Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) otrais direktors Valdemārs Ģinters bija gan starptautiski pazīstams zinātnieks un arheologs, gan sabiedriskais darbinieks. Savas valsts patriots, kurš nolika zinātnieka darbu malā Latvijai būtiskos brīžos. Arī pēckara gados, dzīvodams Zviedrijā, neaizmirsa dzimteni. Ja būtu zinājis, ka aizbrauc projām no tās uz mūžu, būtu tajā palicis, atzinis Valdemārs Ģinters. Pirms aptuveni mēneša viņa personīgo lietu, fotogrāfiju un dokumentu krājums no Zviedrijas nogādāts mājās – LNVM, un kļūs par vērtīgumu pienesumu tā ekspozīcijai.
Dāvinājums nonācis muzejā, pateicoties Valdemāra Ģintera meitai Ligitai Legzdiņai Zviedrijā un viņa mazmeitai Baibai Eglājai Latvijā, teica LNVM Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Toms Ķikuts, uzsverot, ka brauciens uz Stokholmu saistīts arī ar citu stāstu, proti, sociāldemokrātu Bruno, Paula un Klāras Kalniņu ģimeni, bet par to sīkāka informācija tikšot sniegta rudenī, tuvojoties valsts svētkiem.
Nozīmīgas liecības
Toms Ķikuts norādīja, ka Ģintera krājums muzejam ir ļoti nozīmīgs - gan no priekšmetiskā viedokļa, gan no vēstures dažādo posmu izpētes rakursa, gan tīri cilvēciskā skatu punkta, jo daudz ko atklāj par Ģintera personību. Viņš atstājis pēdas vairākos svarīgos Latvijas vēstures posmos. Par to liecina studentu bataljona krūšu nozīme, Lāčplēša ordenis, ārzemju pase, ko parakstījis Kārlis Ulmanis 1919. gada 11. janvārī Liepājā - trīs dienas pēc pagaidu valdības ierašanās tajā. Tā izdota, jo tika pieļauts, ka arī šo mazo Latvijas pleķīti varētu iekarot lielinieki, tāpēc nāksies doties pāri valsts robežām un no turienes aizstāvēt Latvijas intereses. «Tālākais neatkarības cīņu dalībnieka ceļš veda uz Latvijas Universitāti un Kēnigsbergas universitāti, kurā tika iegūts doktora grāds. Zinātnieka un arheologa gaitas, darbs vēstures muzejā. Un atkal - tieši valstij liktenīgos brīžos enerģiski rīkojas, noliekot savas intereses malā,» akcentēja vēsturnieks, piebilstot, ka Valdemārs Ģinters bijis tas, kura vadībā kara beigu posmā tika noslēpta daļa muzeja krājuma - iemūrējot to pagrabos. Viņš bija arī aktīvs Centrālās padomes loceklis un bēgļu laivu organizators Kurzemē. Arī Zviedrijā, kura kļuva par viņa mītnes zemi, bija aktīvs sabiedriskais darbinieks, par ko liecina vesela priekšmetu sērija - fotogrāfijas, dokumenti un korespondence.
Vectēvs - vēstulēs
Valdemāra Ģintera mazmeitai, arheoloģei Baibai Eglājai ir savs īpašs stāsts par vectēvu, ar kuru viņai dzīves laikā neiznācis satikties, taču intensīvā sarakste ļāvusi izjust viņa personības spēku. Izrādās, ka viņš uzcītīgi glabājis gan viņas, gan mammas no Latvijas rakstītās vēstules. Nereti bez sazināšanās atsūtījis tās mākslas grāmatas, kas mazmeitai tobrīd bija nepieciešamas. Kad ar mammas māsām un citiem radiem Zviedrijā pirmo reizi satikusies 1989. gadā, atklājies, ka viņai par vectēva darbību pirms kara un kara laikā ir vairāk informācijas nekā tiem, kas dzīvoja viņam tuvumā. Iespējams, tāpēc, ka bija diezgan noslēgts un it kā turējās nomaļus, turklāt viņam viena daļa ģimenes palika okupētajā Latvijā, un viņš nevēlējas radīt tai liekas problēmas. «Daudzi nemaz nezināja, ka viņš līdz savām pēdējām dzīves dienām bija Latvijas Nacionālā fonda valdes priekšsēdētājs. Tāpat savu darbību Centrālajā padomē nereklamēja,» sacīja Baiba Eglāja. Viņa norādīja, ka ieskatu sarežģītajā laikā, kas skāra vectēvu un viņa tuviniekus, varēja gūt, noskatoties nesen TV rādīto seriālu Sarkanais mežs, kur viens no varoņiem ir arī Valdemārs Ģinters, ko Arvīds Grigulis savulaik nodēvējis par Melno doktoru.
