika rata pieturām tika dalīts alkohols, lai tauta nodzertos, lai tā nedomātu un nenodarbotos ar nopietnām lietām, bet vienkārši - piedzertos. Tas mums ir iestāstīts, pat vēsturiski iekodēts - ja ir Jāņi, tad ir alus un pieēšanās, un mēs kaut kā neko citu īsti vairs neprotam... Citādi mēs esam baigi kautrīgie, nevaram pat piecirst kanti kaimiņu Anniņai, tad ir vienkārši jādzer,» smaidot saka Aija Austruma. Astroloģe atgādina, ka ir svarīgi vasaras saulgriežus svinēt tad, kad laika lūkas ir vaļā, nevis tad, kad kalendārā datums iekrāsots sarkans. «Ir tik daudz vietu, uz kurieni aizbraukt svinēt lielākā pulkā, jo šajā laikā ir jāiet cilvēkos, šos svētkus nesvin savrupā vienatnē. Pat tiem, kuriem nepatīk lieli tusiņi, kuriem nepatīk piedzerties vai arī piedzērušies cilvēki apkārt, un grib būt vieni paši mājās, vajadzētu iet cilvēkos,» iesaka Aija Austruma. Arī folkloriste Inese Krūmiņa atzīstot, ka «svētku mielastam ir gan rituāla nozīme, gan tīri fiziska nozīme - mēs nemākam labi justies, ja kuņģis visu laiku signalizē, ka ir tukšs, tomēr, tomēr, tomēr - ēšana ir otrā plāna izdarība. Tas nav kā Ziemassvētkos, kad ir deviņas reizes jāēd un galdā jāliek trejdeviņi ēdieni». Par Jāņu tradīcijām un izdarībām daudz ko var atrast internetā, gan jau grāmatu plauktā vai grāmatnīcā var atrast noderīgus izdevumus. «Nevajadzētu aizmirst dziedāšanu un mēģināt dziedāt pašiem, nevis tikai klausīties, jo, kad dziedam paši, mēs piedalāmies, ja klausāmies - esam malā, esam ārpusē.»

Mārtiņš Zilgalvis/ F64 Photo Agency

Aija Austruma, astroloģe

Auglība un radīšana. Pat ja ikdienā sēžam birojā un neradām neko, vien izpildām priekšnieka rīkojumus, cilvēks vienalga grib saņemt labāko. Tāpēc tieši šajā laikā mums ir jāieslēdz sava radīšanas dzirksts un kopradīšanas dzirksts, tas nozīmē - ir jāiet cilvēkos, lai varētu sastapt cilvēkus, ar kuriem kopā gribas kaut ko radīt. Vienalga, vai tas ir bērns, vai grāmata, vai remonts vecmāmiņas šķūnītī, bet kaut kas, ko darot, var izjust sevi kā radītāju. Saprotu, ka manis teiktais ir metafiziskā līmenī, un tomēr - jo šis ir vislabvēlīgākais laiks radīšanai visā gadā un - jo būtiski - vislabvēlīgākais laiks kolektīvai radīšanai. Kad salasām zāles tējai, teiksim, vīgriezes, vībotnes, liepziedus, un, kad mums tos vajag, paņemam no plauktiņa. Līdzīgi ir ar enerģijām - ja tām pieslēdzamies tieši saulgriežu laikā, tad tās uzkrājas mūsos, un, kad mums tās vajag un dabā tajā brīdī to nav, cilvēks var tās atrast sevī, ja vien vasaras saulgriežu laikā ir pieslēdzies tam «radīšanas enerģijas kontaktam». Nevajag aizmirst - mēs esam radītāji, Dieva laisti pasaulē kā radītāji, tāpēc arī šeit esam.

Svarīgi ir tas, ka šis ir kolektīvās radīšanas laiks. Jo auglību mēs dabūjam tikai tad, ja pretī ir vēl kāds. Pie bērna pa vienam netiekam, protams, normālā dabiskā veidā. Tikai tad, kad enerģijas - sievišķā, vīrišķā, kolektīvā - saskaras, mēs radām. Lai cik mēs būtu intraverti un negribētos, tomēr kaut kādā brīdī jāiziet cilvēkos, kaut vai tikai līdz zāļu tirgum.

