Lūsēns: Kultūras ministram jābūt apveltītam ar perifēro redzi

 
KAS BAUDĪS KULTŪRU? «Pērn no Latvijas ir aizbraukuši kādi 14 000 cilvēku. Tad kam mēs ceļam tos kultūras objektus?» vaicā Jānis Lūsēns ©Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

«Ko tad mani tagad intervēt – 60 gadu jubilejas koncerti jau izskanējuši,» atgaiņājas Jānis. Tomēr ne jau tikai jubilejas ir svarīgas: komponists Jānis Lūsēns – kā viņš pats saka, būdams praktiķis – vērtē Latvijas kultūras dzīvi no sava «praktiskā» plaukta. Bet līdztekus – ieskats viņa daiļrades plānos. Kopā ar dzejnieci Māru Zālīti tiek sacerēts darbs par Bermonta laiku un Neatkarības karu, un pirmizrāde paredzēta 23. novembrī. «Operas teātrī tiks atjaunota Leļļu opera, savukārt nākamajā pavasarī kopā ar Aigaru Dinsbergu veidosim koncertuzdevumu Kaupēn, mans mīļais,» atklāj Jānis.

Šodien Neatkarīgā intervē Jāni Lūsēnu.

- Neilgi pēc Latvijas simtgades svinībām ar tevi runājām par kultūras finansējumu iepretim svētku finansējumam. Tu biji sašutis... Kā ir tagad?

- Jā, toreiz man šķita, ka tās ir milzīgas summas, kas aiziet šo svētku apmaksāšanai. Kaut kur par to izteicos publiski, tad mani uz sarunu uzaicināja kultūras ministre Dace Melbārde...

- Lai pareizi iegrozītu smadzenes?

- Iespējams. Viņa teica, ka tās summas ir nieki, salīdzinot ar to, kas aiziet celtniecībā - tie ir 220 miljoni eiro... Tad tas tracis droši vien būtu lielāks. Es kādā intervijā pateicu, ka simtgade ir tas brīdis, kad nauda nevis jātērē, bet kultūras darbiniekiem solidaritātes dēļ kaut kas jāpiedāvā savā vārdā... Piemēram, es kā mākslinieks aizbraucu uz kādu novadu un nospēlēju vienu koncertu par velti. Ja mammai ir jubileja, tu taču nesaki: mamma, uzdāvini man savas dārglietas, tad es tevi muzikāli apsveikšu. Par šo ideju mani, protams, izsmēja. LTV raidījumā žurnālists Bojārs pajautāja Melbārdei, sak, kas ir tik altruistisks mūziķu nodomos un vai simtgades plānā ir kas tāds, par ko saka Lūsēns. Viņa atbildēja, ka simtgadei kā dāvanu 70 komponistu raksta dziesmas, piebilstot, ka viens no retajiem, kurš nav atsaucies, ir Lūsēns. Izrādījās, ka ikvienam komponistam bija diezgan labs honorārs. Raidījums notika pavasarī, bet dziesmu iesniegšanas termiņš bija rudens. Un līdz rudenim es sacerēju divas dziesmas...

- Labi, parunāsim par kultūras darbinieku finansējumu.

- Esmu praktiķis visās sfērās. Nesen veicām tādu kā eksperimentu, lai saprastu, kas notiek Latvijas reģionos - mazajos kultūras namos, muižās, bibliotēkās... No manas mājaslapas izsūtījām dažādus koncertu piedāvājumus. Tādus ļoti pieticīgus, ar kādu dziedātāju divatā, bez milzu apgreida. Zvanu bija ļoti daudz, un interese bija liela. Piemēram, zvana man sieviete no kādas bibliotēkas un saka: gribam, lai jūs atbraucat ar Mārtiņu Vilsonu. Mums ar Mārtiņu programmā Skalbes pasakas, es piedalos ar savu mūzikas instrumentu laboratoriju... Un sieviete atklāj, ka bibliotēkas budžets ir 300 eiro gadā. Ar šo «budžetu» viņai jāorganizē tikšanās ar rakstniekiem, ar mūziķiem... Piedod, bet tas nav iespējams. Tas nekādi neiet kopā ar mūsu lielajiem nākotnes plāniem. Ja kaut kur kaut kas notiek, tad - pateicoties kultūras dzīves organizētāju milzīgajam entuziasmam. Kāda pagasta vadītāja teic: «Mūsu pagastā ir 2800 iedzīvotāju, un kultūrai tiek atvēlēts viens, komats cik tur eiro uz cilvēku - gadā.» Par šiem viens, komats cik tur eiro viņai jāorganizē Ziemassvētki, pensionāru balles, vēl kaut kas, nemaz nerunājot par to, ka viņa varētu uzaicināt kādu mākslinieku. Ar šādu finansējumu nav iespējams valstī nodrošināt normālu kultūras apriti. Bet mums jāparāda laukiem, ka kultūras dzīve notiek ne tikai Rīgā vien: katru mēnesi vai pat divreiz mēnesī provincē jānotiek kādam labam koncertam, jo kultūra ir visas Latvijas dzīves sastāvdaļa. Es nerunāju par sevi un savām ambīcijām, es runāju kopumā! Bet provincē nav resursu, lai nodrošinātu kultūras dzīvi. Daudzviet kultūras nami ir brīnišķīgi atjaunoti, citviet - atjaunotas baznīcas, kas ir jau gatavas akustiskās koncertzāles. To redzu ikdienā, tāpēc summas, kas tika iztērētas simtgadei, man šķiet nesamērīgas un amorālas - pret tiem, kurus kultūras pasākumi nesasniedz.