Pirmo reizi Ģintera arhīvu ieraugot, esot bijusi pārsteigta, ka viņš kā vēsturnieks bija sapratis katras lietas vērtību. Piemēram, bijis koferītis, uz kura uzlīmēta zīmīte «Manas kara gaitas». Un tur glīti varējis izsekot viņa gaitām, sākot no brīvības cīņām līdz 1945. gadam. Arī viņa personas lieta no muzeja bija atceļojusi uz Zviedriju. Baiba Eglāja pieļāva: viņš cerēja, ka tas kaut kad noderēs vēsturniekiem kā liecība par to laiku. Iespējams, ka viņš domāja, ka okupācija nebūs uz ilgu laiku. Kad Baibas mamma bija aizbraukusi uz Zviedriju 1968. gadā, vectēvs atzinies - ja būtu zinājis, ka tas ir uz visu mūžu, nekad no Latvijas nebūtu aizbraucis. Grūti gan pateikt, kāds tad būtu bijis viņa liktenis.
Neparasts mūžs
Taču kopumā viņa mūžs bijis spilgts un neparasts, sākot no pirmajām līdz beidzamajām lappusēm, atzina Baiba Eglāja. Tas viņai atgādinot grāmatu par dižkareivi Vilibaldu Drosmiņu un viņa dēkām, jo arī vectēva dzīve ir romāna vai vismaz spiegu trillera vērta. Ja Valdemārs Ģinters miera laikā dzīvojis rimti, veltot galveno uzmanību zinātnieka karjerai, tad savas valsts mezgla punktos viņš vienmēr nolicis to malā un aktīvi iesaistījies notikumos. Baiba Eglāja atklāja interesesantos apstākļus, kādā veidojusies vectēva personība. Valdemārs dzimis ārlaulībā, kristīts kā Annas (viņa bija guvernante) dēls, bet tēvs, kupcis Dāvids Ģinters stāvējis kūmās. Puikas bērnības gadi pagāja vācu bērnudārzā, un viņš līdz 12 gadu vecumam latviski nerunājis. Tad tēvs, kura laulībā ar Karlīni Dārznieks (Jelgavas pilsētas galvas māsu) nebija bērnu, nolēma adoptēt paša dēlu. No tā brīža viņš kļuva par Valdemāru Ģinteru. Viņai tiešām neesot saprotams, kā, ņemot vērā visus apstākļus, vectēvs varēja kļūt tik nacionāli un patriotiski orientēts. Lūk, atslēgu vārdi, kas to apliecina: Brīvības cīņu dalībnieks, Lācplēša kara ordeņa kavalieris, Triju Zvaigžņu ordeņa īpašnieks, Latvijas vēstures apzinātājs, muzeja direktors, tā krājuma sargātājs, bēgļu laivu organizators. Arī pēckara darbība bija vērsta uz nacionālo vērtību saglabāšanu. Starp citu, jaunajā valdībā, kas tiktu izveidota, atjaunojot Latvijas neatkarību, viņam bija paredzēta kultūras ministra vieta. Baiba Eglāja pauda prieku, ka krājums vienkopus nonācis LNVM. Taču pasākums vēl neesot beidzies, jo viņa vecajā dzīvoklī, kur patlaban dzīvi Baibas māsa, ir kastes ar stikla platēm, kurās fiksēti viņa studiju gadu izrakumi. Tā ka, iespējams, muzejā nonāks arī tās.