Uguns rituāls. Ja galīgi nekā, tad kaut vienreiz lietojamā grila pannā, kurā gan pēc tam nevajag cept šašliku. Vasaras saulgriežu laikā nepieciešama pieslēgšanās ugunij, un tas ir arī brīnišķīgs veids, kā varam izpaust savu radošumu, jo nav cita laika gadā, kad mēs pušķotu tik skaistu ugunskura vietu kā atkal tieši ziedēšanas laikā. Jāņu ugunskurs ir latviešu mandala - kad pušķojam rituāla ugunskura vietu, būtībā mēs veidojam mandalu, jo viss skaistais rotājums tiks sadedzināts. Jo vairāk radošuma mēs tajā ieliekam, jo lielāku izdomu un mīlestību, jo lielāka būs uguns rituāla atdeve. Pat tad, ja nemākam nodziedāt nevienu jāņudziesmu un balss mums vispār nav, un radi visi tādi, kuri vīpsnā par saulgriežu tradīcijām, tad kopā uztaisīt skaistu vietu, domāju, var pierunāt jebkuru.

Ūdens rituāls. Atšķirībā no lielākās daļas latviskā laika rita šis ir ne tikai uguns, bet arī ūdens rituāla laiks. Ūdens stihija Jāņos ir ļoti klātesoša, un mēs par to pat dusmojamies, bet patiesībā vajadzētu tieši pretēji - izmantot un uztvert, pēc iespējas vairāk būt ūdenī. Vienalga - vai tā ir pelde ezerā vai izvārtīšanās rasā, kaut vai tikai pastaigāšana pa rasu. Pat ja ir auksts, pāris minūšu pa rasu neraisīs plaušu karsoni. No visām stihijām tieši ūdens radīšanas aktā ir pirmā. Nevienā citā gadalaikā mēs tik forši nevaram ar to kontaktēt, jo tad ir vēl auksts vai - jau ir auksts, tad vispār ir ziema, bet Jāņos var, un to vajag izmantot. Vismaz zāļu vannā vai kaut tikai dušā, aplejoties ar zāļu tēju, vajadzētu ieiet, un ar to pašu mērķi - lai būtu auglīgāka radīšana, jo patiesībā - par to ir viss šis stāsts - par auglīgu radīšanu. Un ir vienalga - vai radi grāmatu vai projektu, vai ģeniālu risinājumu, kā pārbūvēt vecmāmiņas šķūnīti. Kad laid pasaulē jaunu domu un tā doma aiziet arī realizācijas līmenī, tā ir radīšana.

Mārtiņš Zilgalvis/ F64 Photo Agency

Līga Reitere, zāļu sieva

Vainags nozīmē dabas burvību, smaržu, pilnziedu, daudzveidību, vainagā ir ziedu bagātība, tas ir veselums, aplis un vienotība ar dabu. Skurbšana no smaržas, vieglums no smilgām. Ir svarīgi vainagu uzpīt pašam. Sievas gods ir galvas rota, jo augstāks par galvu ir tikai gods, un virs galvas liek to, kas izceļ godu. Protams, var vainagu pīt arī otram - meitas pina saviem puišiem, sievas - vīriem. Sievām jāpin tādi vainagi, kur tiešām ir trejdeviņi ziedi, lai dzīvē nav vienveidības, bet lai tā ir tik grezna, cik grezns ir vainags. Ārkārtīgi svarīgi, lai vainagu pin no daudzējādiem ziediem, jo tas nozīmē - dzīves daudzveidību. Teiksim, rudzupuķu vainags ir spilgtā krāsā, bet tā ir spilgta vienveidība. To, ko ceļ virs galvas, ko izceļ, ko godina, to arī dabū dzīvē, to piesaista. Es negribu lepoties ar spilgtu vienveidību, es gribu lepoties ar bagātību, ar daudzveidību, tādēļ es vainagā pinu greznus, atšķirīgus ziedus - no pļavām, no mežmalas, no upes malas, no dārza, un pin tā, lai cits citu nenomāc, lai ziedi nav saspiesti, nu gluži kā pļavā, kur tie aug nesaspiesti, tātad - brīvi. Es esmu vainagu pinēja, kas pin spēka vainagus bizē - kuplus, ko pat divi veči nevar saraut, bet runa jau nav par raušanu, bet par izturību, kāds vainags - tāda pinēja, tāda viņas dzīve. Es iesaku sievām un meitām - piniet tādus vainagus, kas simbolizē jūsu grezno dzīvi. Un tādu arī būs lepnums nest virs galvas.