- Manā pēdējā intervijā kultūras ministre Dace Melbārde par provinces kultūras norišu finansējumu izteicās šādi: «Lauku kultūras namu budžets ir pašvaldību atbildība. Pakalpojumu grozs ir sadalīts: ko finansē valsts no sava budžeta, ko - pašvaldība. No valsts budžeta caur Kultūrkapitāla fondu (KKF) ir iespējas piesaistīt finansējumu dažādiem projektiem.» Laikam vajadzēs krietni pameklēt, lai atrastu kādu provinces projektu, kas dabūjis KKF finansējumu... Toties par vienu otru izpildītāju, kas Latvijas simtgades zīmē saņēma milzu finansējumu, gan varētu runāt. Nez, kurš pirms tam noteica izpildītāju māksliniecisko vērtību?

- Paši dod, un paši vērtē... Tā ir sfēra, kas eksistē pati par sevi, un mums nav nekā kopīga ar to. Bet šāda situācija neveicina Latvijas attīstību, neveicina kultūru - to, kas cilvēkus šeit vēl notur. Labi, ka šobrīd ir atrasts sadarbības veids starp laicīgo varu un baznīcu: tā, piemēram, tiek atjaunota Liepājas Trīsvienības baznīca, Cēsīs notiek tas pats. Tās taču ir gatavas koncertzāles, un uz kopīgo tēriņu fona - atjaunot baznīcas - nav tomēr tik dārgi.

- Kaut kur lasīju, ka kultūras ministrs tiek vērtēts pēc tā, kā ir organizēti dziesmu svētki. Bet vai tas ir vienīgais vērtēšanas kritērijs?

- Tas ir viens no vērtēšanas aspektiem. Bet ko tad īsti dara kultūras ministrs? Kas vispār ir kultūra? Vai tā ir ikdienas nepieciešamība tiem cilvēkiem, kuri vēl cer uz pozitīvām izmaiņām Latvijā? Vai arī - kultūra ir diplomātijas sastāvdaļa, mums prezentējot sevi pasaulē? Šīs abas lietas kultūras ministram ir jāmāk apvienot. Ministram ir jābūt apveltītam ar perifēro redzi visās jomās, ministram ir jāsaprot, kādi kultūras produkti ir vajadzīgi cilvēkiem līdz pat pēdējam miestiņam pie Latvijas robežas. Bet visu laiku nodarboties ar lielu tēriņu objektu realizāciju - tam nav nekāda tautsaimnieciska efekta. Ir šie objekti vai nav - tam nav nozīmes, jo cilvēki tāpat brauc prom. Pērn no Latvijas ir aizbraukuši kādi 14 000 cilvēku. Tad kam mēs ceļam tos kultūras objektus? Šo milzu tēriņu sabiedriskā apspriešana ir šaura un lokāla. Bet cilvēki maksā nodokļus un gaida atdevi. Taču pats galvenais politiķu uzdevums ir atgriezt cilvēkus Latvijā. Ja tas vispār ir iespējams. Ja tas nav iespējams, tad - samazināt aizbraucēju skaitu. Un tikai pēc tam ir koncertzāles un viss pārējais. Kas to var nodrošināt? Stabilitāte likumdošanā, darba devēju un darba ņēmēju tiesību ievērošana, kas cilvēkiem garantē vienmērīgu, drošu un plūstošu ikdienu.

- Tā ir. Drīz jau vairs nebūs, kam to kultūru baudīt...

