«Es vienmēr apbrīnoju cilvēkus, kas ir gatavi sevi atdot dokumentālistu rokās – dariet ar mani, ko gribat. Es viņiem vienmēr esmu pateicīga par uzticēšanos,» saka režisore Inese Kļava. Eiropas dienā, 9. maijā, pirmizrāde Ineses Kļavas veidotajai dokumentālajai filmai Brisele; no 10. maija to iespējams skatīties kinoteātros Latvijā.
Ideju iemiesotāji
Darbu Briselē mēdz dēvēt par dzīvi zelta krātiņā. To mēdz saukt arī par darbu burbulī. Latvieši Pēteris, Gints, Ineta un Andris strādā Briselē, viņi strādā, lai iemiesotu idejas, kuru dēļ 1957. gadā tika dibināta Eiropas Savienība, tomēr nesenie vēstures pavērsieni - terora akti Eiropas pilsētās, ASV, Krievijas un Ķīnas arvien agresīvākie gājieni, eiroskepticisma vilnis dalībvalstīs liek vaicāt, vai Eiropas Savienības modelis nav par naivu šim gadsimtam, vai šis milzu kuģis nav kļuvis par lēnu, 28 kapteiņiem raustot stūri katram uz savu pusi? Kurš vispār mīl Eiropu, kurš to aizstāvēs, vai 70 miera un sadarbības gadi nav tikai skaists sapnis, no kura pamodīsimies jau rīt?
Filmas režisore Inese Kļava atzīst, ka par šiem jautājumiem nācies domāt, strādājot pie filmas Brisele. «Gribējām uzņemt filmu par Eiropas Savienības ierēdņiem, bet viņu ir vairāk nekā 30 000 - dažādu rangu, ar dažādu atbildības līmeni un motivāciju. Vispārināt nav iespējams. Man pašai daļa stereotipu par eirokrātiem ātri pagaisa, daļa apstiprinājās,» saka Inese Kļava. Šī nav režisores izlolota ideja par filmu, par tādas nepieciešamību dzimusi studijā Mistrus Media. «Man piedāvāja pieslēgties, un es piekritu, jo pirms tam biju lasījusi Agneses Krivades rakstu žurnālā Rīgas laiks, precīzāk - viņa bija uzrakstījusi anonīmu vēstuli no Briseles. Agnese ir rakstniece, bet izturēja konkursu, sāka strādāt kā ierēdne. Viņu šokēja tā sakārtotā vide, kur algas nekad nekavējas un sociālais nodrošinājums - ekskluzīvs, bet tajā pašā laikā viņai nebija īsti par ko runāt ar saviem kolēģiem, kuriem svarīgākie jautājumi bija mājokļa iekārtošana un galamērķis brīvdienām, atvaļinājumam, ceļojumiem...» stāsta Inese Kļava.
Filmas idejas sākumposmā, protams, svarīgākais jautājums bija personāžu atrašana. Meklējuši arī starp tautiešiem Briselē, kas strādā un dzīvo tur, bet kuri domās un sirdīs ir Latvijā, kuriem ir noorganizēts regulārs transports, kas no Latvijas ved dažādus pārtikas produktus, un ne tikai omītes ievārījumus, bet pat Latvijas kartupeļus un burkānus. «Tā ir ierēdņu daļa, kas aizbrauc tur, bet spēlē spēli Mājās, neiedzīvojas tajā vidē, uzturas starp latviešiem, uztur valodu un tradīcijas,» saka Inese Kļava, uzreiz uzsverot, ka ierēdņu ir tik daudz, ka nav iespējams neko vispārināt, tāpēc šis stāsts ir filmas radošās komandas redzējums, turklāt visai ironisks. «Grūti stāstīt vienkāršas lietas tā, lai tās nebūtu garlaicīgas,» pasmaida režisore, piebilstot, ka smiešanās un ironija nav izsmiešana.