Ugunskurs. Uguns maģija, kas savieno saulrietu ar saullēktu. Ugunskurs ir kopā būšana. Ugunskurs aicina apstāties un būt nost no ikdienas darbiem. Uguns ir stihija, kurā pārtop «no uz», un tieši pārtapšanu, šo pāreju ir ļoti vērtīgi apzināties saulgriežu laikā.

Tautasdziesmas. Dzīvi dzīvojot, tautasdziesmā katrs atrod savu ziņu, savu zemtekstu, savu atziņu un vērtību, jo tautasdziesmās ir ļoti dziļi zemteksti, dziļas pamācības, viedas ziņas, ko mēs no paaudzes paaudzē nododam. Jo tautasdziesmā ir ielikts vairāk, nekā cilvēks var otram pateikt - tā ir tautas gudrība, ko nododam no paaudzes paaudzē.

Publicitātes foto

Inese Krūmiņa, matemātiķe, jostu audēja un folkloriste

Sagaidīt saules ausmu. Mūsdienu urbānajiem cilvēkiem tā ir interesanta un neparasta pieredze, turklāt Jāņu rīta saulīte ir mītiska. Īpašā Jāņu rīta saule ir ne tikai vizuāls piedzīvojums. Ja cilvēks domā tikai pragmatiskās kategorijās, tad tas viņam ir tikai vizuāls piedzīvojums, bet šis ir laiks, kad jo īpaši cilvēks var izjust to, kā viņš savienojas ar dabu, kā pievienojas solārajam ciklam, kur zeme riņķo ap sauli jau miljardiem gadu. Piedzīvojot šo īpašo Jāņu rīta brīdi, saslēdzamies ar to ritmu, kas ir daudz ilglaicīgāks nekā cilvēka ritms. Ko tas dod? Iespēju izkāpt no lineārā laika, jo lineārais laiks viennozīmīgi mūs ved no dzimšanas līdz nāvei, un psiholoģiski tā ir diezgan bezcerīga formula. Tomēr ik pa laikam iegūstam iespēju savienoties ar mūžīgo laiku un varam no cita konteksta, no cita skatpunkta paskatīties uz lietām.

Neļaut izdzist ugunij. Ļoti ieteiktu veidot tā saucamo augšējo uguni jeb kārts uguni, jeb pūdeli. Nevienam nav noslēpums, ka pūdele pēc savas formas ir falliskais simbols, un runa nav tikai par simboliem un erotisko kontekstu. Latvijā mēs daudz pukstam un gaužamies par to, ka ir stiprās latviešu sievietes un nekādie latviešu vīrieši. Ja padomā, tad mūsu apstākļos ikdienas dzīvē vīriešiem nav iespējas sevi vīrišķīgi izpaust, un pūdeles uzbūvēšana, vispār - saprašana, kā tā darināma, uzslienama un kā tajā uzturama uguns, lai tā ilgi degtu, ir vīru lieta, kas viņiem arī Jāņus padara par spēcīgu pārdzīvojumu.

Viens no mītiskajiem Jāņu nakts ticējumiem - tik tālu, cik atspīd pūdeles gaisma, tik tālu esam pasargāti no dažādiem mošķiem, burvjiem, raganām un citiem nevēlamiem spēkiem. Jo Jāņu laiks kā pagrieziena punkts tiek uzskatīts par tādu, kurā visi spēki aktivizējas - kā pozitīvie, tā negatīvie. Un cilvēks ar savu darbību veicina labā vairošanos un negatīvā netikšanu viņam klāt.

Iešana zālītēs, padzīvošana ar zaļajiem augiem, ar dabu. Mūsdienu meitenēm ir grūti iedomāties, piemēram, kā ir - vārtīties rīta rasā, bet tas ir neaizmirstams ķermenisks piedzīvojums. Tāpat gluži kā pašanalīze ir arī sava zāļu vainaga pīšana un sevis vērošana - kuras puķes es šoreiz izvēlos, kuras man patīk, kas mani uzrunā. Pats process ar vainagu darināšanu ir meditatīvs. Arī vides izrotāšana - ozolu vītnes, meijas... No vienas puses - tas ir estētiskais moments, bet jebkuram cilvēkam, kas tur atrodas, ir fitoterapija. Vasaras saulgrieži ir arī lieliska iespēja pabūt ar sevi šajā steidzīgajā laikā, jo mēs jau visu mūžu meklējam sevi.



Kultūra

Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas „Zelta Mikrofons 2025” ceremonijā balvas „Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā” saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla „Bildes” rīkotāja Tija Auziņa.

Svarīgākais