Jau pāris mēnešus lasītājiem pieejama Ingunas Baueres grāmata Jānis Lūsēns Trešais (apgāds Zvaigzne ABC). Tā iepazīstina ar komponista Jāņa Lūsēna dzīvi un daiļradi, un, visticamāk, nekādas īpašas anotācijas izdevumam nav nepieciešamas. Komponista talanta cienītāji to droši vien ir paguvuši izlasīt no viena vāka līdz otram.
Protams, vispirms jāpaskaidro, kāpēc virsrakstā ir vārds Trešais. Ja kāds cer, ka autorei vai grāmatas varonim no lielummānijas aizbraucis jumts, tad viņam nāksies vilties. Komponists tik tiešām ir savā dzimtā trešais Jānis Lūsēns, un viss ar to ir kārtībā, jo šis ir tas gadījums, kad, lasot grāmatu, var daudz uzzināt gan par Jāni Lūsēnu Pirmo, gan pa Jāni Lūsēnu Otro.
Nosacīti izdevumu veido it kā divas daļas. Pirmā literārāka, bet otrā - pētnieciskāka, žurnālistiskāka. Šo dalījumu varbūt pat nevajag meklēt satura rādītājā. Tas ir pamanāms tekstā. Vispirms Inguna Bauere izstāsta dzimtas vēstures stāstu, kurā atklājas laikmets, bet pēc tam viņa seko līdzi komponista Jāņa Lūsēna gaitām tā, kā tas notiek pētnieciskajā žurnālistikā - strādājot ar visai pamatīgu kaut kad periodikā publicētu interviju un recenziju kalnu.
Sākumā ir vairāk romāns. Caur autores skatpunktu izlaisti vēstures notikumi un dzimtas stāsts, kuru saglabājusi Jāņa Lūsēna mamma Velta, bet Inguna Bauere to pārvērš savā tekstā. Te ir gan nemitīgie laikmeta grieži un varu nomaiņas, gan padomju laiki, kādi tie bija, komunisti, nacionālisti, izsūtītie - un visā tajā dzimta, kurai jāturpina zarot. Autorei noteikti palīdz tas, ka viņa tāpat kā Jānis Lūsēns uzaugusi Liepājā. Kā viņa teica kādā sarunā: tepat jau kaut kur blakus pagalmu smilšu kastēs mēs ar Jāni spēlējāmies, gājām pa vienām un tām pašām ielām un, iespējams, mūs ceļi kaut kur krustojās. Līdz ar to grāmatas pirmā daļa, lai arī radīta iztēlē, balstās uz visai pamatīgas bāzes. Gan jau arī liepājnieki piekritīs - tā toreiz tiešām bija.
Tad, kad Inguna Bauere ķeras pie Jāņa Lūsēna daiļrades ceļiem, viņa, par laimi, nesāk izlikties, ka ir diplomēta muzikoloģe. Grāmatas teksts tiek būvēts uz milzīgas presē drukātu materiālu kaudzes, ko mūža garuma vākusi komponista mamma, un internetā atrodamajiem materiāliem. Šajā daļā varbūt pietrūkst tā, ko atzīst abi - gan komponists, gan rakstniece, proti, vairāk paša Jāņa Lūsēna viedokļa un skatiena uz notikušo ar šodienas acīm. Te, kā parasti šādos gadījumos, vainīgs mūžīgais laika trūkums - grāmata bija jāpabeidz pirms komponista jubilejas. Grāmatas nosacīti otrā puse tomēr ir lasīšanai pietiekami pievilcīga, jo autore neizturas pret komponistu kā pret uz pieminekļa noliktu ģēniju, neiebrienot dzeltenās preses dārziņā, viņa raksta par Jāni Lūsēnu pietiekami atklāti, neslēpjot arī ēnainās dienas un klupienus privātajā dzīvē.
Ko lasītājs vēl var dabūt šajā grāmatas daļā? Pirmkārt, redzēt Zodiaka leģendu no iekšpuses, kas varbūt neatbildīs fanu vairākuma viedoklim. Te ir daudz interesantu lapaspušu gan tiem, kas atminas instrumentālo Zodiac un plati Disco alliance, gan dziedošo Zodiaku ar Maiju Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. Bet pa vidu ir daudz kas cits: konservatorija, Arka, Neptūns. Īpaša lapaspuse ir Jānis Lūsēns un Liepājas teātris. Ņemot vērā to, ka notikumi 80. gadu popmūzikā un arī teātrī lielā mērā bija tie, kas gaisā radīja vēl grūti nojaušamās brīvības pirmās šalkas, šis periods ir ļoti būtisks, bet Jāņa Lūsēna tajā paveiktais - neatņemams.
Tam seko deviņdesmitie gadi, laiks, kas pēc brīvības atgūšanas kultūrā bija ļoti ļodzīgi, jo mainījās vērtību mērs un izpratne par tām. Periods, kad par dažu sekunžu garu reklāmu džinglu maksāja vairāk nekā par nopietnu skaņdarbu. Arī te būtu vērts norādīt, ka grāmatā atklātas būtiskas lapaspuses, kuras patiesībā būtu pelnījušas krietni plašāku izpēti. Piemēram, sadarbībā ar Māru Zālīti radītie muzikālie uzvedumi, kas vienubrīd krīzes laikā būtībā noturēja virs ūdens Nacionālo teātri, kurš, direktoriem un administrācijām nemitīgi mainoties, bija iestidzis neveiksmju joslā, par ko ne bez pamata saņēma bargus kritiķu uzbraucienus presē. Ir jau viegli strādāt pacēluma brīžos, bet Lūsēna un Zālītes sadarbība notika vislielākās krīzes periodā, kad no teātra nekādas mākslinieciskas atklāsmes negaidīja. To, ka kritiķi viņus neglaudīja, labi var redzēt arī grāmatā. Šis teātra stāsts, kam tomēr ir laikiem cauri ejoša vērtība, droši vien vēl gaida pētnieku, jo tas nav līdz galam izstāstāms grāmatā par Jāni Lūsēnu, kurš šajā sāgā bija tikai viens no svarīgajiem elementiem.
Īsi noslēdzot, par šādām grāmatām parasti nepiešķir balvas, svarīgi, lai tās būtu lasāmas. Vēstījums par Jāni Lūsēnu noderēs gan komponista daiļrades cienītājiem, gan tiem, kas vēlas kaut ko vairāk uzzināt par 80.-90. gadu notikumiem Latvijā. Fotogrāfijas un teksts pasaka daudz.