- Diemžēl tā ir. Un tie it kā labi domātie simtgades pasākumi ar bezmaksas ieeju - tie jau patiesībā nebija bezmaksas. Par tiem taču tika maksāts! Tas viss degradēja kultūras tirgu, jo cilvēki pierada dzīvot kā komunismā - viss ir par velti! Tas rada ilūziju, ka kultūra un māksla ir par velti. Negribas, protams, vilkt paralēles ar totalitārajiem režīmiem, bet kaut kas līdzīgs veidojas. Nav brīvās konkurences. Un šobrīd ir tā, ka kultūras naudu administrē ierēdņi, nevis praktiķi, kuri prot menedžēt koncertus. Labs piemērs bija Zigmara Liepiņa darbība Operas teātrī, viņš daudzas sfēras sakārtoja, jo viņš ir cilvēks, kurš saprot, kā nopelnīt naudu. Šādu cilvēku iesaistīšana valsts struktūrās ir viens no veidiem, kā nodrošināt līdzekļu saprātīgu izlietojumu.

- Ir grūti atrast šādus cilvēkus, vēl grūtāk ir viņus pierunāt uz darbu valsts struktūrās. Vai tu, piemēram, piekristu?

- Es neesmu tik liela mēroga biznesmenis. Bet ļoti labs risinājums, manuprāt, ir Egila Siliņa atrašanās Operas vadībā. Starp citu, pirms EP vēlēšanām sākās runas par to, ka kultūras darbiniekiem vajag pacelt algas. Es gan par to runāju jau pirms ilgāka laika - pacelt algu gan orķestra mūziķiem, gan solistiem, gan korim. Es runāju par visām profesionālajām mūzikas struktūrām. Visos operas teātros notiek rotācija: mūsu solisti brauc uz ārzemēm, viņējie brauc pie mums, domāju, ka Siliņš pratīs izveidot šo tīklu.

- Mūzikas mākslinieki, manuprāt, dzīvo atsevišķu dzīvi. Tāpēc reizēm šķiet, ka Kultūras ministrija vispār nav vajadzīga.

- (Ilga pauze.) Nē, nu... kaut kāds pārvaldījums ir vajadzīgs. Tikai - ne tik milzīgs, kāds ir tagad. Paskaties, kā strādā mūzikas nams Daile: šis uzņēmums ir pilnīgi bez valsts atbalsta, ar trim štata darbiniekiem, un paradoksālā kārtā šis mūzikas nams dabū lielāku apgrozījumu nekā Liepājas Lielais dzintars. Varbūt uz Kultūras ministriju jāaicina mūzikas nama vadītāja Anda Zadovska un jājautā: kā tu māki tik labi strādāt? Protams, daudz vieglāk un efektīvāk būtu strādāt, ja valsts atbalsts tomēr būtu piešķirts. Te strādā gan Raimonds Pauls, gan Jaunā Rīgas teātra aktieri, gan Radio koris - būtībā tas pats segments, kas ir apvienībai Latvijas Koncerti, tikai Koncertiem ir milzu dotācijas, bet Dailei nav nekā. Vajag atrast demokrātisku, taisnīgu pieeju šīm lietām, jo kultūras cilvēki ir jāatbalsta.

- Vai tu Kultūras ministrijā esi runājis par šo tēmu?

- Mans otrs gājiens uz KM bija manas 60 gadu jubilejas sakarā. Pirmo reizi mūžā lūdzu no valsts kādu atbalstu, jo tomēr uzskatu, ka esmu paveicis kādu mazumiņu Latvijas kultūras celsmē.

- Piemēram, izrāde Putnu opera ir notikusi 144 reizes, naudas apgrozījums ir kāds pusotrs miljons. Pat nerunāsim par citām muzikālajām izrādēm un dziesmām...

- Zini, ko man atbildēja Kultūras ministrijā? Ka ministrija atbalsta tikai valstiskās struktūras... Tas nozīmē, ka es esmu nevalstisks? Kam tad es maksāju nodokļus? Nevalstij? Latvijā nav tik daudz mākslinieku, lai šādos gadījumos neatrastu līdzfinansējumu. Mārtiņam Braunam, Imantam Kalniņam, piemēram... Mani visvairāk sarūgtina šī nihilistiskā, augstprātīgā attieksme, tu cīnies ar vējdzirnavām, mēģini kaut ko mainīt, bet ministrijā nevienu neinteresē šādi nieki... Acīmredzot ir kultūras elite, bet visi pārējie ir kaut kādi «estrādes mākslinieki».

