Tagad, kad seriāla Sarkanais mežs pirmizrāde Latvijas Televīzijā jau kļuvusi par pagātni, var tikai brīnīties, kāpēc latviešiem, kas to vien dara, kā augām dienām runā par to, kā mīl savu vēsturi, vajadzēja teju trīsdesmit gadu pēc neatkarības atjaunošanas, lai uzņemtu pirmo seriālu par vienu no sāpīgākajām Latvijas vēstures lapaspusēm – pēckara mežabrāļiem.
Protams, šķietamo atbildi es zinu tikpat labi kā jebkurš Neatkarīgās lasītājs - mums tam neesot naudas. Bet, piedodiet, mums ir sava valsts, sava vēsture, kas atšķiras no tās, ko par mums vēsta kādas lielas kaimiņvalsts vēsture. Kas man kā balsstiesīgam vēlētājam būtu jādomā par politiķiem, kuri gadu desmitiem nav spējuši filmām, seriāliem un normāliem raidījumiem līdzekļus atrast, bet nemitīgi tērgā par naidīgām ideoloģijām un informatīvajiem kariņiem? Par to varētu cepties ilgi, bet nav vērts bojāt nervus un aizņemt laikraksta lappusēs vietu. Ķersimies pie Sarkanā meža.
Ja atskatāmies nesenā pagātnē, tā pirmo sēriju pavadīja par leģendāru kļuvušais Intara Rešetina tvīts - beidzot ir seriāls, par kuru nav jākaunas. Nākamajās sērijās varēja turēt īkšķi par to, lai seriāls noturētos. Nu beidzot var atviegloti uzelpot - izdevās! Lai ko rakstītu kritiķi un vienkāršie skatītāji, šo seriālu mūsu nabadzīgais sabiedriskais kanāls drillēs ilgi - gluži tāpat kā Likteņa līdumniekus. Jo tā jau ir klasika, un kaut kas jēdzīgs nacionālā satura segmentā taču būs jārāda. Kritizēt seriālu, protams, varētu, kur nu bez tā, bet bija tiešām patīkami vērot, kā par Sarkanā meža sērijām nu jau vairāku mēnešu garumā spriež skatītāji. «Mani tas pārņēma, lika domāt, pusnakti nevarēju aizmigt,» - šādus un līdzīgus izteikumus esmu dzirdējis vairākkārt. Vai seriāla veidotājiem var būt lielāka uzslava par šo?
Sarkano mežu skatoties, vairākkārt bija sajūta, ka režisors, scenārija autori un aktieri iet pa ļoti šauru taciņu. Tās kreisā pusē ir krauja, kas saucas finansējums. Labajā pusē bedre ar nosaukumu vēsturiskums. Budžeta griesti nepārprotami iegrieza tajā ziņā, ka sēriju vietās, kur brieda spriedze, pēkšņi iebrauca, piemēram, stieptas vēstniecības epizodes, kas pārcirta trauksmaino stāstu ar šķietami nevajadzīgu sadzīvisku rimtumu. Tomēr, ja nav iespēju uztaisīt iespaidīgu uzbrukuma vai Maskavas priekšniecības apšaušanas epizodi, tad jāizlīdzas ar dažādām viltībām, tāpēc šajā ziņā veidotājiem ir grūti ko pārmest. Stāsts ir izstāstīts, un arī beigas šķietami laimīgas.
Skumji vien tas, ka filmu nepiedzīvoja tie, kā man savulaik puikam šķita, ļoti vecie vīri, kuri visā nopietnībā vēl Brežņeva laikos klausījās Amerikas balsi, gaidot ziņu par to, ka sabiedroto desants beidzot izcēlies Kurzemē. Tas, ko seriāla veidotāji ir godam izdarījuši - viņi parāda, kāda bija Latvijas vieta Eiropā pēc Jaltas konferences, kas pēc sava gara daudz neatšķīrās no Ribentropa - Molotova slepenā pakta. Vai mēs šodien arī neesam tikpat naivi savā cerībā kā seriāla varoņi, ka amerikāņi vai NATO mūs aizstāvēs? Lai cik savādi, prezidenta Trampa retorika mūsdienās ļoti labi saskan ar toreizējo britu, kā tagad teiktu, «ekspertu» retoriku.
Prieks bija arī par to, ka seriāls neturpināja Kurzemes brīvo mežu medniekstāstu līniju, ko var lasīt dažā labā trimdā izdotā tulkotā romānā - par to, kā uzņēmīgi zeļļi ierodas Baltijā pie mežabrāļiem un pēc tam ar vilīti izbrauc cauri okupētajai Austrumeiropai līdz pat sabiedroto zonai - krievu vaņkas viņiem nav pretinieki. Nez kāpēc tik karš zaudēts. Seriāla beidzamās sērijas labi parāda to eksistenciālo cilpu, kas mežos tika savilkta ap Latvijas patriotiem. Labi redzama gan medainā ideoloģija un aicinājumi nolikt ieročus, gan sociālistiskā realitāte čekas kambaros, gan cukursaldā trimdinieku vilināšana atpakaļ sociālistiskās dzimtenes klēpī. Varbūt, ka seriāls ar skaidrākām acīm liks paskatīties uz realitāti arī tagadējiem čekas maisu purinātājiem - farss, kurā tā sauktie aģenti jau prasa honorāru par interviju, ir tiešām labs piemērs tam, kādas ir sekas muļķīgai un novēlotai rīcībai.
Sarkanais mežs pēc ilgāka laika savā ziņā ir pirmā bezdelīga, kas vieš cerību, ka varbūt būs vēl. Tas ir atgādinājums, ka seriāls nebūt nenozīmē desmitiem un simtiem sēriju un sižetu, kurš jo tālāk, jo stulbāks. Televīzijas formāts kvalitatīvu minisēriju formātam ir daudz pateicīgāks par kino, un būtu labi, ja mūsu populisti un nepopulisti parlamentā un NEPLP saprastu - tā ir lieta, kas Latvijā jāattīsta, ja tiešām runājam par latvisku saturu mūsu medijos, kas nudien nenozīmē n-tos Burkā kundzes un Bīna kunga vai pat Midsommeras atkārtojumus.