Filma tapusi apmēram piecus gadus, to laikā bijuši vairāki svarīgi politiski notikumi Eiropas Savienības kontekstā, un, loģiski, tie «ienāk» arī filmā. Režisore atzīst, ka nesen mēģinājusi atcerēties, vai piedalījusies iepriekšējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet skaidri zina, ka šoreiz noteikti ies balsot. «Ir sajūta, ka šoreiz noteikti jāiet uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Lai demokrātiskie, lai liberālie spēki šajā parlamentā būtu vairākumā, lai mēs nenovirzītos no Eiropas iesāktā kursa. Populisti un Eiropas Savienības noliedzēji nekad iepriekš tik ļoti nav gribējuši iekļūt Eiropas Parlamentā, un tā ir šī laika jaunā iezīme. Es tik daudz nezinu par lielo politiku, bet tādas vēsmas ir. Kāds intervējamais filmā saka, ka Eiropas Savienība ir kā maratona distance... Ja dzīvo viens, tad vari darīt ko un kā vēlies, esi kungs un kalps sev un savām interesēm, bet, ja ir ģimene, kurā katram ir savs viedoklis un intereses, nav cita varianta, kā tikai sarunāties. Tāpat ir arī Eiropas Savienībā, kurā viedokļi jāsaskaņo starp 28 valstīm, un - jo vairāk iesaistīto, jo ilgāks process. Tik milzīgs projekts kā Eiropas Savienība, protams, ir gandrīz vai sinonīms vārdam «lēni». Protams, tur ir liela birokrātija, un birokrātija vienmēr atradīs sev darbu, un tas savukārt nozīmē lieku laika un resursu patēriņu, tomēr mēs visi klusībā vēlamies, lai mums nebūtu jāuztraucas par nākotni. Un Eiropa jau iet uz to - lai visiem būtu labklājība un sociālās garantijas, kas galvenokārt domātas tam, lai pēc darba zaudējuma cilvēks neiekristu bedrē, bet dažreiz tieši garantijas iegrūž bedrē - pietiek ar pabalstu, un nekas nav jādara,» saka Inese Kļava.
Nesamākslotas īstas lietas
Pēc vairākiem gadiem šī atkal ir filma, kurai Inese Kļava ir režisore, jo radošā karjera ievirzījusies tā, ka viņa labprāt izvēlas montāžas režisora pienākumus. «Es neraujos priekšplānā, jo man ir ģimene un bērni, un es negribu iekrist darbos tā, ka neatliek laika un spēka nekam citam,» saka Inese Kļava. Turklāt arī labu tēmu filmai nav nemaz tik viegli atrast. «Negribas veidot filmu tikai tāpēc, lai būtu darbs. Man liekas, ka, pirms kaut ko dari, ir ļoti jāapdomā, vai to vajag. Protams, pašizpausmei un meistarības slīpēšanai ikviens darbs ir noderīgs, bet jābūt lielai atbildībai, ja savu darbu izliec publiskajā telpā. Man ir liela atbildība, ko rādīt citiem,» atzīst Inese Kļava. Režisore arī pati neiet uz visām filmām pēc kārtas, jo ne visas grib skatīties, jo ne visām grib veltīt savu laiku. «Pēc filmām un izrādēm, kas nav mani uzrunājušas, es kļūstu bēdīga par to, ka pusotru stundu cerēju, bet neko neieguvu. Citreiz patīk iet paskatīties studentu veidotās filmas, kurās reizēm gan jāsaķer galva dēļ to profesionālā naivuma, tomēr studenti sevi necenzē, viņu darbos ir milzīga atbrīvotība,» uzskata Inese Kļava.
Filmas montāžas režisors ir tā joma, kurā viņa vislabāk jūtoties, jo tad esot viena ar materiālu un dažādām iespējām to salikt kopā. «Neesmu arī tik atvērta, lai brīvi komunicētu uzņemšanas laukumā. Turklāt, ja visu laiku esi bijis kopā ar filmas varoņiem, montāžas procesā ir grūti distancēties, reizēm pats sevi cenzē - tas viņam nepatiks, tas viņam patiks. Turklāt tā ir arī vieglāk novērtēt materiālu, jo bieži vien uz vietas šķiet, ka ir baigi interesanti, taču, kad skaties materiālu, domā - bet filmēšanā bija tik interesanti, kāpēc tagad nav? Tomēr es vienmēr apbrīnoju cilvēkus, kas ir gatavi sevi atdot dokumentālistu rokās - dariet ar mani, ko gribat. Es viņiem vienmēr esmu pateicīga par uzticēšanos,» saka Inese Kļava.