- Valstiskās struktūras? Portāls satori.lv un biedrība Ascendum pēc KM un Latvijas simtgades biroja pasūtījuma ar Latvijas valsts simtgades programmas līdzfinansējumu izdeva žurnālu Simtgade. Tā ir valstiska struktūra? Tik valstiska, ka žurnāla 2. izdevumā praids simt dienu garumā ir pasniegts kā daļa no Latvijas simtgades svinībām. Savukārt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Baltijas praida ietvaros pērn notika starptautiska zinātniska (!) konference Kvīru stāstījumi Eiropas kultūrās: subjektivitāte, atmiņa, nācija. (Kvīri - dzimumā dezorientēti īpatņi, transpersonas.) Konference notika ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Rozas Luksemburgas fonda, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra un Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalstu.

- Tā nekas... Bet pēc pēdējām vizītēm Kultūras ministrijā es vairs neinteresējos, kas tur notiek. Tā ir veltīga sevis uzkurināšana. Tad, kad tu redzi, ka cilvēks radoši darbojas, viņu vajag atbalstīt, bet acīmredzot vienkāršāk un patīkamāk ir atbalstīt savu kompāniju, tos, kuri kopā tusē. Es tur netusēju, paldies Dievam. Es no KM neesmu saņēmis honorārus, par kuriem man tagad vajadzētu kaunēties.

- Kā vērtē Rīgas jaunās koncertzāles projektu?

- Man par to jau bija viedoklis, kad inteliģence skraidīja apkārt ar papīrīšiem, lūdzot parakstīties, ka koncertzāle noteikti ir vajadzīga. Es biju viens no tiem sliktajiem, kurš neparakstīja - ka vajadzīgs tieši šis projekts uz AB dambja. Runāšu par perifēro redzi un situācijas izvērtēšanu Latvijas kopainā. Koncertzāle Rīgā ir nepieciešama, šaubu nav! Nacionālajam simfoniskajam orķestrim ir vajadzīga sava mājvieta - teiksim, tāda, kāda ir koncertzāle Gors. Bet pirms tam jāveic pētījumi par tēmām: cik Latvijā ir cilvēku, kā strādā koncertzāles - Lielais dzintars, Gors, Cēsu koncertzāle, kāds ir piepildījums, kas notiks tālāk utt. Un tad ir otrs ceļš: mēs parādīsim pasaulei, visi brauks pie mums utt. Nevienā intervijā un diskusijā, kur pulcējas arhitekti un eksperti, neesmu dzirdējis pašu galveno: kāpēc tiek celta šī koncertzāle? Ja tas ir diplomātiskais sektors un pie mums brauks kā uz Baireitu vai Hamburgu, tad - kurš no pasaulslavenajiem diriģentiem jau ir angažēts, teiksim, uz gadiem pieciem? Ja, piemēram, Andris Nelsons ir piekritis, tad - vai ir izstrādāts jauns algu koncepts diriģentam un orķestra mūziķiem? Nav? Tad vienīgā interese par koncertzāli ir tikai potenciālajiem celtniekiem. Viņi ar visiem spēkiem cīnīsies, lai šī koncertzāla taptu, un tā arī taps! Jo summa ir milzīga, tā ir tikai jāpaņem. Bet saturs nevienu neinteresē! Medijos pagaidām nav šā projekta motivētas prezentācijas, mēs tikai visu laiku redzam kaut kādus melnus kubus. Man viens rīkstnieks teica, ka neko šausmīgāku nevar iedomāties - būvēt koncertzāli uz AB dambja. Var jaut teikt - tādus tumsoņas mēs neklausāmies. Bet senie latvieši gan zināja, kur būvēt mājas. Taču šis ir jautājums, par ko jāvienojas: varbūt tērēsim mazāku naudu un būvēsim citā vietā, veidosim lokālu, īres maksu ziņā pieejamu koncertzāli? Ja tās izmaksas būs milzīgas, kā, piemēram, es varēšu to noīrēt? Varbūt vispirms izpētīt, kas notiek Lielajā dzintarā un citur. Nu, nevar taču bezmērķīgi cerēt, ka visa Eiropa plūdīs uz Rīgu, lai paskatītos uz jauno koncertzāli. Kādi solisti brauks uz šejieni? Kas to visu menedžēs? Es neesmu ne par, ne pret, vienkārši - ir nepieciešams totāli argumentēt visas iespējas.

- Tu gribi teikt, ka mums nav kultūras menedžeru?

- Mums trūkst cilvēku, kuri spēj skatīt kopumā visas kultūras norises, sākot no centra, līdz pat tālākajam Latvijas robežpunktam un vēl tālāk pasaulē. Baidos, ka koncertzāles sakarā spēcīgu lomu spēlē kaut kādas šauras intereses. Paskaties, kas notiek Rīgā un Latvijā! Vai jaunās koncertzāles celšana būs izņēmums, un šajā gadījumā nebūs nevienas melnas intrigas? Visi ieinteresētie spēki būs svēti? Šaubos gan...