Ar režisoru Ivaru Zviedri, ar kuru viņa tandēmā strādā ilgus gadus, viņiem jau sen izveidojusies darba dalīšana - viņš brauc filmēt, Inese montē safilmēto materiālu. «Ivaram ir spēja iefiltrēties vidē, runāties ar cilvēkiem, viņam ir gan drosme, gan atklātība, gan nekaunība, viņš ar to lieliski tiek galā. Man ir spēja materiālu sakārtot. Esam tāda kā akmens laikmeta ģimenīte - viņš atnes medījumu, es to sagatavoju ar tām prasmēm, kas man ir,» smaidot nosaka Inese. Abu veidotā filma Dokumentālists savulaik bija ļoti skandaloza, ieguva arī balvu Lielais Kristaps. «Taču kopumā dokumentālais kino skatītājiem nav tik iemīļots kā aktierfilmas,» nosaka Inese un piebilst, ka viņai tas tomēr ir neizprotami. «Man jau ļoti patīk dokumentālais kino, to skatīties arī ir daudz interesantāk. Man patīk īstas lietas. Spēlfilmā ir pārāk daudz sadomātā, ja vien tajā nav īpašs autora redzējums un vēstījums. Tomēr es nedalu filmas žanros, bet gan - ir labas filmas, ir ne tik labas filmas, un ir filmas, kas vienkārši neuzrunā. Reizēm filma ir laba, bet tās tēma man nav aktuāla.»
Idille Gaujas krastā
Ik pa laikam Inesei arī uznākot ilgas pēc paredzamas un garantiju pilnas dzīves, jo īpaši tad, kad ir radošā apjukumā. «Kad domāju, kam un vai vispār mans darbs kādam vajadzīgs, kāpēc man tā jāmokās? Tad šķiet, ka arī es gribu no rītiem iet uz darbu, noteiktā laikā to beigt, vakarā un brīvdienās būt tikai sieva un mamma. Bet, protams, šāda vēlme man pārietu pēc pāris nedēļām,» smejas Inese. Pēc filmas Brisele pirmizrādes viņai nebūs daudz laika atpūtai, jo jāķeras klāt jaunas filmas montāžai. «Par cietumniekiem. Šajā pavasarī slēdza Brasas cietumu, veselu mēnesi Ivars Zviedris tur filmēja, un safilmēts ir jaudīgs materiāls. Tas arī ir interesanti dokumentālajā kino - iespēja padzīvot dažādās vidēs. Es, Inese Kļava, negribu iet uz cietumu, reāli atrasties tajā vidē, bet, protams, man ir ziņkārība tajā ieskatīties, un dokumentālais kino man šādu iespēju sniedz. Ekskluzīva iespēja tā ir arī skatītājiem - ieskatīties vietās, kurās viņi paši nevarētu un pat negribētu atrasties,» saka Inese.
Lai gan radošā profesija prasa milzīgu pašdisciplīnu, tomēr labi ir tas, ka saulainā dienā var paņemt brīvdienu, lai dotos uz pludmali, bet lietainā dienā nav jāšķendējas par to, ka brīvdienā tik draņķīgs laiks. «Mūsu meitiņas ir izlutinātas, jo gan es, gan mans vīrs, kurš ir mākslinieks un pēdējā laikā iesaistījies arī filmu veidošanas procesā, kā es saku - krāso filmas, strādājam mājās, tāpēc vienmēr esam blakus meitām. Tāpēc man arī negribas to maksimāli sakārtoto dzīvi. Brīvība ir liela vērtība, bet tai vajag arī pašdisciplīnu,» saka Inese. Ģimene dzīvo Ādažos, Gaujas krastā, tāpēc ikdienā ir lielas iespējas doties pastaigās, braukt ar riteni vai laivot. «Mums ir vēl viena māja Ērgļos, kur varētu nobāzēties un palikt, bet tas vēl ir par tālu, tik mierīgu dzīvi man vēl negribas, bet vairs arī nevajag Rīgas centru, kas šķita vilinošs pirms dažiem gadiem,» saka Inese. «Man kādreiz bija sapnis - kad būšu pensijā un dzīvošu mierīgu dzīvi, tad noteikti man būs bites. Kad piedzima meitas, dzīvojos vairāk pa māju, sapratu, ka man jau ir gluži kā mierīgā pensionāra dzīve, un aizgāju uz biškopības kursiem. Bitēm gan vajag blakus ļoti mierīgu cilvēku, un es tāda neesmu, ar savām straujajām kustībām es bites ātri sakaitinu, bet mans vīrs ir daudz rāmāks. Domāju, ka bites mani piespiež nebūt tik straujai. Tagad mums ir tikai trīs bišu saimes, bet bija desmit, un tas jau ir nopietns darbs vasarās. Piecas sešas bišu saimes būtu optimāli, tad pietiktu pašiem un arī radiem un draugiem, kuriem ziedu vietā nest ziedu koncentrātu.»
***
Inese Kļava